Pagājušonedēļ pieredzētais Krievijas zvērīgais raķešu trieciens Kijivas bērnu slimnīcai bija skaudrs atgādinājums ikvienam "kara nogurdinātajam", kurš padevies ilūzijai, ka līdz ar pieklusušo ziņu plūsmu no Ukrainas apsīkusi arī karadarbība. Tā diemžēl nav. Nav apsīcis ne karš, ne okupantu zvērība.
ANO Cilvēktiesību novērošanas misija Ukrainā pēc videoierakstu analīzes un notikuma vietas izpētes izvirzījusi pieņēmumu, ka trieciens bijis tiešs, nevis ēkā iekritusi notriekta raķete. Tātad plānots uzbrukums civilajam objektam. Apšaudīt ar raķetēm slimnīcu, kurā ārstējas pašu spēkiem evakuēties nespējīgi bērni, ir visgļēvākā, nožēlojamākā rīcība, kādu vien spēj veikt bruņots karavīrs. Tā spilgti izgaismo Kremļa melus, ka Krievija ir gatava miera sarunām un varētu izbeigt karu kaut šodien. Kad karojošās puses ir apņēmības pilnas apklusināt ieročus un sēsties pie sarunu galda, tās necenšas apzināti vairot sāpes jau tā daudz cietušajiem civiliedzīvotājiem. Karadarbību eskalē vien tie, kas vēlas pretinieka pilnīgu sakaušanu. Tātad varam secināt, ka Krieviju un Vladimiru Putinu neinteresē miers, konflikta izbeigšana vai kompromiss. Viņus interesē Ukrainas beznosacījuma padošanās, kuru cenšas panākt ar neierobežotu civilo teroru. Izklausās jau dzirdēts? Mēs paši, latvieši, esam to piedzīvojuši un zinām krievu mentalitāti.
Zīmīgi, ka uzbrukums tika veikts tieši pirms NATO 75. samita, kas pagājušās nedēļas vidū norisinājās Vašingtonā. Līdz ar to šādu uzbrukumu varētu tulkot arī kā signālu aliansei, ka Maskava nebaidās no iespējamiem atbildes soļiem. Drīzāk pat tā provocē, pārbauda Rietumus, lai redzētu, kā tie reaģēs uz šādu atklātu bezkaunību.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!