Baiba Baltvilka-Vitajevska, Liene Brizga-Kalniņa: Dabas atjaunošanas regula – ekosistēmu atjaunošana būs ieguvums mums visiem  (4)

Dabas atjaunošanas regula paredz līdz 2030. gadam atjaunot 20% no Eiropas degradētajām ekosistēmām un turpināt atjaunošanu līdz pat 2050. gadam, lai panāktu pilnīgu ekosistēmu atveseļošanu. Šīs regulas pamatā ir princips, ka veselīgas dabas sistēmas ir vitāli svarīgas ne tikai cilvēku labklājībai un bioloģiskās daudzveidības saglabāšanai, bet arī klimata pārmaiņu mazināšanai. Tās ietvaros ir paredzēts plašs darbību spektrs, sākot no mežu un mitrāju atjaunošanas līdz upju dabiskās teces atjaunošanai un zālāju saglabāšanai. Regulas pamatā ir dabā balstīti risinājumi, kas paredz izmantot dabas procesus, lai mazinātu vides problēmas, – tā daba spēj piesaistīt oglekļa dioksīdu un regulēt klimata pārmaiņas, attīrīt ūdeni, mazināt plūdu riskus.

Dabas atjaunošanas regulas pirmsākumi meklējami Eiropas Zaļajā kursā, kas ir visaptverošs politikas pasākumu kopums pārejai uz ilgtspējīgu un klimatneitrālu ekonomiku un ko Eiropas Komisija aizsāka 2019. gadā. Šī redzējuma pamatā bija atziņa, ka klimata pārmaiņu un bioloģiskās daudzveidības zuduma risināšanai nepieciešama ne tikai siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšana, bet arī aktīva degradēto ekosistēmu atjaunošana.

Eiropas Komisija Dabas atjaunošanas regulu sāka izstrādāt 2020. gadā. Priekšlikums tika balstīts uz aizvien pārliecinošākiem pierādījumiem par nepieciešamību plašā mērogā atjaunot ekosistēmas. 2020. gada ziņojums par dabas stāvokli, ko publicēja Eiropas Vides aģentūra, rādīja dramatisku Eiropas dabiskās vides ainu – satraucošu sugu un dzīvotņu skaita un stāvokļa lejupslīdi visā reģionā.

Dabas atjaunošanas regulas priekšlikumu apspriešanai Eiropas Parlamentā un ES Vides padomē Eiropas Komisija oficiāli iesniedza 2022. gada jūnijā. Tas tika formulēts kā svarīga daļa ES Bioloģiskās daudzveidības stratēģijā līdz 2030. gadam – tās mērķis bija atjaunot Eiropas bioloģisko daudzveidību. Regula bija cieši saistīta ar ES klimata mērķiem, jo veselīgām ekosistēmām ir izšķiroša loma oglekļa dioksīda piesaistē un klimata pārmaiņu mazināšanā.

Dabas atjaunošanas regula ir nozīmīga vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, tā ir tieša atbilde uz pieaugošo izpratni par nepieciešamību steidzami rīkoties, lai apturētu bioloģiskās daudzveidības zudumu un klimata pārmaiņu negatīvo ietekmi. Saskaņā ar Eiropas vides aģentūras "State of Nature" aplēsēm 81% aizsargājamo dzīvotņu un 63% aizsargājamo sugu atrodas sliktā stāvoklī un vairāk nekā 75% Eiropas sauszemes ekosistēmu ir noplicināti, galvenokārt intensīvas lauksaimniecības, urbanizācijas un piesārņojuma dēļ. Šāda situācija apdraud ne tikai dabu, bet arī cilvēku dzīves kvalitāti, jo zaudētās dabas sistēmas vairs nespēj nodrošināt būtiskus ekosistēmu pakalpojumus, piemēram, tīru gaisu, dzeramo ūdeni un noturīgāku klimatu.

Otrkārt, šī regula ir būtisks solis ES virzībā uz klimatneitralitāti līdz 2050. gadam. Veselīgas ekosistēmas spēj efektīvi uzņemt un uzglabāt oglekli, tādējādi palīdzot samazināt siltumnīcefekta gāzu koncentrāciju atmosfērā. Tas ir kritiski svarīgi, lai ierobežotu globālās temperatūras paaugstināšanos un mazinātu ar klimata pārmaiņām saistītos riskus.

