Franciskāņu mūks, vēlāk profesors Heidelbergā un Bāzelē, Sebastians Minsters savā "Kosmogrāfijas" pirmizdevumā 1544. gadā par Livoniju raksta tā: "Pie viņiem lielā cieņā tikai tirgoņi un bagātie, bet mācītos netur nekādā vērtē." [1] Piecu gadsimtu laikā attieksme pret izglītību teritorijā pie Baltijas jūras droši vien ir uzlabojusies, tādēļ mācību gada sākumu varam atzīmēt lustīgākā gaisotnē. Tomēr man ir nedaudz kašķīga replika. Redzot, cik pamatoti plaši Latvijā augustā tika pieminēti trīsdesmit gadi kopš padomju okupācijas karaspēka izvešanas no Latvijas teritorijas, man šķistu pareizi par okupācijas posmu atcerēties arī izglītības sistēmas kontekstā.
Proti, līdz šim šī atcerēšanās ir notikusi galvenokārt kā augstskolu mācībspēku uzvārdu meklēšana pēc t.s. čekas maisu atvēršanas. Tas, protams, bija aizraujoši un pamācoši, tomēr, manā skatījumā, nepietiekoši. Tādēļ, runājot par čekas klātbūtnes augstākajā izglītībā tēmu, vien rekomendēšu Kristīnes Jarinovskas un Ulda Krēsliņa pētījumu par t.s. pirmo daļu augstskolā. [2]
Mani vairāk interesē tas, kā augstākā izglītība kopumā pielāgojās totalitārajai sistēmai, jo tas ir pamācoši arī mūsdienās.
Domas paskaidrošanai garāks citāts no akadēmiķa Jāņa Stradiņa pētījuma. "Publisko piecus, pat septiņus gadus ilgo kampaņu pret akadēmisko inteliģenci ievadīja laikraksta "Cīņa" raksts pret profesoru Paulu Galenieku. Universitātes Bioloģijas fakultātes dekāns profesors P. Galenieks, kurš pats vācu okupācijas laikā bija ilgstoši ieslodzīts, Inženierzinātņu fakultātes studentiem izlaiduma vakarā bija sacījis: "Ieteicu jaunajiem inženieriem neticēt nevienam, neticēt nevienam cilvēkam, nevienai idejai, nekādai autoritātei. Paļauties drīkst tikai uz saviem spēkiem. Dzīvē viss mainās un viļ un paļauties var tikai uz sevi. Laiki mainīsies, draugi atstās, un tam, kas uz kaut ko paļāvās un kaut kam ticēja, būs nepatikšanas." Šie vārdi ar modru ziņotāju palīdzību (kā vienu min akadēmiķi A. Mālmeisteru) bija nonākuši LK(b)P CK sekretāra Arvīda Pelšes ausīs, un viņš publicēja plašu nosodījuma rakstu – "Kam tic profesors Galenieks". [3] Pirmkārt, mēs redzam, ka cilvēks var saglabāt zināmu domas un rīcības neatkarību pat drūmākajos Staļina laikos, un tas ir uzmundrinoši. Otrkārt, šis ir viens no daudzajiem gadījumiem, kad akadēmiskajās aprindās viens par otru stukačoja, turklāt to darīja ne tikai bēdīgi slaveno "čekas maisu" iemītnieki. Citiem vārdiem sakot, iedomāties, ka ar izglītības vai zinātnes sfēru saistīti ļaudis ir ētiski noturīgāki, ir pilnīgi lieki. Tostarp mūsdienās.
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!