Oļegs Krasnopjorovs: 14 mīti par inflāciju un cenām

Neierasti strauji pieaugot patēriņa cenām aizvadītajos trīs gados, būtiski pieauga šim tematam veltīts mediju rakstu un ekspertu komentāru skaits, inflācijai bez pārspīlējuma kļūstot par vienu no svarīgākajiem ekonomikas rādītājiem. Taču reti kurš temats ekonomikā ietver vairāk mītu un puspatiesību nekā inflācija un cenas. Nupat beidzoties trešajai augstās inflācijas epizodei kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas, manuprāt, ir īstais laiks šos mītus un puspatiesības atspēkot.

Latvijā cenu līmenis tiešām ir nedaudz – par 10 % – augstāks, nekā varētu sagaidīt attiecīgā ienākumu līmeņa valstī¹. Līdzīga situācija novērojama daudzās Eiropas valstīs, piemēram, Igaunijā, Somijā un Zviedrijā. Dažās citās valstīs, tieši pretēji, cenu līmenis ir nedaudz zemāks par ienākumiem atbilstošo līmeni (piemēram, Lietuvā, Polijā vai Vācijā), kas varētu atspoguļot lielāku konkurenci produktu tirgos. Taču tik un tā vidējais cenu līmenis Vācijā vai Zviedrijā ir ievērojami augstāks nekā Latvijā. Tas pamatā atspoguļo ienākumu līmeņa starpvalstu atšķirības un galvenokārt izpaužas pakalpojumu cenu dažādībā.

Tirgojamo preču cenas Zviedrijā un Latvijā ir diezgan līdzīgas – pārtikas produktu, bezalkoholisko dzērienu vai transportlīdzekļu starpvalstu cenu atšķirības mērāmas dažos procentos. Proti, to, kurā valstī limonādes pudele konkrētajā brīdī ir nedaudz dārgāka vai lētāka, var noteikt pievienotās vērtības nodokļa likmju atšķirības, ar preču tirdzniecību saistīto izmaksu atšķirības vai Zviedrijas kronas vērtības pret eiro svārstības. Taču tas, ka noteiktā brīdī limonādes pudele Zviedrijas mazumtirdzniecības veikalā izrādījās nedaudz lētāka, vēl maz ko pasaka par vispārējo cenu līmeni.

Zviedrijā ir būtiski lielākas pakalpojumu cenas. Piemēram, izglītības un veselības aprūpes pakalpojumi ir gandrīz divarpus reizes dārgāki nekā Latvijā. Zviedrijā dārgāki ir arī komunālie, izmitināšanas un ēdināšanas, izklaides un kultūras, kā arī transporta un sakaru pakalpojumi (1. attēls). Tieši pakalpojumi abās valstīs veido lielāko daļu no patēriņa groza, taču par tiem bieži vien tiek "aizmirsts", salīdzinot produktu cenas starp valstīm.

Lasītājam, kas ikdienā uzpilda automobili ar degvielu, var šķist, ka degvielas cenas vairāk reaģē uz naftas cenas palielinājumu, nekā uz samazinājumu. Piemēram, lai gan šogad naftas cena biržā ir zemāka nekā 2011.-2013. gadā, benzīna cena Latvijas degvielas uzpildes stacijās tagad maksā vairāk. Taču šāds priekšstats var būt maldīgs un atspoguļot trīs citus faktorus. Pirmkārt, ASV dolāra kurss (tieši šajā valūtā izsaka globālo naftas cenu) pret eiro pa šo laiku ievērojami pieauga. Otrkārt, laika gaitā pieaugušas akcīzes nodokļa likmes degvielai (kopā ar pievienotās vērtības nodokli (PVN) akcīzes nodoklis tagad veido gandrīz pusi no benzīna cenas). Treškārt, atalgojuma kāpums palielināja citas degvielas tirdzniecības izmaksas. Šie trīs faktori jāņem vērā, prognozējot inflācijas dinamiku. Jebkurš no šiem faktoriem vai arī to kombinācija varēja radīt sajūtu, ka degvielas cena pamazām kāpj augšup, naftas cenai nemainoties vai pat samazinoties.

