Pirms neesam galīgi nokavējuši pēdējo vilcienu uz ekonomiski attīstītu, enerģētiski neatkarīgu reģiona valstu pulciņu, mums jāsaliek punkti uz "i". Ja ne tikai vārdos izvirzām augstas prasības attiecībā uz Latvijas iedzīvotāju dzīves kvalitāti, ienākumu līmeni, nākotnes pensijas nodrošinājuma apmēru, mums jāapzinās to darbību minimums, kas jāveic, lai mūsu vēlmes piepildītos. Tik vienkārši. Kā gadījumā ar dzīves tonusu – ja vēlamies, lai ikdienā jūtamies mundri, darbaspējīgi, spējam priecāties par dzīvi, ir jāizguļas, pareizi jāēd un jākustas.
Ar kājām, ar velosipēdu, peldoties vai sporta zālē, nav tik būtiski. Būtiski ir nomainīt dīvāna statismu pret kustību. Atbilstoši ieguldītajam, varam rēķināties ar noteikta līmeņa dzīves vitalitāti. Tiesībsarga Jura Jansona aizvadītajā nedēļā paustais viedoklis*, ka nepieciešams ieviest ietekmes uz vidi novērtējumu saules paneļu parkiem pēc būtības ir papildus slogs. Vēl viens birokrātiskais šķērslis, kas nemotivē kustību jeb atjaunojamās enerģijas jomas attīstību. Jomā, kuras attīstībā nopietni atpaliekam no kaimiņiem – atjaunojamā enerģija.
Ja runājam par kustību valsts mērogā, mums jāapzinās tas, ko mūsu tuvākie kaimiņi ir lieliski sapratuši – enerģētiskā drošībā un tautsaimniecības izaugsme lielā mērā atkarīga no enerģētikas sektora. Ja Latvijā būs lēta elektroenerģija, kas iegūta no atjaunojamajiem resursiem, nākotnē iespējama vērā ņemama tautsaimniecības attīstība, investīciju piesaiste, jaunas darba vietas. Tas nozīmē arī pieaugošus budžeta ieņēmumus – darba algas skolotājiem, mediķiem, policistiem u.c. Tas nozīmē iespēju nopelnīt pienācīgu algu un sociālās garantijas šodien un tas nozīmē arī plašākas iespējas uzkrāt pietiekamu pensiju nākotnei.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!