Pāvels Pestovs: Radoša domāšana nozīmīga ne tikai mākslās, bet arī STEM

Tā atspoguļo ļoti svarīgo sinerģiju starp dabaszinātnēm un radošo domāšanu. Ja ņemam vērā starptautisko izglītības pētījumu rezultātus, šobrīd aizvien vairāk redzam, ka radošā domāšana ir prasmju grupa, kas tikai daļēji ir pārnesama starp dažādiem priekšmetiem, bet lielā mērā tomēr ir saistīta tieši ar zināšanām, prasmēm un izpratni konkrētā jomā. Redzam arī to, ka ir atšķirības starp risinājumu meklēšanu dažādām sociālām, dabaszinātņu un tehnoloģiskām problēmām. Grūti iedomāties, ka šajās jomās radošie risinājumi rodas tukšā vietā.

OECD PISA radošās domāšanas pētījumaⁱ dati liecina, ka Latvijā vairāk nekā 90% piecpadsmitgadīgo skolēnu radošajā domāšanā sasniedz līmeni, kurā viņi demonstrē radošas idejas un var izpildīt jau salīdzinoši grūtus uzdevumus. Līdz ar to mums ir salīdzinoši maz skolēnu, kuriem radošā domāšana sagādā grūtības, un šajā ziņā starp OECD pētījuma valstīm mūs pārspēj tikai Singapūra. Tomēr dati arī rāda, ka mums ir salīdzinoši maz skolēnu ar izcili attīstītu radošo domāšanu, it īpaši, ja salīdzinām ar pētījuma absolūto līderi – Singapūru, kur augstu sniegumu rāda gandrīz divas trešdaļas skolēnu. Labāku sniegumu šajā ziņā uzrāda arī mūsu kaimiņvalsts Igaunijas skolēni.

Mēs visi saprotam, ka izglītības sistēma ir kompleksa, tomēr aizvien turpinām saņemt ļoti skaidrus signālus, ka nepieciešams attīstīt skolēnu prasmes augstākajos līmeņos. Esam daudz ieguldījuši, lai lielākā daļa skolēnu iegūtu pamata prasmes, un arī radošās domāšanas pētījums liecina, ka mums šajā ziņā ir fantastiski rezultāti – vairāk nekā 90% piecpadsmitgadīgo Latvijas skolēnu tādas ir. Mums kā izglītības sistēmai būtu svarīgi noturēt šos rezultātus arī nākotnē, bet tāpat jāstiprina darbs ar talantīgajiem jauniešiem. Mums nav jāizdara izvēle starp skolēnu ar zemāku sniegumu celšanu no vienas puses un virzību uz izcilību no otras puses. Uzmanība jāvelta abiem, jo ikkatra valsts jau vistuvākajā nākotnē vēlas redzēt savos bērnos arī "vienradžu" radītājus. Un tādi nereti ir abās pusēs, ja vispār vēl ir jēga runāt par "pusēm".

Kad diskutējam par to, kas īsti ir jaunrade, katrs to definē atšķirīgi, un tas apgrūtina šīs prasmes mērīšanu un vērtēšanu. Ja atceramies populāro Kena Robinsona grāmatu par to, ka skola nogalina radošumuⁱⁱ, viņam bija savs jaunrades mērījums. Robinsons bērniem piedāvāja paņemt kartona kasti un izdomāt, cik veidos to var izmantot. Viņa izpratnē šie bērni bija ļoti radoši tādā ziņā, ka spēja piedāvāt ļoti daudz variantu kastes pielietošanai. Savukārt skolas beigās, jauniešiem iedodot to pašu uzdevumu, parādījās vairs tikai pieci vai seši veidi, kā šo kasti lietot. Robinsonam šie dati ir piemērs, lai parādītu, ka skola "ieliek kastē", samazina radošumu, bet, manuprāt, viss nav tik vienkārši.

OECD savā pētījumā radošumu definē ne tikai kā ideju daudzveidīgumu – svarīgs ir arī ideju izmantojums un pilnveide. Bērnam, attīstot savas zināšanas un prasmes, 10. un 12. klasē būs jau cita ideju kvalitāte. Šī atziņa ir noderīga arī skolotājiem, jo sniedz iespēju praktiskā līmenī sarunāties ne tikai par radošu ideju izpaušanu, bet arī to noderīgumu, pilnveidi un pamatotību.

Dažreiz tiek piemirsta tieši iedevumaⁱⁱⁱ nozīme radošuma un problēmrisināšanas kontekstā. Svarīgi ir ne tikai mācīt domāšanas stratēģijas un paņēmienus, bet arī dalīties zināšanās, prasmēs un izpratnē. Mēs skolēniem sakām – padomā, ko varētu darīt ar šo kasti, izdomā risinājumu, uzraksti eseju. Tajā pašā laikā izpaliek atbilde uz jautājumu – ar ko es varu izpētīt šo kasti, kas man nepieciešams, lai uzrakstītu eseju? Jo vairāk skolotājs rāda piemērus un sniedz idejas, jo vairāk skolēni varēs radīt no iepriekš iegūtā. Praktiski jāsaprot – jo vairāk iedodam, jo vairāk uz tā bāzes varam ģenerēt. Būtiski arī nepazaudēt tādas izglītības mikrosistēmas jomas kā klases un skolas klimats, kurā skolēns ir atvērts jaunai pieredzei un nebaidās kļūdīties.

PISA dati rāda, ka labāk ar radošo domāšanu, jo īpaši uzdevumos, kas prasa ideju izvērtēšanu un pilnveidošanu, veicies tiem skolēniem, kuru skolotāji augstu vērtē radošumu. Tādēļ ļoti būtiska ir cieņpilna klases vide jeb iekšējā kultūra, ko varētu dēvēt arī par izaugsmes domāšanu jeb vidi, kur kļūdas tiek uzskatītas par iespēju izaugsmei, nevis par tām tiek sagaidīts sods. Būtiski skolēniem radīt paļāvību, ka radošumu ir iespējams attīstīt, mainīt un pilnveidot – tas nav iedzimts un nemaināms dzīves laikā.

Tāpat ļoti svarīgi, ka skolotājs klasē pats modelē radošās prasmes, uzdod uzdevumus, kas prasa radošumu, un neatstāj skolēnu vienu, bet procesā virza un sniedz dažādus atbalsta rīkus. Jāsaprot, vai es kā skolotājs pats skaļi eksperimentēju, rotaļājos ar ideju savienošanu, piedāvāju dažādus risinājuma veidus un ceļus, neierasti izmantoju pieejamos priekšmetus, rotaļājos, eksperimentēju, rādu savu domāšanas gaitu. Mēs varam iemācīt skolēniem tikai to, kas mums pašiem piemīt!

i Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas OECD Starptautiskās skolēnu novērtēšanas programmas PISA 2022. gada cikla radošās domāšanas pētījums. https://www.oecd-ilibrary.org/education/pisa-2022-results-volume-iii_765ee8c2-en.

ii Ken Robinson. Do schools kill creativity? https://www.ted.com/talks/sir_ken_robinson_do_schools_kill_creativity?utm_campaign=tedspread&utm_medium=referral&utm_source=tedcomshare.

iii Iedevums – mācību procesa posms, kura laikā skolēni gūst zināšanas, jaunu pieredzi, informāciju, apskata jau gatavus piemērus.