Kviešu cena biržā 2024. gada aprīlī-maijā pieauga gandrīz uz pusi. Taču diez vai šādas svārstības būs pamanāmas Latvijas inflācijas rādītājos.

Inflācija ir nevis visiem viena, bet katram sava, jo mums katram ir savs patēriņa grozs. Piemēram, iedzīvotāji ar zemākiem ienākumiem salīdzinoši lielu budžeta daļu tērē pārtikai un komunālajiem maksājumiem, pensionāri – veselības aprūpei, vīrieši – transportam, alkoholiskajiem dzērieniem un tabakai, savukārt jaunieši salīdzinoši vairāk naudas atvēl izglītībai, apģērbiem un restorānu apmeklējumiem. Tā kā dažādu produktu cenu dinamika atšķiras, katrs no mums saskaras ar visai atšķirīgu dzīves dārdzības kāpumu. Šīs inflācijas atšķirības ir sistemātiskas – produkti, kurus mēdz iegādāties pensionāri, sievietes un iedzīvotāji ar zemākiem ienākumiem mēdz sadārdzināties vairāk. Piemēram, kopš gadsimta sākuma cenu pieaugums pensionāru mājsaimniecībām bijis par 38 procentpunktiem lielāks nekā algotu darbu strādājošajām mājsaimniecībām, bet iedzīvotājiem ar zemākiem ienākumiem cenu pieaugums bijis par 29 procentpunktiem lielāks nekā turīgākām mājsaimniecībām (tas atbilst gada inflācijas starpībai attiecīgi 0.7 un 0.6 procentpunktu apmērā; 2. attēls).

Iedzīvotāji ar augstākiem ienākumiem (5. kvintile) pārtikai tērē teju divreiz lielāku naudas summu nekā iedzīvotāji ar zemākiem ienākumiem (1. kvintile). Tādējādi no zemākas PVN likmes iedzīvotāji ar augstiem ienākumiem iegūtu vairāk (eiro izteiksmē) nekā iedzīvotāji ar zemiem ienākumiem. Kā redzam, samazinātā PVN likme pārtikai ir visai neefektīvs ierocis cīņā ar ienākumu nevienlīdzību. Daudz efektīvāki ieroči ir:

Pārtika ir ceturtdaļa no mūsu patēriņa groza – zemāks PVN visai pārtikai radītu būtisku iztrūkumu valsts budžetā. Kā to kompensēt? Divas galvenās nodokļu grupas ir patēriņa nodokļi un darbaspēka nodokļi. Ja notiek patēriņa nodokļa jeb PVN samazinājums, kas netiek kompensēts ar valdības izdevumu apciršanu vai budžeta deficīta pieaugumu, tad diez vai var iztikt bez darbaspēka nodokļu (iedzīvotāju ienākumu nodoklis, sociālās apdrošināšanas iemaksas) paaugstināšanas ².

Taču pārnesot nodokļu slogu no patēriņa uz darba ienākumiem, tiktu bremzēta ekonomiskā aktivitāte un pieaugtu bezdarbs. PVN tiek maksāts par importu, bet netiek maksāts par eksportu. Turpretī darbaspēka nodokļi tiek maksāti par eksportu, bet netiek maksāti par importu. Tādējādi vienlaicīgai PVN mazināšanai un darbaspēka nodokļu celšanai būtu importa subsīdijai līdzīgs efekts – zemāka Latvijas uzņēmumu konkurētspēja salīdzinājumā ar ārvalstu ražotājiem, mazāks eksports un lielāks imports. Rezumējot – PVN likmes samazinājums (tajā skaitā atsevišķām preču grupām) ir fiskāli neefektīvs un dārgs cenu samazināšanas un trūcīgo atbalstīšanas instruments.

