Dainis Lemešonoks: Steigšus jāraksta Mediju finansēšanas likums!  (2)

***

Kaut kas līdzīgs disklaimerim. Mediju patiesas brīvības vienīgais garants ir to ekonomiskā neatkarība – spēja pašiem pelnīt. Gribas cerēt, ka Latvijā tādi izdevumi, portāli vai kanāli atradīsies arī bez tiem, kuru panākumi ir vai šķiet acīmredzami. Taču baidos, ka šādu veiksminieku jau ir pārāk maz, lai mūsu sabiedrībai nodrošinātu pilnvērtīgu mediju "ekosistēmu": viedokļu un pozīciju, kā arī piedāvātās informācijas morālās un intelektuālās kvalitātes vai aptvertās auditorijas daudzveidību.

(Lai cik augstās domās par sevi nebūtu sabiedriskā – valstij piederoša un tās finansēta – žurnālistika, arī tās efektivitātei ir vajadzīga pilnasinīga privāto mediju vide. Bez tādas Zaķusala un Doma laukums riskē noslīkt pašapmierinātībā.)

Mums vajadzētu pat visa iepriekš minētā kakofoniju jeb nevaldāmu haosu. Mediju videi jābūt mūžīgam – konkurences un ambīciju, naida un simpātiju kurinātam – strīdam, kurā kā blakusprodukts dzimst patiesība. Nu, vai vismaz sabiedriskā doma.

Taču šābrīža Latvijas mediju realitāte ir nepielūdzama, un ar to man jārēķinās, nesapņojot, "kā būtu, ja būtu". Vienalga, cik derdzīgs un pilnīgi pretdabisks šķiet mūsu cunftē patlaban notiekošais vai vēl iespējami sagaidāmais, valstij arvien klajāk uzņemoties latvju žurnālistikas "cukurtētiņa" lomu. Nozares tirgus ir jau pārāk sarucis, lai mediju pūristi varētu dzīvot ilūzijās, ka tas reiz atkopsies, atgūstot viņiem tīkamo veidolu, un jēdziens "ceturtā vara" neskanēs ņirdzīgi.

Iecere par budžeta sniegtu palīdzību medijiem idejiski sasaucas ar dotācijām, ko latviskās kultūras aizsardzības vārdā saņem teātri. Tik vien atšķirības, ka šie uzņēmumi ir valsts īpašums. Turklāt informatīvajam tukšumam, mums ierastajiem medijiem nonīkstot, neizbēgami un ātri atrastos čakli aizpildītāji – svešu stabuļu pūtēji.

Galu galā arī pašam preses patiesās biznesbrīvības apoloģētam Lemešonokam sen "mute sasmērēta", pelnot honorārus no Mediju atbalsta fonda (MAF) piešķīruma...