Zane Matesoviča: Sadarbība kā dzinulis pozitīvām pārmaiņām izglītības sistēmā

Skolotājas un skolēni no abām skolām tika sadalīti pāros vai grupiņās, meklēja veidus, kā sadarboties, īstenoja kopīgas aktivitātes. Projekts nebija vērsts uz valodas tēmu, bet gan uz saskarsmes punktu meklēšanu starp blakus esošajām skolām. Sapratām, ka kopīga tēma vai intereses ir motivējošais faktors, kas palīdz fokusēties uz to, kas abus sadarbības partnerus vieno, nevis atšķir.

Turpinājām attīstīt ideju par skolu partnerību, pētot cik dažādas var būt tēmas un vajadzības, kas vieno skolēnus un pedagogus – piemēram, projektā kopā ar Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitāti, tā bija interese par lauksaimniecību un uzņēmējdarbību reģionos.

Kad 2022. gadā tika pieņemts lēmums īstenot pāreju uz mācībām latviešu valodā trīs gadu laikā, redzējām, ka mūsu uzkrātā pieredze var noderēt, un izglītības iestāžu partnerības var kļūt par vienu no mehānismiem, kas atbalsta latviešu mācībvalodas un mazākumtautību skolas pārmaiņu procesā. Iekļaujot ekspertu konsultācijas, supervīzijas un profesionālās pilnveides kursus, vēlējāmies stiprināt skolotāju prasmes un apziņu, ka viņos pašos ir resurss, lai īstenotu pāreju uz mācībām latviešu valodā, ko tikai nepieciešams aktivizēt. Tā sadarbībā ar Izglītības un zinātnes ministriju 2023. gada nogalē uzsākām pilotprojektu "Izglītības iestāžu partnerības kā atbalsts pārejai uz mācībām latviešu valodā", kurā guvām vērtīgas atziņas par izglītības iestāžu sadarbības piedāvātājam iespējām.

Mācību procesā ir būtiski, lai bērni netiktu izolēti vai diskriminēti, jo viņiem nav bijusi iespēja pietiekamā līmenī apgūt latviešu valodu. Pilotprojekta modelis, kurā sadarbojās pirmsskolas izglītības iestāde un mazākumtautību skola, ļāva mazināt šo šķērsli. Pirmsskolām bija iespēja izprast, ko sākumskolas skolotāji sagaida no topošajiem pirmklasniekiem, lai bērnus labāk sagatavotu. Savukārt bērni iesaistījās aktivitātēs un rotaļās, veidojot vienotu izpratni par valodu, kas viņiem dota, iespēju mācīties un būt daļai no Latvijas.

Skolas, kurās audzēkņi mēdz runāt latviešu, krievu, nereti arī angļu valodā, sastapās ar izaicinājumu – kā nodrošināt to, ka latviešu valoda ir gan mācību, gan saziņas un starpbrīžu valoda? Pilotprojekta koordinatori meklēja piemērotākās metodes un rīkus valodas stiprināšanai ārpus stundām – tika veidotas "runājošās sienas", plānotas kopīgas ārpusstundu aktivitātes ar partnerskolām. Interešu izglītības nodarbībām, grāmatām, raidījumiem, kultūras pasākumiem latviešu valodā ir būtiska nozīme valodas stiprināšanā – tāpēc skolotāji atbalstīja vecākus, iesakot, kur meklēt bērniem piemērotu saturu latviešu valodā. Būtiski, ka katra izglītības iestāžu partnerība pati plānoja aktivitātes, apzinot savas vajadzības un pieejamos resursus.

Sadarbībā ir svarīgi, lai ieguvumi būtu abām iesaistījām pusēm. Partnerībā abas izglītības iestādes varēja paskatīties uz savām stiprajām un vājajām pusēm mācību procesā, īpaši bilingvālā vidē, formulēt, kas ir labi, kā vēl trūkst. Pedagogi vēroja viens otra stundas; skolēni, viesojoties otrā skolā vai piedaloties partnerskolas pedagoga vadītās stundās, iepazina citu vidi un ieraudzīja iespējas mācīties citādāk.

Viens no pilotprojekta secinājumiem bija, ka atbalsts nepieciešams ne tikai mazākumtautību, bet arī latviešu mācībvalodas skolām. Domājot par jēdzienu "Vienota skola", mēs pārsvarā fokusējamies uz bijušajām mazākumtautību skolām, bet mazāk uz latviešu mācībvalodas skolām, kurās arī mācās bērni ar dažādām dzimtajām valodām. Tiklīdz klasē ir bilingvāli bērni vai bērni ar dažādu valodas sagatavotības līmeni, jāpielieto citas metodes un mācīšanās stratēģijas. Strādājot partnerībās, arī latviešu mācībvalodas skolas sāka apzināties, ko nepieciešams uzlabot, un ko var mācīties no partneriem, strādājot lingvistiski neviendabīgā vidē. Skats no malas palīdzēja ieraudzīt citus akcentus un mainīt fokusu.

Pilotprojekta kā koncepta burvība ir tajā, ka tas sniedz iespēju būt elastīgiem un eksperimentēt, meklējot labākos instrumentus un risinājumus. Skolām bija iespēja pielāgot izstrādātos darba plānus, saprotot, kuras idejas labāk darbojas praksē. Mēs reizēm neapjaušam, ka arī tā var strādāt – nevis raudzīties uz procesiem formāli, ar stingriem reglamentiem, jo "tā ir uzrakstīts un tā vajag", bet arī stratēģiski, elastīgi un pēc būtības. Bez moralizēšanas un kritikas – mēs visi drīkstam kļūdīties, jo bez kļūdām nav iespējams attīstīties, un tas ir normāli.

Sadarbība ne tikai veicināja dalīšanos ar resursiem un pieredzi, bet arī jaunradi – darbojoties kopā, skolas izstrādāja radošus risinājumus, kurus var pielāgot un izmantot dažādos pārmaiņu procesos izglītībā.

Raugoties nākotnē, es vēlētos, lai ideja par partnerību vai iespēju sadarboties nepaliek tikai individuālajā līmenī – partnerība ir instruments, ar kura palīdzību var virzīt pārmaiņas visdažādākajās jomās. Piemēram, izglītības, kultūras vai biznesa ekosistēmu stiprināšanā, lai atbalstītu dažādu procesu ieviešanu un pārmaiņas. Tikai jābūt gataviem atvērt savas durvis un kopā meklēt risinājumus, likt galdā to, kas katram ir labs, un nenosodīt otru, ja ceļā uz mērķi gadās kļūdīties.