Inflācija 20 % apmērā iztukšo piektdaļu no krājkasītē uzkrātās naudas. Vai tas nozīmē, ka turīgais, kas uzkrāj lielas naudas summas, no inflācijas noteikti zaudēs vairāk nekā nabadzīgais, kuram nav no kā uzkrāt? Ne gluži.

Negaidīta inflācijas uzliesmojuma dēļ zaudē vērtību ieguldījumi fiksētā ienākuma (vai bez ienākumu) aktīvos – naudas krājumi zem matrača, krājkasītēs, bankas norēķinu kontos, depozītos vai obligācijās. Savukārt investīcijas akcijās, mājokļos vai ražošanas iekārtās no inflācijas ir pasargātas vairāk. Otrā veida investīcijām parasti vajadzīgas lielākas naudas summas un augstāka riska uzņemšanās (kas prasa arī diversificētu investīciju portfeli –vairākus investīciju veidus, kas atkal nozīmē lielākus ieguldījumus), tāpēc tās parasti raksturīgas turīgajiem.

Turklāt negaidīts inflācijas uzliesmojums (ja līdzi pieaug arī iedzīvotāju ienākumi) ir izdevīgs kredītņēmējiem (īpaši ar fiksēto kredītlikmi), jo samazina kredīta reālo vērtību. Pēc summas lielākie parasti ir hipotekārie kredīti, un tie biežāk ir turīgiem ļaudīm.

Tātad, no pārāk augstas inflācijas zaudē visi, ne tikai turīgie. Dažās inflācijas epizodēs, kad visvairāk sadārdzinās pārtikas produktu un komunālo pakalpojumu cenas, no inflācijas var vairāk ciest tieši nabadzīgie.

Mērena deflācija ir sliktāka par mērenu inflāciju. Patērētāji var atlikt ilglietojuma preču pirkšanu, gaidot turpmāku cenu samazinājumu. Piemēram, vai jūs pirktu jaunu ledusskapi par 1000 eiro, ja zinātu, ka nākamgad tas maksās vien 900 vai pat 800 eiro? Nemitīga patēriņa atlikšana bremzē tehnisko progresu, investīcijas un tādējādi arī ekonomisko izaugsmi, ar to palielinot bezdarbu.

Tāpat cenu kritums palielina parāda reālo vērtību. Atmaksāt 100 tūkst. eiro aizdevumu ir vieglāk, kad visas cenas ekonomikā (tajā skaitā arī tava darba cena jeb alga) laika gaitā pieaug, nevis samazinās. Tāpēc deflācija apgrūtina aizdevumu atmaksu uzņēmumiem, patērētājiem un pat valstīm – tie ilgāk atrodas kredītu jūgā, attiecīgi mazāk patērējot un investējot, kas bremzē ekonomisko izaugsmi.

Tāpēc, ja kāds cer, ka deflācija kādreiz atgriezīs visas cenas pirmspandēmijas līmenī. – tas nav ne reāli, ne labi. Kas gan neizslēdz atsevišķu produktu cenu kritumu, piemēram, banāni vai sīpoli Latvijas mazumtirdzniecības veikalos šobrīd maksā līdzīgi kā pirms pieciem gadiem.

Jo kāpēc gan citādi centrālo banku mērķis ir inflācija 2 % gadā, nevis nemainīgas cenas? Patiesībā maza pozitīva inflācija ir labāka par nulles inflāciju vairāku iemeslu dēļ. Tā:

Tā kā atalgojuma kāpums vidēji pārsniedz inflāciju un darbinieku atlīdzības daļa iekšzemes kopproduktā ir stabila laika gaitā, neiztur kritiku arguments, ka bez inflācijas strādājošo algu pirktspēja vidēji būtu lielāka⁶.

