Andis Kudors: Kremlis nepamet cerību izmantot "tautiešus"

Par "tautiešu elektroniskās kartes" izveidi 2023. gada 22. maijā intervijā ziņu aģentūrai TASS (Teļegrafnoje Agenstvo Sovetskogo Sojuza) paziņoja Krievijas Ārlietu ministrijai pakļautās valsts aģentūras Rossotrudničestvo vadītājs Jevgenijs Primakovs. Viņš paziņoja, ka Krievija gatavo kartes pilotversiju, un tiek plānots, ka tās varētu izsniegt jau 2024. gada beigās. Interesenti tautiešu kartēm varēšot pieteikties tiešsaistes platformās, un tās nodrošinās piekļuvi "valdības pakalpojumiem". Primakovs norādīja, ka, lai gan daļa Krievijas tautiešu ir skeptiski pret Krievijas rīcībpolitikām, tie vienalga tā vai citādi esot tautieši… Kas par neatlaidību! Ceļu būve un gazifikācija Krievijā pagaidīs, dodiet mums par tautiešiem parūpēties…

Pie elektroniskās tautiešu kartes projekta Rossotrudničestvo ir strādājusi jau kopš 2021. gada. Krievija uzskata, ka pasaulē dzīvo no 20 līdz 40 miljoniem tās "tautiešu". Ieviešot šādas elektroniskās kartes, Krievija cenšas veidot jaunu instrumentu politiskās situācijas ietekmēšanai kaimiņvalstīs. Nekas neliecina, ka Kremļa iemītniekiem rūp ārvalstīs dzīvojošo krievu liktenis. Ja patiesi rūp, tad kāpēc jūs esat nolīdzinājuši līdz ar zemi vairākas agrāk krievu apdzīvotas pilsētas Ukrainā? Krievijas varā ir daudz ciniķu, kas savas impēriskās ambīcijas mēģina slēpt aiz skaistiem lozungiem.

Ir paredzēts, ka tautiešu kartes īpašnieki varēs ērtāk apmeklēt Krieviju, vieglāk iekārtoties tur darbā, kā arī pieteikties Krievijas pilsonībai ar atvieglotiem noteikumiem. Krievijas demogrāfija rāda bēdīgu ainu, vadonis varbūt sauks savējos uz tēvzemi. Līdz šim gan neoficiāli spēkā bija t.s. Karaganova doktrīna, kas paredzēja neaicināt krievus uz plašo dzimteni, bet par katru cenu paturēt jaunajās mītnes zemēs ar mērķi ietekmēt Krievijas kaimiņvalstu politiku. Tas izpaudās kā mērķtiecīga krievu "diasporizācija" – centieni paturēt viņus Maskavas ietekmes orbītā, un nestimulēt mācīties valsts valodu un iegūt pilsonību naturalizācijas ceļā un neļaut iekļauties ar sirdi un dvēseli Latvijā, Igaunijā, Kazahstānā u.c. Tautiešu politikas īstenotāji bieži kladzināja par "tautiešu interešu" aizstāvību. Tomēr tās "intereses" Kremlis diktēja priekšā – no augšas uz leju, jo Krievijas tautiešu politika ir asās varas rīks, ko autoritāra valsts lieto pret demokrātiskajām. Kazahstāna gan nav demokrātiska, tomēr, kamēr TV kameras ir izslēgtas, kazahi cītīgi strādā pie nacionālās identitātes stiprināšanas, tādas – kurai nav nekāda sakara ar "krievu pasaules" idejām.

Ilgus gadus viens no Krievijas nemilitārās ietekmes instrumentiem bija "Maskavas namu" tīkla izveide savulaik Padomju Savienības okupētajās valstīs. Daudzviet, tostarp, Latvijā, "Maskavas nami" vairs nedarbojas. "Saskaņieši" ar Nilu Ušakovu priekšgalā daudzus gadus smaidīja Jurijam Lužkovam un citiem Krievijas tautiešu politikas īstenotājiem, bet nu gan viņam, gan Tatjanai Ždanokai šis Maskavas vilciens ir aizgājis. Ja Ušakovs iesēdies Eiropas sociāldemokrātu sarkanajā laivā un cītīgi airē (citādi atņems imunitāti un izgrūdīs no laivas), tad PSRS apoloģētei Ždanokai, iespējams, tiesu darbi priekšā. Kopš Krievijas plašā iebrukuma Ukrainā Krievijas tautiešu politikas īstenošana ir stipri apgrūtināta. Latvijas Valsts drošības dienests ir veicis profilaktiskas pārrunas ar promaskaviski noskaņotajiem, un viņi ir izlēmuši paslēpties tranšejās un galvas ārā nebāzt. Viens otrs slēpjas vēl tālāk – aiz Zilupes.