Treškārt, regulas īstenošana var veicināt arī sociālekonomisko attīstību. Tiek lēsts, ka dabas atjaunošanas projekti var radīt jaunas darbvietas lauku reģionos, attīstīt ekotūrismu un uzlabot dzīves apstākļus vietējām kopienām. Turklāt atjaunotas ekosistēmas nodrošina labāku aizsardzību pret dabas katastrofām, piemēram, plūdiem un sausumiem, kas var radīt ievērojamus ekonomiskos zaudējumus.

Neraugoties uz regulas zinātnisko pamatojumu un potenciālajiem ieguvumiem, par to plašākā sabiedrībā un arī starp iesaistītajām pusēm izplatās pietiekami daudz maldinošas informācijas un arī apzināti izplatītas dezinformācijas. Tas nav pārsteidzoši, ņemot vērā ārkārtīgi lielo pretestību regulas pieņemšanai no populistisko politisko spēku puses. Viens no izplatītākajiem mītiem ir apgalvojums, ka regula uzliek pārmērīgas prasības lauksaimniekiem un zemes īpašniekiem, kas varētu radīt būtiskus ekonomiskos zaudējumus un apdraudēt pārtikas ražošanu. Patiesībā regula tieši paredz līdzsvarotu pieeju, kas ņem vērā gan vides aizsardzības, gan lauksaimniecības un mežsaimniecības vajadzības.

Regula neaizliedz lauksaimniecības vai mežsaimniecības darbības, bet gan prasa integrēt dabas atjaunošanas pasākumus šajās nozarēs, piemēram, izmantojot ilgtspējīgas prakses, kas ne tikai aizsargā vidi, bet arī uzlabo ražošanas efektivitāti un kvalitāti ilgtermiņā. Arī attiecībā uz lauksaimniecības zemes izmantošanu regula neparedz lauksaimniecības zemes izņemšanu no aprites, bet gan mudina atjaunot degradētas ekosistēmas un veicināt ilgtspējīgu lauksaimniecības praksi. Eiropas Komisija norāda, ka dabas atjaunošana var skart mazāk nekā 1% no kopējās lauksaimniecības platības un šī zeme saglabā produktivitāti. Turklāt ilgtspējīga lauksaimniecība, kas balstīta uz ekosistēmu atjaunošanu, var ilgtermiņā pat uzlabot pārtikas ražošanas stabilitāti, jo veselīgākas ekosistēmas nodrošina labāku augsnes kvalitāti, ūdens pieejamību un bioloģisko daudzveidību, kas ir būtiska stabilai ražai. Tātad regulas mērķis nav mazināt lauksaimniecības potenciālu, bet gan padarīt to ilgtspējīgāku un izturīgāku pret klimata pārmaiņām.

Vēl viens izplatīts mīts ir apgalvojums, ka dabas atjaunošana ir pārāk dārga un nav iespējama ekonomikas atveseļošanas kontekstā. Tomēr ir svarīgi saprast, ka nespēja rīkoties un turpmāka degradācija var radīt vēl lielākus ilgtermiņa zaudējumus gan ekonomikai, gan sabiedrībai kopumā. Lai gan dabas atjaunošana prasa sākotnējas investīcijas, ilgtermiņa ieguvumi ir ievērojami. ES Bioloģiskās daudzveidības stratēģijā minētie aprēķini liecina, ka dabas atjaunošanas pasākumi var radīt tīru ieguvumu līdz 8 triljoniem eiro līdz 2050. gadam, samazinot klimata pārmaiņu radītos riskus, uzlabojot veselību un paaugstinot bioloģiskās daudzveidības līmeni. Turklāt regula paredz elastīgus finansēšanas mehānismus, tostarp iespēju izmantot ES fondus un veicināt privātā sektora ieguldījumus dabas atjaunošanā.

Latvijas uzdevums šobrīd ir izstrādāt un īstenot nacionālo dabas atjaunošanas plānu, kas atbilst ES regulas prasībām un Latvijas specifiskajiem apstākļiem. Tas ietver visaptverošu ekosistēmu novērtēšanu, lai identificētu teritorijas, kurām nepieciešama atjaunošana, kā arī konkrētu pasākumu izstrādi šo teritoriju atveseļošanai.

Liela nozīme ir sadarbībai starp valsts iestādēm, zinātniekiem, lauksaimniekiem, mežsaimniekiem un pilsonisko sabiedrību. Ir nepieciešams veidot plašu dialogu, lai nodrošinātu, ka visi dalībnieki ir informēti un iesaistīti atjaunošanas pasākumu plānošanā un īstenošanā. Šāda pieeja palīdzēs izvairīties no konfliktiem un nodrošināt, ka dabas atjaunošana tiek veikta sociāli un ekonomiski ilgtspējīgā veidā.