Starp bagātām valstīm (piemēram, Šveice, Austrālija) inflācija visur vidējā termiņā ir ļoti maza. Savukārt valstīs ar pārāk lielu inflāciju labklājība ir ne tikai zema, bet arī knapi pieaug laika gaitā (Zimbabve, Venecuēla). Lai arī miljonāru skaits (vietējā valūtā) Zimbabvē vai Venecuēlā varētu būt neierasti liels, dažas liekas nulles pie algas nenozīmē augstu labklājību, ja līdzīgi lielākas ir arī cenas. Tas ir arī loģiski – kāpēc gan citādāk nevarētu sadrukāt tik daudz naudas, lai beidzot "pietiktu visiem" un pasaulē vairs nebūtu nabadzības?

Pārāk augsta inflācija ne tikai strauji mazina naudas pirktspēju, bet arī grauj ekonomisko stabilitāti un rada izaicinājumus finanšu plānošanai un investīciju lēmumiem. Cenas ir svarīgs signāls par to, kuri produkti un ražošanas faktori kurās nozarēs un reģionos ir visvairāk pieprasīti. Taču, ja visas cenas pieaug burtiski pa dienām, ir grūti nošķirt, cik lielu daļu no sadārdzinājuma radīja pieprasījums pēc noteikta produkta un cik – vispārīgs naudas vērtības kritums. Tāpēc – ja kāda valdība pārāk aizspēlējas ar zemāka bezdarba nopirkšanu ar lielāku inflāciju (parasti to panāk ar naudas drukāšanas mašīnas iedarbināšanu caur valdības kontrolēto centrālo banku), tas parasti beidzas vienlaicīgi ar augstu bezdarbu un ļoti augstu inflāciju.

Ne velti inflācija, būdama starp svarīgākajiem makroekonomiskās stabilitātes rādītājiem, ir viens no Māstrihtas kritērijiem, kuri ES dalībvalstīm ir jāizpilda, lai varētu pievienoties eirozonai (jeb ieviest eiro). Proti, inflācijas līmenis nedrīkst vairāk kā par 1.5 procentpunktiem pārsniegt līmeni, kas vidēji ir trim ES dalībvalstīm ar zemāko inflāciju.

Tieši otrādi – kopš esam eirozonā, Latvijas inflācijas atšķirība ar citām eirozonas valstīm kļuva vēl svarīgāka. Ārpus monetārās savienības inflācijas starpvalstu atšķirību ietekmi uz cenu konkurētspēju⁷ var koriģēt ar nominālā valūtas kursa maiņu⁸ (kā to "veiksmīgi" darījuši iepriekš piesauktā Zimbabve un Venecuēla); savukārt monetārā savienībā šādas iespējas vairs nepastāv.

Par kādu "cenu konkurētspēju" ir runa? Inflācija ceļ produktu ražošanas izmaksas. Tādēļ inflācijai Latvijā ilgstoši pārsniedzot eirozonas rādītāju, Latvijā ražotie produkti zaudē konkurētspēju pret citu valstu ražojumiem. Latvijas patērētājiem aizvietojot Latvijas produktus ar ārvalstu ražojumiem, pieaug Latvijas imports; kad to dara ārvalstu patērētāji, samazinās Latvijas eksports. Gan lielāks imports, gan mazāks eksports bremzē Latvijas ekonomikas izaugsmi, palielinot bezdarbu.

Tas, ka cenu/inflācijas dati pieejami tikai valstu dalījumā, nenozīmē, ka šis mehānisms nestrādā sīkākā – reģionu un pat pilsētu – griezumā. Ja būtu pieejami cenu dati pa Latvijas reģioniem, mēs droši vien redzētu ekonomistus skaidrojam Latgales ekonomisko atpalicību un augsto bezdarbu ar "zemāku cenu konkurētspēju" jeb reģionu ienākumiem neadekvāti pieaugušām cenām – līdzīgi kā daudzi ekonomisti šādi jau ilgstoši skaidro Itālijas vai Grieķijas ekonomikas ķibeles⁹.

