Augstākās izglītības sistēma ne vien Latvijā, bet arī Eiropā un pārējā pasaulē, šobrīd saskaras ar milzīgu izaicinājumu kopumu. To īsumā varētu raksturot kā nepieciešamību sniegt labāko un noderīgāko izglītību laikā, kad nākotni var labākajā gadījumā apzīmēt kā neparedzamu.
Mākslīgā intelekta tehnoloģiju attīstība jau tuvākajā laikā būtiski mainīs pierastos nodarbinātības un izglītības modeļus, tai skaitā arī augstskolu darbības modeļus. Atbilstoši pieejamajiem resursiem nākotnes augstskolas vai nu pielāgosies straujai mākslīgā intelekta tehnoloģiju attīstībai vai arī pašas veidos šo attīstību, nodrošinot mākslīgā intelekta sistēmu ētisku un visas sabiedrības interesēs vadītu izstrādi un izmantošanu. Mākslīgā intelekta sistēmu attīstība ietekmēs darba tirgu un atkarībā no tā, kā tā tiks vadīta, radīs sociālās katastrofas vai nodrošinās jaunu vispārēju labklājības līmeni.
Tomēr mākslīgā intelekta attīstība nebūs vienīgais izaicinājums, ar kuru visai sabiedrībai būs jāsastopas jau tuvākajā laikā. Tuvākos gadus globālās norises raksturos arvien pieaugoša ģeopolitiskā spriedze, jauna aukstā kara aprises un militārie konflikti. Tas liks pārskatīt iepriekšējas desmitgadēs lolotās ilūzijas par globālu un mierpilnu liberāli demokrātisku pasaules kārtību. Militāri konflikti un klimata pārmaiņas ietekmēs migrācijas procesus un radīs jaunas iekšpolitiskas krīzes Eiropas Savienības valstīs, tai skaitā Latvijā. Demogrāfiskās problēmas saasinās ne vien cilvēkresursu pieejamības un cilvēkkapitāla kvalitātes jautājumus, bet arī Eiropas un mūsu nacionālās vērtīborientācijas un identitātes jautājumus. Nevienā no šiem jautājumiem augstskolas un akadēmiskā vide nevarēs palikt neitrālas un neiesaistītas, sabiedrība sagaidīs to iesaisti savlaicīgā globālo un lokālo problēmu identificēšanā, risināšanā un nepieciešamo pārmaiņu vadīšanā.
Vienlaikus no augstskolām tiks sagaidīts, ka tās šo pārmaiņu laikā sniegs savu ieguldījumu arī mūsu tautsaimniecības konkurētspējas veicināšanā, radīs jaunas zināšanas, izstrādās inovatīvus risinājumus, veicinās kultūras un radošās nozares uzplaukumu, sniegs savu ieguldījumu Latvijas cilvēkkapitāla attīstībā, veicinās sabiedrības drošumspēju un palīdzēs pārvarēt sociālās plaisas.
Pozitīvu pārmaiņu priekšnoteikumi
Ar augstāko izglītību tradicionāli tiek saistītas lielas gaidas un cerības. Tomēr, lai attaisnotu sabiedrības cerības un rastu risinājumus 21. gadsimta izaicinājumiem, arī augstākās izglītības sistēmai ir jāattīstās un jāmainās. Tai ir jāapzinās sava loma un nozīme, sava lokālā un globālā atbildība. Lai to veiktu ir nepieciešami sekojoši priekšnoteikumi:
akadēmiskā brīvība – pat vislabākie cilvēkresursi nespēs atrast risinājumus problēmām un izaicinājumiem ar kuriem mēs kā sabiedrība saskarsimies jau vistuvākajā laikā, ja akadēmiskās vides pārstāvji baidīsies identificēt problēmas;
labākie cilvēkresursi – neviena izglītības sistēma nevarēs būt ilgtspējīga, ja tā nespēs piesaistīt sabiedrības labākos cilvēkresursus, ja nodarbinātība ārpus augstākās izglītības sistēmas sniegs lielākas karjeras vai sociālās drošības iespējas, augstākās izglītības sistēma būs globāli nekonkurētspējīga;
atbilstoša infrastruktūra – augstskolām būtu jāoperē ar pētniecisko un tehnoloģisko infrastruktūru, kura par pāris gadiem apsteigtu atbilstošās nozares praksē izmantoto, lai dotu saviem audzēkņiem ieskatu viņu nodarbinātības un pētniecības jomas nākotnes tendencēs, ne mazāk būtiska ir arī studiju vide, turklāt ne vien tās ērtība un piemērotība, bet arī tās simboliskajā nozīmē, augstskolu ēkām iemiesojot sabiedrības centienus un ideālus;
resursi – nekas no minētā nav panākams, ja augstskolām nav pieejami atbilstoši finanšu resursi, dažādas valstis, atbilstoši to vēsturiskajam tradīcijām vai sabiedrības vērtībām, veido dažādus augstākās izglītības finansēšanas modeļus, dažādi dalot publiskā un privātā finansējuma daļas, tomēr neviens finansēšanas modelis nav ideoloģiski neitrāls, katrā slēpjas savs nākotnes modelis.
