
Pēdējās dienās lasot viedokļu apmaiņu sociālajos tīklos par Ukrainas karaspēka ieiešanu Krievijas teritorijā, daži no manītajiem argumentiem vienkārši "norauj jumtu". Kas gan darās to cilvēku galvā, kuri iedomājas, ka mūsdienu karš ir kā antīkās pasaules vai viduslaiku batālija? Vai tiešām viņi domā, ka var iezīmēt pašu izvēlētu karalauku, kurā notiks visa karadarbība, un tā nekad neizies ārpus šīm iedomātajām robežām? Gluži kā sniega kauja mājas pagalmā. Kāds absurds. Glupa utopija.
Latviešiem ir ļoti trāpīga tautas gudrība – ko sēsi, to pļausi. Proti, ja esi nolēmis pakarot kaimiņvalstī, rēķinies, ka karš var atnākt arī līdz paša mājām. Krievijas iedzīvotājiem nav ne mazākā iemesla sašust, ka Ukrainas karavīri šobrīd nostiprina pozīcijas Kurskas apgabalā. Drīzāk viņiem būtu jābūt pateicīgiem, ka ukraiņi ļāva krievu civiliedzīvotājiem vairāk nekā divus gadus neizjust netālu notiekošā kara postu. Taču nu šīs mierīgās dienas ir galā, un tas ir tikai loģiski. Nav tāda starptautiskā likuma, kas liegtu iebrukumu piedzīvojušajai valstij izvērst karadarbību ārpus savas teritorijas. Un arī jaunāko laiku cilvēces vēsture skaidri parāda, ka iebrucēja teritorijas postīšana ir normāla parādība. Atcerēsimies kaut vai Otro pasaules karu. Kad nacistu zābaki bija izbradājuši pusi Eiropas, sabiedrotie lika viņam izjust nodarījuma sekas visskarbākajā veidā – aizejot līdz pašai Berlīnei un pamatīgi nopostot to. Krieviem jo īpaši patīk dižoties ar atmiņām par sarkanā karoga uzvilkšanu Reihstāgā 1945. gada maijā. Sarkanā armija nekautrējās pašā kara nogalē gandrīz 20 dienas intensīvi apšaudīt Berlīni, lai gan vāciešu spējas aizstāvēties bija pavisam niecīgas – liela daļa karotāju bija bērni un veterāni.
Ja nu kāds ir piemirsis – Krievija jau 2014. gadā iesāka šo konfliktu ar Krimas okupēšanu un karavīru iesūtīšanu Doņeckas un Luhanskas apgabalos. 2022. gada februārī Kremļa tīkojumi pēc svešas zemes pārauga atklātā iebrukumā un vērienīgā karadarbībā. Tādēļ viss, ko šobrīd redzam, ir tikai un vienīgi šīs agresijas sekas, nevis no konteksta izrauts iebrukums.