Kārlis Dambrāns: Ieskats olimpiskajā Parīzē (un tajā spēlē, par kuru neviens negrib runāt)  (3)

Iepriekš ar zelta komandu tikos pirms trim gadiem otrā pasaule malā – Tokijā. Toreiz gan viss bija citādāk. Viņi visu uzvarēja, tribīnes bija tukšas, bet es biju oficiāls fotogrāfs. Šogad Parīzē biju vien kā parasts skatītājs. Pavisam bez fotokameras. Toties ar lielu telefonu. To man izmēģināšanai iedeva "Samsung", kas arī organizēja šo mazo ceļojumu uz lielo notikumu.

Agrāk es sportam īpaši nesekoju un faktiski nekad nebiju to skatījies klātienē. Izņemot, protams, kā fotogrāfs pildot darba pienākumus. Taču šogad kaut kā sakārojās aktīvāk sekot līdz. Varbūt pie vainas ir tiktoks, kurā bija tik daudz, dažādu visas pasaules sportistu video stāstu par ierašanos olimpiskajā ciematā un gatavošanos sacīkstēm. Es pat tik ļoti aizrāvos, ka noabonēju ārzemju televīziju, lai varētu skatīties pilnīgi visus olimpiskos sportus un pasākumus, kas vien ienāk prātā. Sākot ar to slapjo atklāšanas ceremoniju, kuru skatoties nopriecājos, ka esmu siltā un sausā dīvānā, nevis slapjās drēbēs ar slapju kameru slapjā Sēnas krastā. Turpmāk katru vakaru "fonā" ieslēdzu četrus dažādus sportus vienā TV ekrānā. Kā tāds sporta fans!

Savukārt telefona ekrānā tiktoks deva labu ieskatu Parīzes sadzīvē un tās likstās tagad, kad iedzīvotāju ikdienai kājās sapītas olimpisko riņķu važās. Visskarbāk, protams, gāja tieši atklāšanas dienā un kādu brīdi pirms tam, kad bija pamatīgi apgrūtināta upes šķērsošana.

Tiesa, daudzi parīzieši nolēma no šīs krāšņās jezgas izvairīties un tieši olimpiādes periodā devās atvaļinājumos ārpus pilsētas. Jāatzīst, ka to varēja arī just agrajos rītos pilsētā. Tur patiešām bija mazāk cilvēku nekā citkārt. Es nolēmu sevi ceļojumā pamocīt un abus rītus cēlos krietni pirms saullēkta, lai aizskrietu uz smukajām vietām, kamēr tās vēl negāž apkārt tūristu pūļi. Agrajos rītos parasti var novērot, kā pilsēta mostas un kā ikdienas gaitās sāk doties vietējie iedzīvotāji. Kā viena pēc otras vaļā veras smaržojošās maiznīcas un mazajiem galdiņiem un vēl mazākām kafijas krūzītēm pilnās kafejnīcas, kā, palīdzot nest mugursomas, vecāki pavada savus bērnus uz skolu, kā atkritumu vācēji mēģina sakopt iepriekšējās nakts uzdzīves sekas un kā skaļi pļerkšķēdami pa mazajām bruģētajām ieliņām košām ķiverēm galvā aizdrāž motorolleristi. Šoreiz tā visa bija mazāk kā citkārt. Varbūt vienkārši sakritība. Varbūt es tikai ievēroju to, ko sagaidīju.