Vērtējot Latvijas augstākās izglītības sistēmu šo priekšnoteikumu ietvarā varētu cerēt, ka jau šī gada rudenī likumdevēji varētu nostiprināt akadēmiskās brīvības principus Augstskolu likumā. Savukārt pārējo priekšnoteikumu izpildē varētu būt problemātiska.
Viens no sāpīgākajiem jautājumiem Latvijas augstākās izglītības sistēmā ir tas, ka daļa akadēmiskā personāla ir tikai daļēji nodarbināti akadēmiskajā darbā. Nākamā būtiskākā problēma ir infrastruktūras atbilstība tehnoloģiju attīstības tendencēm, studiju vides pieejamība un augstskolu simboliskā slodze. Cilvēkresursu un infrastruktūras priekšnoteikumus nav iespējams atrasināt, ja nav pieejami nepieciešamie finanšu resursi. Raksturojot Latvijas augstākās izglītības sistēmu no finansēšanas modeļu un pieejamo resursu viedokļa, varētu teikt, ka tajā vienlaikus darbojas pat vairāki savstarpēji atšķirīgi finansēšanas modeļi: joprojām lielākais studējošo skaits privātās un valsts dibinātās augstskolās studē par privātiem līdzekļiem (tā joprojām ir būtiska atšķirība no kopējās Eiropas augstākās izglītības telpas), daļa no viņiem izmanto valsts garantētu studiju kredītu, lielākā daļa valsts budžeta līdzekļu augstskolām tiek sadalīta, izmantojot tā saucamo trīs pīlāru modeli, kura ietvaros valsts ar augstskolām vienojās par budžeta studiju skaitu, tomēr vienlaikus jau šogad ir uzsākts ieviest institucionālās finansēšanas modeli, vienlaikus tiek ieviests princips, ka personas, kas brīvprātīgi pieteikušās valsts aizsardzības dienestā un to pabeigušas, iegūst iespēju studēt budžeta vietās, kas, pēc būtības arī ir jauns augstākās izglītības finansēšanas modeļa aizmetnis, tiesa, pagaidām tikai bez skaidra regulējuma un finansējuma. Tas, kas vieno visu šo dažādu modeļu kopumu un to piemērošanu, ir nepieciešamo finanšu resursu nepietiekamība. Lai nodrošinātu nākotnes izaicinājumiem gatavu Latvijas augstākās izglītības sistēmu, šobrīd būtu nepieciešams dubultot publisko augstākās izglītības finansējumu.
Latvijas augstākās izglītības sistēmas pārmaiņu iezīmes
Protams, aicinājums dubultot Latvijas augstākās izglītības sistēmas finansējumu ekonomiskās lejupslīdes un drošības krīzes laikā var šķist utopisks un realitātē nebalstīts aicinājums. Tomēr, ja mēs atskatāmies uz Latvijas augstāko izglītību, tad ir jānorāda, ka Latvijas augstākajā izglītībā pēdējos gados ir aizsākušās nozīmīgas pārmaiņas, kuru veiksmīga īstenošana būs tieši atkarīga no pieejamā finansējuma:
Augstākās izglītības institucionālā reforma. Ir veikta augstākās izglītības sistēmas institucionālā reforma. Noteikti četri augstskolu tipi, tās iedalot zinātnes universitātēs, mākslu un kultūras universitātēs, lietišķo zinātņu universitātēs un lietišķo zinātņu augstskolās, kā arī precizēta koledžu loma. Koledžas ir noteiktas kā profesionālās augstākās izglītības iestāde, kuras īsteno īsā cikla profesionālās augstākās izglītības programmas. Viens no šīs reformas mērķiem bija radīt priekšnoteikumus Latvijas zinātņu universitāšu globālās konkurētspējas veicināšanai, kurai būtu jāatspoguļojas Latvijas augstskolu iegūtajās vietās starptautiskajos reitingos. Tomēr šo mērķi pagaidām nav izdevies sasniegt. Tas nav sasniegts galvenokārt dēļ nepietiekamā augstskolu finansējuma.