Inflācijas uzliesmojuma iemesli bija pārtikas un energoresursu globālo cenu kāpums Krievijas iebrukuma Ukrainā dēļ, kā arī piegāžu ķēžu pārrāvumi un liels atliktais pieprasījums pēc Covid-19 pandēmijas. Nevienu no šiem faktoriem centrālās bankas nevar ietekmēt – procentu likmju kāpums diemžēl neapstādina karus un infekcijas. Vēl vairāk – tā kā monetārā politika ietekmē cenu līmeni ar 12-18 mēnešu novēlojumu, uz īstermiņa inflācijas svārstībām centrālām bankām vispār nebūtu jāreaģē. Šī iejaukšanās var izrādīties nevajadzīga vai pat kaitīga, jo inflācijas pieauguma faktori varētu izzust, vēl pirms uz cenām iedarbotos monetārās politikas pasākumi.

Tieši tāpēc centrālo banku inflācijas mērķi izteikti "vidējām termiņam" (Eiropas Centrālā banka) vai "ilgākam laika periodam" (ASV Federālo rezervju sistēma¹⁰). Lai gan nekur nav definēts šo periodu precīzs ilgums, ievērības vērts ir fakts, ka vidējais gada inflācijas rādītājs eirozonas pastāvēšanas 25 gadu vēsturē tiešām bijis ļoti tuvs 2 % (3. attēls).

Iemesls, kāpēc šajā inflācijas pieauguma epizodē centrālās bankas tomēr cēla procentu likmes, ir, ka, vienlaicīgi realizējoties vairākiem inflācijas augšupejošiem riskiem (un parādoties arvien jauniem riskiem), ekonomikas aģentu ilgtermiņa inflācijas gaidas pieauga virs centrālo banku noteiktā mērķa 2 % gadā. Inflācijas gaidu pieaugumu varēja sekmēt investoru pārdomas par to, ka šoreiz centrālās bankas varētu noskatīties uz augošo inflāciju ar pievērtām acīm, jo tā palīdzētu mazināt Covid-19 laikā būtiski pieaugušo valsts parāda reālo vērtību. Inflācijas gaidu pieaugumu varēja palielināt arī bažas, ka valdības atradīs veidus, kā piespiest centrālās bankas nepalielināt procentu likmes pietiekami daudz, jo tas būtiski palielinātu valdības parādu apkalpošanas izmaksas. Šīs pārdomas un bažas izrādījās nepareizas. Periodā no 2022. gada jūlija līdz 2023. gada septembrim Eiropas Centrālā banka cēla procentu likmes desmit reizes pēc kārtas, kas bija pietiekami, lai atgrieztu inflācijas gaidas (un pašu inflācijas trajektoriju) tuvu 2 % rādītājam.

Lai arī ļoti augsta inflācija nepārprotami bremzē ekonomisko izaugsmi, to nevarētu teikt par mērenu inflāciju. Globālā mērogā skatoties, valstis, kurās kopš gadsimta sākuma bijusi mērena inflācija (5-10 % gadā), šajā periodā pat uzrādīja spēcīgāku ekonomikas izaugsmi nekā valstis ar zemu inflāciju (tuvu 2 % gadā). Taču diez vai tas nozīmē, ka 2 % inflācijas mērķis centrālām bankām ir par zemu un augstāks inflācijas mērķis būtu labvēlīgāks ekonomikas izaugsmei.

Dažviet redzam aicinājumus pārskatīt centrālo banku inflācijas mērķi uz nedaudz augstāku (piemēram, uz 2.5 – 3.0 %, sk. šeit), to pamatojot ar pašreizējiem inflāciju paaugstinošiem izaicinājumiem – globālo piegādes ķēžu traucējumiem, zaļo pāreju, pārtikas produktu un energoresursu sadārdzinājumu Krievijas iebrukuma Ukrainā dēļ. Uzskatu, ka centrālās bankas nedrīkst mainīt inflācijas mērķi, vadoties pēc īstermiņa izaicinājumiem, jo tas var mazināt uzticību centrālām bankām un tādējādi arī inflācijas stabilitāti ilgtermiņā. Ja ekonomikas aģenti redzēs, ka centrālās bankas nevis virza inflāciju pie sava mērķa, bet koriģē mērķi atkarībā no faktiskās inflācijas, uzņēmumi un mājsaimniecības no īstermiņa cenu svārstībām sagaidīs ilgtermiņa ietekmi uz inflāciju. Turklāt katram nākamajām centrālās bankas inflācijas mērķim (ja tie mainīsies vairākkārt īsā laika periodā) ekonomikas aģenti uzticēsies arvien mazāk.