Domāt stratēģiski, tas nozīmē plānot ilgtermiņā. Jevgeņijs Primakovs uzsvēra Krievijas izglītības un kultūras apmaiņas programmu nozīmi ar studentiem no Armēnijas, Kazahstānas, Kirgizstānas un citām valstīm un atzīmēja, ka Krievijas valdība pēdējos gados ir palielinājusi to ārvalstu studentu skaitu, kuriem ir atļauts studēt Krievijā. Atbildīgais par Krievijas publisko diplomātiju norādīja, ka Krievija ir izvirzījusi mērķi līdz 2030. gadam dot iespēju Krievijā katru gadu studēt 500 000 ārvalstu studentu. Primakovs norādīja, ka Rossotrudničestvo ir problēmas ar darbību ASV, Apvienotajā Karalistē, Kanādā un citās rietumvalstīs to "nedraudzīguma" dēļ. Te, protams, jāsmaida; agresors sūdzas, ka viņš ļoti centīgi slepkavo, izvaro, spīdzina, un tāpēc nesaprot, kāpēc viņu nemīl… Smaidīt, tomēr, nebūs īsti atbilstoši, drīzāk jānopūšas.

Bijušais Rossotrudničestvo vadītājs Konstatnīns Kosačevs reiz teica, ka Krievijas maigā vara galvenokārt esot tieši "krievu pasaule", to domājot plašā nozīmē, iekļaujot tajā "tautiešus ārvalstīs" un tos, kuri simpatizē Krievijai. Tautiešu politika kā tāda, nav noziegums, daudzas valstis īsteno diasporas politiku, lai nezaudētu saikni ar savējiem ārvalstīs. Arī Latvijai ir sava tautiešu politika, tomēr, Krievijas politika daudzējādā ziņā atšķiras no demokrātisko valstu komunikācijas. Rīga, atšķirībā no Maskavas, neaicina savus tautiešus pieprasīt izmaiņas Lielbritānijas un Īrijas likumos. Turpretī Krievijas tautiešu politikas ietvaros daudzus gadus ir notikusi Latvijā dzīvojošo krievu, ukraiņu un baltkrievu kūdīšana pret Latvijas valdību un aicinājums mainīt Latvijas likumus izglītības, valodas un pilsonības jautājumos. Vēl viens no Krievijas tautiešu politikas mērķiem ir bijis noskaņot Latvijā dzīvojošos krievus tā, lai tie pieprasītu valdībai īstenot ļoti draudzīgu politiku pret agresorvalsti – Krieviju. Nils Ušakovs, Jānis Urbanovičs, Tatjana Ždanoka un citi viņu pārstāvēto partiju biedri ir bijuši vienlaikus minētās politikas mērķa grupa, komunikācijas kanāls un ciešu saišu ar Maskavu uzturētāji.

Latvijas Republikas Valsts drošības dienests (VDD) ziņojumā par savu darbību 2019. gadā, norādīja: "Pirmkārt, "rūpes" par tautiešiem ārvalstīs ir noderīgs iekšpolitikas instruments, ar ko novērst uzmanību no sociālajām un ekonomiskajām problēmām. Otrkārt, ar t.s. tautiešu rokām Krievija netieši var iejaukties citu valstu iekšpolitikā – ietekmējot politisko dienaskārtību, imitējot pilsoniskās sabiedrības aktivitāti, veidojot sabiedrisko domu. Treškārt, t.s. tautieši Krievijai ir vitāli nepieciešami arī globālu procesu ietekmēšanai no šķietami neitrālām pozīcijām – lai panāktu Krievijai izdevīgu lēmumu pieņemšanu starptautiskajos forumos un organizācijās."1 VDD ziņojumā ir akcentēti svarīgi Krievijas tautiešu politikas aspekti – gan iekšpolitiskā nepieciešamība, gan pilsoniskās iniciatīvas imitācija, kas norāda uz asās varas (sharp power) raksturu.