Augstskolu iekšējās pārvaldības reforma. Ir īstenota valsts un privātpersonu dibināto augstskolu iekšējās pārvaldības reforma, kuras rezultātā 15 valsts dibinātajās augstskolās tika izveidotas augstskolu padomes. Par reformas ieguvumiem un rezultātiem vēl ir pāragri spriest. Vai valsts augstskolas būs vai nebūs ieguvējas no savām padomēm, lielā mērā būs atkarīgs no šo padomju locekļu iesaistes savu augstskolu darbā, no gatavības izdarīt vairāk nekā tikai to, kas atbilst Augstskolu likumā noteiktajos formālajos padomju uzdevumos. Tomēr jau šobrīd Izglītības un zinātnes ministrija virza Augstskolu likuma grozījumus, kuru mērķis ir nākotnē samazināt augstskolu padomju locekļu skaitu zinātnes universitātēs un lietišķo zinātņu universitātēs. Viens no šo grozījumu mērķiem ir samazināt augstskolu padomju darbības finansiālo slogu augstskolām.
Ir uzsākta vērienīgākā valsts augstskolu konsolidācija Latvijas vēsturē. Tās ietvaros Latvijas Jūras akadēmija un Liepājas Universitāte jau ir iekļāvušās Rīgas tehniskās universitātes ekosistēmā un šobrīd turpina darbu kā RTU Latvijas Jūras akadēmija un RTU Liepāja. Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmija ir iekļāvusies Rīgas Stradiņa universitātes ekosistēmā un turpina darbu kā Rīgas Stradiņa universitātes Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmija. 2025. gadā Rīgas tehniskās universitātes ekosistēmā iekļausies Rēzeknes tehnoloģiju akadēmija un Latvijas universitātes ekosistēmā Banku augstskola. Lai šīs uzsāktās konsolidācijas sasniegtu to mērķus, tām ir nepieciešams ne vien jau šobrīd pieejamais finansējums, bet arī turpmākas investīcijas.
Šovasar ir uzsākta pāreja uz jauno doktora studiju modeli, kurš paredz doktorantūras skolu izveidi un būtisku atbalstu doktora studiju programmās studējošajiem. Jaunā doktorantūras modeļa ieviešanas veiksme ir tieši atkarīga no tam nepieciešamajiem finanšu līdzekļiem, kuri 2024. gada budžetā netika piešķirti.
Iecerēto jauno akadēmiskās karjeras modeli nepietiekama finansējuma apstākļos, iespējams, nāksies būtiski pārskatīt vai arī ieviest tikai daļēji.
Jau minētā Valsts aizsardzības dienesta likuma norma, kura paredz, ka personas, kas brīvprātīgi pieteikušās valsts aizsardzības dienestā un to pabeigušas, iegūst iespēju studēt budžeta vietās, tika ieviesta, tam neparedzot sākotnēji iecerēto finansējumu. Tomēr jau tuvākajā nākotnē būtu jādomā par tās paplašināšanu uz visiem valsts aizsardzības dienestu pabeigušajiem kā uz vienu no valsts rīcībā esošajiem instrumentiem, ar kuriem sasniegt Nacionālo bruņoto spēku attīstības 2025.-2036. gadam plānā iecerēto Valsts aizsardzības dienesta karavīru skaitu. Tam, neapšaubāmi, būs nepieciešams papildus finansējums un esošo finansēšanas modeļu korekcija.
Pārmaiņu finanšu resursi
Tas liek vēlreiz paraudzīties uz augstākās izglītības finansēšanu Latvijā jau plašākā kontekstā. Nekad vēl pasaules vēsturē valstis nav veikušas tik lielus ieguldījumus izglītībā, pētniecībā un inovācijās kā mūsdienās. Korelācija starp ieguldījumiem izglītībā, pētniecībā un inovācijās un globālo konkurētspēju un drošību ir labi zināma. Zināšanas ir ne vien visnozīmīgākais 21. gadsimta resurss, bet arī viens no visefektīgākajiem 21. gadsimta ģeopolitiskajiem instrumentiem, nākotnes maigās un stingrās varas apvienojums – viedās varas forma.
Tomēr Latvijā, šķiet, šo korelāciju starp ieguldījumiem izglītībā un nākotnes drošības ieguvumiem mēs joprojām neapzināmies. Sabiedrībā valda vienprātība par to, ka aizsardzības budžeta finansējums nevar būt mazāks nekā 2% no IKP, šobrīd ieguldījumi aizsardzībā ir jau sasnieguši 3% no IKP. Tas ir pašsaprotami.
Mēs visi apzināmies drošības nozīmi. Vienlaikus augstākā izglītība netiek uztverta nākotnes drošības kontekstā. Savulaik 2006. gadā Eiropas komisijas ieteica dalībvalstīm finansēt augstāko izglītību vismaz 2% no IKP apmērā. Latvija savulaik pat bija to iekļāvusi Augstskolu likumā, tiesa, šī norma tika izslēgta ar Satversmes tiesas lēmumu. Kopš tā laika par nepieciešamību ieguldīt augstākajā izglītībā tika runāts daudz, tika pat minēti finansējumam neatbilstoši mērķi vismaz divām Latvijas augstskolām nonākt kādā no starptautiskajiem reitingiem TOP 500, ir diskutēts par jauniem finansēšanas modeļiem un šobrīd ir izstrādāta jauna institucionālā finansējuma modelis, tomēr Latvijas augstākās izglītības finansējums joprojām nav sasniedzis 2008. gada līmeni.