Īsu laiku (2002. gada septembrī – 2023. gada maijā) gada inflācija Latvijā tiešām bija vislielākā no visām 20 eirozonas valstīm (4. attēls). To pamatā noteica trīs faktori – liela pārtikas un energoresursu daļa Latvijas patēriņa grozā (5. attēls)¹², straujš algu kāpums¹³ un zema konkurence produktu tirgos¹⁴. Lai arī pārāk augsta inflācija pārāk ilgu laiku var mazināt cenu konkurētspēju, Latvija bijusi eirozonas inflācijas līdere tikai dažus mēnešus. Mazinoties globālām energoresursu un pārtikas cenām, straujāko inflācijas samazinājumu tagad piedzīvo tās valstis, kurās iepriekš cenas pieauga visvairāk, tostarp Latvija. 2024. gada sākumā Latvijai bijusi viszemākā inflācija eirozonā. Tomēr arī šī situācija visdrīzāk būs īslaicīga, jo spēcīgs pieprasījums pēc darbiniekiem joprojām liks uzņēmējiem celt atalgojumu (pat straujāk par darba ražīguma pieaugumu), kas ir būtisks cenu paaugstināšanas faktors. Tāpēc fakts, ka 2022.-2023. gada augstās inflācijas epizode nebija fatāla Latvijas cenu konkurētspējai, nenozīmē, ka cenu konkurētspēja nevar pasliktināties kādreiz nākotnē.

Cieša pozitīva sakarība starp ienākumu un cenu līmeni (6. attēls)¹⁵ nozīmē, ka nevienai valstij, arī Latvijai, diemžēl neizdosies sasniegt ES vidējo ienākumu līmeni, nemainot vai mazinot cenas. Vidējā termiņā inflācija Latvijā bija nedaudz lielāka par ES vidējo rādītāju, un tā bija ienākumu konverģences blakne¹⁶. Turpinoties ienākumu konverģences procesam, cenu līmenis Latvijā arī turpmāk augs nedaudz straujāk nekā citās ES valstīs – par 0.5–1.0 procentpunktu gadā.¹⁷ Tas nozīmē, ka Latvijas ražoto produktu cenu konkurētspēja lēnām mazināsies – uzņēmējiem arvien vairāk būs jākonkurē, pielietojot ne-cenas konkurētspējas rīkus – labāku produktu kvalitāti, brendu, kā arī attīstītāku produkcijas sortimentu (lasi – ekonomikai būs jāvirzās uz sarežģītāku struktūru).

Ražojot Bangladešas produkcijas sortimentu un kvalitāti¹⁸, starptautisku konkurētspēju var uzturēt, tikai maksājot Bangladeša līmeņa algas. Mēģinot maksāt lielākas algas nekā Bangladešā, uzņēmēju konkurētspēja tiek zaudēta – saražoto produkciju neviens nepirks, ja Bangladešā to var nopirkt lētāk. Taču augstāku dzīves līmeni bez lielākām algām nepanākt. Vienīgais veids, kā vienlaicīgi gan saglabāt starptautisko konkurētspēju, gan arī maksāt lielākas algas, ir produktu ražošanā konkurēt nevis ar Bangladešu, bet ar kādu valsti ar lielākām algām, piemēram, Vāciju. Tas nozīmē – ražot kvalitatīvākus un noderīgākus produktus, par kuriem cilvēki ir gatavi maksāt vairāk.