Atbalstu jaunās prasības, kas paredz pašvaldību vadītājiem nepieciešamību iegūt pielaidi valsts noslēpumam. Tam, pirmkārt, ir praktiska vajadzība – kara laikā (vai stiprinot valsts aizsardzības spējas miera laikā) pašvaldībām ir aktīvi jāsadarbojas ar valsts aizsardzības resoru, tātad jāstrādā ar tādu informāciju, kas nedrīkst nonākt pretinieka rokās. Atgādināšu arī, ka dažām pašvaldībām ir bijusi zināma loma mijiedrabībā ar Krievijas tautiešu politiku. Krievijas pilsētu pašvaldības agrāk pievērsa sevišķu uzmanību Latvijas pilsētām ar lielu krievu īpatsvaru – Rīgai, Daugavpilij, Rēzeknei un zināmā mērā arī Jelgavai un Liepājai.

Maskavas pilsētas valdība 2002. gada janvārī nodibināja Starpinstitūciju komisiju darbam ar tautiešiem ārvalstīsMaskavas pilsētas valdība 2003. gada janvārī izdeva rīkojumu "Par Maskavas pilsētas valsts iestādes "Humanitārās un biznesa sadarbības centrs ar tautiešiem ārzemēs – Maskavas Tautiešu nams" izveidošanu". Šī lēmuma rezultātā arī Latvijas galvaspilsētā Rīgā tika atvērts Maskavas Tautiešu nams, kurā regulāri notika krievu diasporas pasākumi, kuros cita starpā tika aicināts uzlabot attiecības ar Krieviju. Ilggadējais Maskavas mērs Jurijs Lužkovs bija izteikti aktīvs tautiešu politikas īstenotājs. Viņš salīdzināja Latviju ar Pol Pota režīmu, un cieša sadarbība ar Nilu Ušakovu varēja sākties…

Ir jāņem vērā, ka Krievijas tautiešu politika ir okupācijas rīks Kremļa rokās, ar kura palīdzību tiek gatavota augsne jauniem iekarojumiem. Pēc iekarošanas tas tiek lietots okupēto zemju "apgūšanai", jeb juridiski izsakoties – inkorporācijai. Krievijas Prezidenta administrācijā tika izveidota Krimas Republikas pastāvīgā pārstāvniecība, kuras ietvaros darbojas Starptautiski-tiesisko jautājumu darba grupa. 2021. gada 8. decembrī notika minētās darba grupas tikšanās, kurā piedalījās Krimas Republikas pastāvīgais pārstāvis Georgijs Muradovs, Starptautiskās tautiešu padomes priekšsēdētājs Hasans Mirzojevs u.c. Pasākumā tika apspriesta gatavošanās starptautiskajai konferencei "Krimas 2014. gada referendums, kā demokrātisks, mierpilns un nevardarbīgs tautas pašnoteikšanās tiesību īstenošanas piemērs".

No minētā ir redzams, ka Krievijas Starptautiskā tautiešu padome aktīvi atbalstīja Krimas nelikumīgo pievienošanu Krievijai, turklāt izplatīja nepatiesu informāciju par t.s. referenduma rīkošanu 2014. gada 16. martā Krimā, kas notika Krievijas okupācijas spēku klātbūtnē. Mēģinājums leģitimēt Krievijas agresiju pret Ukrainu ir zīmīga asās varas akcija, kuru palīdz īstenot viena no Krievijas tautiešu politikas vadošajām organizācijām. Zīmīgi, ka Starptautiskās tautiešu padomes priekšsēdētājs Georgijs Muradovs pirms kļūšanas par nelikumīgi anektētās Krimas pastāvīgo pārstāvi pie Krievijas valsts prezidenta, bija Rossotrudničestvo vadītāja vietnieks.

Daļa ieroču ir izsisti no Kremļa rokām, tāpēc Krievija meklē jaunus veidus un instrumentus politiskās situācijas destabilizēšanai un ietekmēšanai ārvalstīs atbilstoši savām interesēm. Krievija tautiešu politika ir bijis būtisks instruments, ar ko Kremlis centies ietekmēt sabiedriski politisko situāciju arī Latvijā. Līdz ar Krievijas iebrukumu Ukrainā, tai vairs nav iespējas izmantot tradicionālos ietekmes pasākumus, kādi bija arī tautiešu politikas aktivitātes – biedrību finansēšana, konferenču un semināru organizēšana u.c. Neskatoties uz minēto, Krievija meklē aizvien jaunu veidus, kā tomēr atjaunot savu nemilitārās ietekmes arsenālu. Tautiešu elektroniskā karte ir viens no šādiem pasākumiem.