Līdz ar to Latvija ir šobrīd vienīgā zināmā valsts, par kuru ir dati, ka tā šobrīd savu augstāko izglītību finansē mazākā apjomā nekā to darīja pirms ekonomiskās krīzes. 2008. gadā.
Protams, to varētu uztvert arī kā jaunu pašsaprotamu normu, kas par tādu kļuvusi 15 gadu laikā. Ja reiz augstskolas strādā, diplomi tiek izsniegti un ārpus Latvijas tie tiek atzīti, akadēmiskais personāls un studējošie neprotestē, tad var uzskatīt, ka ir panākta jauna sabiedriska vienošanās, kura paredz, ka augstākā izglītība pārsvarā ir privāts ieguvums un valsts var tajā neieguldīt nepieciešamos līdzekļus. Iespējams, ka šāds modelis pat varētu kādu laiku strādāt, ja vien Latvija būtu pietiekami izolēta valsts. Respektīvi, ja Latvija nebūtu Eiropas augstākās izglītības sistēmas daļa un Latvijas sabiedrībai nevajadzētu domāt par valsts nākotni, tautsaimniecības attīstību vai valsts pārvaldes kvalitāti. Vai arī mums nevajadzētu domāt par reģionālo konkurētspēju.
Ja šobrīd paraugāmies uz Baltijas valstīm kopumā, Latvija augstākai izglītībai savā budžetā ir atvēlējusi vismazāko finansējumu. Savā 2024. gada budžetā Lietuva augstākās izglītības finansējumam bija atvēlējusi 444 396 000 euro, Igaunija – 274 683 000 euro, savukārt Latvija, ieskaitot nesen papildus iedalīto finansējumu – 182 431 921 euro. Varētu, protams, teikt, ka atšķirīgo finansējuma apjomu noteica atšķirīgie valstu budžeti, tomēr tādā gadījumā būtiskāk par piešķirtā finansējuma apjomu ir tā daļa budžeta struktūrā. Igaunijas 2024. gada budžeta izdevumi veidoja 17 668 032 000 eiro, augstākās izglītības finansējumam budžetā bija paredzēti 274 683 000 eiro, tātad budžeta struktūrā augstākai izglītībai bija paredzēti 1,55% no valsts budžeta, savukārt Lietuvā 2024. gada budžeta izdevumi veidoja 20 613 108 000 eiro, augstākās izglītības finansējumam budžetā bija paredzēti 444 396 000 eiro, tātad budžeta struktūrā augstākai izglītībai bija paredzēti 2,15%. Latvijā augstākās izglītības izdevumi 2024. gada budžetā bija iecerēti tikai kā 1,1% no budžeta izdevumiem.
Atšķirīgais augstākās izglītības finansējuma apjoms Baltijas valstu budžetos ļoti skaidri ilustrē to, kura no Baltijas valstīm šobrīd investē savā nākotnē.
Zīmīgi, ka Lietuvas ambīcijas ir tieši atspoguļojušās augstākās izglītības finansējumā un domājams, ka jau 2030. gadā tā taps par Baltijas valstu līderi, daudzos jautājumos apsteidzot Igauniju. Latvijas loma 2030. gadā ir tieši atkarīga no mūsu šodienas izvēlēm. Ja mēs vēlamies ieraudzīt Latviju, kā līdzvērtīgi konkurētspējīgu Lietuvai un Igaunijai, mums ir nepieciešams mainīt domāšanu un investēt augstākajā izglītībā, dubultojot tās finansējuma apjomu, lai tas sasniegtu vismaz 2% no 2025. gada budžeta izdevumiem.
Pat samērā nenoteiktas nākotnes apstākļos ir diezgan viegli prognozēt to, kas notiks, ja mēs to nedarīsim. 2030. gadā mēs joprojām būsim Baltijas valstu vājākais ķēdes posms.
Augstskolām, lai tās nodrošinātu savu darbību būs nepieciešams arvien palielināt ārvalstu studējošo skaitu, tai skaitā no valstīm ārpus Eiropas Savienības. Vienlaikus mēs nevarēsim novērst mūsu pašu "smadzeņu aizplūšanu". Kā arī mūsu vienīgā tautsaimniecības attīstības iespēja būs atgriezties pie sadarbības ar mūsu Austrumu kaimiņvalstīm, neskatoties uz tās politiskām konsekvencēm.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!