Tātad, augstāka inflācija nekā tirdzniecības partnervalstīs tiešām grauj cenu konkurētspēju, tā bremzējot ekonomikas izaugsmi. Taču paātrināt ekonomikas izaugsmi ar zemāku inflāciju nav iespējams – tā vietā jāražo kvalitatīvāki un noderīgāki produkti.

1 Iekšzemes kopprodukts uz iedzīvotāju (pēc pirktspējas paritātes korekcijas; 2023. gada dati) Latvijā ir 73 % no ES vidējā rādītāja, taču cenu līmenis (jeb pirktspējas paritātes indekss) – 80 % no ES vidējā.

2 Tas var notikt ne uzreiz. Vispirms var izlikties, ka nekāda nodokļu ieņēmumu iztrūkuma nebūs – zemākas PVN likmes dēļ mazumtirdzniecības apgrozījums pieaugs tiktāl, ka nodokļu ieņēmumi nesamazināsies nemaz. Tas, protams, ir muļķības, jo lielākajai daļai produktu, ieskaitot pārtiku, pieprasījums ir neelastīgs pret cenu izmaiņām. Tālāk, pēc "negaidīta" nodokļu ieņēmumu iztrūkuma parādīšanās, jau tā augsta budžeta deficīta apstākļos valsts budžetu nāksies lāpīt steigā – pirmais kandidāts uz nodokļu likmju celšanu būtu cita lielākā nodokļu grupa – darbaspēka nodokļi.

3 Nominālā procentu likme mīnus inflācija.

4 Piemēram, pie 2 % inflācijas ar nulles nominālo procentu likmi sasniedz reālās procentu likmes sarukumu līdz -2 % līmenim.

5 Algu nesamazināšanai var būt vēl sliktākas sekas –darbinieku atlaišana un algu skalas deformēšana (ja konkrētajam darbiniekam algu nevar samazināt, tad kāds cits, kas to ir pelnījis, algas pielikumu nesaņems), kas darbiniekiem sūtītu nepareizus signālus un bremzētu darba motivāciju un produktivitāti.

6 Vai vajadzētu automātiski indeksēt algu pret inflāciju visiem darbiniekiem? Nē, jo tas noņemtu trešo rakstā minēto īpatnību, ar ko maza inflācija ir labāka par nulles inflāciju.

7 Jeb reālo valūtas kursu. Reālais valūtas kurss ir nominālais valūtas kurss (izteikts kā iekšzemes valūtas vienību skaits uz vienu ārvalstu valūtas vienību), reizināts ar cenu līmeni ārvalstīs un dalīts ar cenu līmeni Latvijā.

8 Augstāku inflāciju piedzīvojušā valstī valūtas vērtība samazinās. Ja valūtas kurss ir peldošs, kā Zviedrijā vai Lielbritānijā, tas var notikt pakāpeniski un pat nemanāmi. Ja valūtas kurss ir fiksēts, tas notiek devalvāciju veidā kā, piemēram, Brazīlijā vai Argentīnā.

9 Kas, protams, ir taisnība, bet tikai daļa no stāsta. Itālijas un Grieķijas gauso ekonomisko sniegumu varēja paredzēt vēl pirms diviem gadu desmitiem, aplūkojot šo valstu vājās institūcijas – pārāk lielu birokrātiju, striktu darba tirgus regulējumu u.tml. (sk. 5. un 9. slaidu šeit). Vai tas nozīmē, ka šīm valstīm būtu izdevīgāk izstāties no monetārās savienības un devalvēt nacionālo valūtu? Diez vai – kaut vai tādēļ, ka šajā gadījumā būtiski augtu valsts obligāciju ienesīgums un tādējādi arī valsts parāda apkalpošanas izmaksas. Turklāt jebkura devalvācija proporcionāli palielinātu eiro valūtā denominēto parādu nacionālās valūtas izteiksmē.

