Jānis Kalniņš: Ceļu satiksmes drošība pilsētās: Kur slēpjas riski un kā tos mazināt?  (1)

Latvijā, līdzīgi kā citās Eiropas valstīs, ir daudz bīstamo vietu jeb tā dēvēto "melno punktu", kur regulāri notiek ceļu satiksmes negadījumi. Tās ir vietas, kurās vairāku faktoru kombinācija, piemēram, slikta redzamība, intensīva satiksmes plūsma, kā arī dalībnieku neuzmanība, veido augstu negadījumu risku. Gājēju pārejas ir viens no klasiskiem piemēriem – gājēji bieži vien uzsāk šķērsošanu, nepārliecinoties, vai autovadītājs viņu ir pamanījis un tiešām apstāsies. Savukārt autovadītāji nereti nesamazina ātrumu pie gājēju pārejām, radot bīstamas situācijas. Šādās vietās, lai gan Ceļu satiksmes noteikumi skaidri nosaka, ka priekšroka ir gājējiem, realitātē "virsroku" ņem auto vadītāji, kas šos noteikumus neievēro.

Vārtrūmes un māju stūri ir vēl viena problēma. Elektroskrejriteņu vadītāji nereti izbrauc uz ietvēm vai ielām lielā ātrumā, nepārliecinoties par drošību un dažkārt izraisot sadursmes ar automašīnām vai gājējiem. Šīs situācijas bieži vien pārsteidz nesagatavotus, un gan autovadītājiem, gan citiem ceļu lietotājiem nav pietiekami daudz laika, lai reaģētu. Tāpēc pastāv augsta iespējamība, ka šajās vietās notiks nelaimes gadījumi. Lai mazinātu šādus riskus, ir nepieciešama pastiprināta uzmanība no visiem ceļu satiksmes dalībniekiem, kā arī infrastruktūras uzlabojumi. Lai izglītotu sabiedrību un pievērstu uzmanību šiem melnajiem punktiem, esam izveidojuši kampaņu "Pilsētas bīstamās vietas".

Arvien lielāku izaicinājumu satiksmes drošībai rada elektroskrejriteņu pieaugošā popularitāte. Lai gan šie pārvietošanās līdzekļi ir videi draudzīgi un ērti, tie vienlaikus ir arī potenciāli bīstami, īpaši nepārredzamās vietās un krustojumos. Latvijā 2023. gadā reģistrēti vairāk nekā 700 ceļu satiksmes negadījumi, kuros bija iesaistīti elektroskrejriteņi, un šis skaitlis tikai turpina pieaugt, turklāt liela daļa no tiem arī netiek uzskaitīti, jo personas nevēršas ārstniecības iestādē vai vēršās pēc tam ar sadzīves traumu. Šo pārvietošanās līdzekļu vadītāji nereti izvēlas pārvietoties ar lielu ātrumu, neievērojot Ceļu satiksmes noteikumus un nepārredzamās vietās izraisot sadursmes ar gājējiem vai automašīnām.

Labās prakses piemēri no citām Eiropas valstīm, piemēram, Zviedrijas un Dānijas, rāda, ka stingri ātruma ierobežojumi var būtiski uzlabot situāciju. Zviedrijā un Dānijā elektroskrejriteņiem noteiktais maksimālais ātrums ir 20 km/h, kas ir drošāks ātrums, ņemot vērā pilsētas infrastruktūras īpatnības un lielo gājēju plūsmu. Francija un Itālija ir gājušas vēl tālāk, ieviešot papildu ierobežojumus vietās ar intensīvu gājēju plūsmu, kas palīdz samazināt negadījumu skaitu tieši tajās vietās, kur tas ir visvairāk nepieciešams.

Papildus infrastruktūras trūkumiem un noteikumu ievērošanai, Latvijā ir vēl viena būtiska problēma – ceļu satiksmes dalībnieki alkohola un citu apreibinošo vielu reibumā. Satiksmes drošības ziņā viena no aktuālākajām problēmām gan autovadītāju, gan elektroskrejriteņu lietotāju vidū ir braukšana alkohola reibumā. Brīvdienu vakaros cilvēki izvēlas izmantot elektroskrejriteņus kā alternatīvu transporta līdzekli, lai pēc izklaidēm dotos mājās. Taču jāapzinās, ka elektroskrejriteņu vadīšana reibumā ir tikpat bīstama kā automašīnas vadīšana, un šāda rīcība var novest pie smagām traumām vai pat letāliem gadījumiem.

Satiksmes ministrijas dati liecina, ka 2023. gadā Latvijā kopā 142 personas gāja bojā ceļu satiksmes negadījumos. Salīdzinot ar Eiropas Savienības vidējo rādītāju, Latvija ievērojami atpaliek drošības ziņā – uz miljons iedzīvotājiem Latvijā bojā gājuši 75 cilvēki, kamēr vidēji Eiropas Savienībā šis skaitlis ir 46. Diemžēl, salīdzinot ar 2022. gadu, negadījumu skaits ar letālu iznākumu ir pieaudzis par 29 personām, kas vēlreiz apliecina nepieciešamību pēc papildu drošības pasākumiem un striktākas kontroles uz ceļiem.

Ceļu satiksmes drošība pilsētās ir ne tikai infrastruktūras un regulējuma jautājums, bet arī sabiedrības attieksmes un uzvedības jautājums. Vairums negadījumu notiek cilvēku neuzmanības, pārgalvības vai savstarpējās cieņas trūkuma dēļ. Lai arī informatīvās kampaņas ir solis pareizajā virzienā, tomēr īstais risinājums ir ilgtermiņa pieeja, kas apvieno infrastruktūras uzlabošanu ar nepārtrauktu sabiedrības izglītošanu un satiksmes dalībnieku uzvedības maiņu. Tikai veicinot cieņpilnu attieksmi uz ceļiem, ieviešot stingrākus noteikumus un nodrošinot to ievērošanu, kā arī pievēršot uzmanību mazaizsargāto dalībnieku drošībai, mēs varēsim panākt būtisku negadījumu skaita samazinājumu un padarīt pilsētas drošākas visiem.