10 Eiropas Centrālās bankas definīcija: "We are targeting an inflation rate of 2% over the medium term. Our commitment to this target is symmetric: we view inflation that is too low just as negatively as inflation that is too high." ASV Federālo rezervju sistēmas definīcija: "The Federal Open Market Committee (FOMC) judges that inflation of 2 percent over the longer run, as measured by the annual change in the price index for personal consumption expenditures, is most consistent with the Federal Reserve’s mandate for maximum employment and price stability".

11 Beta-konverģences process nosaka: jo augstāka ir labklājība, jo sarežģītāk panākt strauju labklājības pieaugumu.

12 Pārtikas produkti un energoresursi (siltums, gāze, elektrība u.c.) Latvijā aizņem pusi no mājsaimniecību patēriņa groza, kas ir vairāk nekā jebkurā citā ES valstī. Tas atspoguļo salīdzinoši zemu ienākumu līmeni (jo zemāki ienākumi, jo lielāka mājsaimniecību budžeta daļa aiziet pirmās nepieciešamības produktiem) un mērenu klimatu (apkures sezona ilgst krietni ilgāk nekā Dienvideiropas valstīs). Tieši pārtikas un energoresursu cenas šajā inflācijas epizodē auga visvairāk. Tāpēc – jo lielāka ir šo produktu daļa patēriņa grozā, jo vairāk šo produktu cenu kāpums ietekmēja kopējo inflācijas rādītāju.

13 Latvijas darba tirgus arī pēc pandēmijas ir diezgan labvēlīgs darba ņēmējiem – tajā novērots mērens darba roku trūkums, bezdarbs tuvu vēsturiski zemākajam līmenim un vidējās algas pieaugums ir ap 10 % katru gadu, kas ir vairāk nekā vairumā eirozonas valstu. Lielo algu (virs 3000 eiro bruto mēnesī) saņēmēju skaits privātajā sektorā kopš pandēmijas sākumā vairāk nekā dubultojās līdz gandrīz 50 tūkst. cilvēkiem, kas lēnas ekonomiskās izaugsmes periodā nav ierasta lieta. Algas ir būtiska ražošanas izmaksu komponente un tādēļ arī viens no svarīgākiem inflācijas dzinējspēkiem.

14 Latvijas inflācija 2022. un 2023. gadā bija nedaudz augstāka, nekā varēja paredzēt, ņemot vērā pārtikas un naftas globālo cenu dinamiku un atalgojuma kāpumu, kas varētu atspoguļot zemu konkurenci produktu tirgos. Uzņēmēji varēja celt cenas vairāk, nekā to noteica ražošanas izmaksu kāpums, ja tiem nebija daudz konkurentu un patērētāju pirktspēja bija laba. Daži no nepamatoti lieliem cenu kāpuma piemēriem atspoguļoti šeit un šeit.

15 Starp ienākumu un cenu līmeni valstī pastāv cieša pozitīva sakarība. Tā darbojas gan vienas valsts ietvaros dažādos laika periodos, piemēram, viena ASV dolāra pirktspēja Latvijā kopš 90. gadu sākuma, palielinoties ienākumiem, būtiski mazinājusies. Gan arī starptautiskā griezumā, piemēram, Šveicē par vienu ASV dolāru var nopirkt daudz mazāk preču un pakalpojumu nekā Indijā.

16 1995.-2023. gada laikā iekšzemes kopprodukts uz iedzīvotāju Latvijā pieauga no 31 līdz 71 % no ES 27 valstu vidējā rādītāja (pēc pirktspējas paritātes korekcijas). Savukārt cenu līmenis (jeb pirktspējas paritātes indekss) pa šo laiku pieauga no 36 % līdz 80 % no ES 27 valstu vidējā.

17 Reālo ienākumu jeb iedzīvotāju pirktspējas pieaugums nozīmē to, ka nomināls ienākumu kāpums (eiro izteiksmē) bijis straujāks par cenu kāpumu.

18 Bangladeša ir viens no lielākajiem apģērbu ražotājiem un eksportētājiem pasaulē.