Dainis Lemešonoks: Arvils Ašeradens – valdības "būt vai nebūt"

Pieļauju, daudziem tas izklausās pilnīgi idiotiski. Finanšu ministrs un premjerpartijas vadītājs vienā personā šķiet nekustināma figūra – īpaši valsts budžeta darināšanas laikā. Taču ceru, ka klīniskā pašapmierinātība, kurā šķiet ieslīguši valdošie politiķi, nav pilnībā nomērdējusi Ministru prezidentes, viņas kabineta ministru un valdošās koalīcijas partneru – īpaši "Vienotības" – pašsaglabāšanās instinktu. Ja tomēr tā ir, tad gan labāk, lai šī valdība krīt un neceļas.

Grābstoties pēc cita kandidāta – kurš izskatās nīkulīgāks, kura nebūtu žēl, kuru paša partija noraksta –, tiks velti izķēzīts laiks. Tāds radīs tautā vienīgi mazuma piegaršu un pārliecību, ka "vilks briškenu met, bet tikumu ne". Tas vien, ka publikā naidu pret valdību var kurināt pat ar tik nožēlojamiem ieganstiem kā ministriem sēdē pienesta kafija, ir brīdinājums netūļāties. "Grēkāzim" ir simboliski jāpārliecina sabiedrība, ka valdība apņemas revidēt arī šodienas problēmu cēloņus, ne tikai to sekas vai ārējās izpausmes. Savukārt Arvils Ašeradens "veiksmīgā kārtā" personificē gan cēloņus, gan sekas politikai – un pat visai politiskajai (ne)kultūrai! –, kas mūs dzen strupceļā.

Opozīcija tikai priecāsies, ja Ašeradens turpinās kaitēt pats savai partijai un valdībai. Tā rodas cerības vēl šajā Saeimā gūt revanšu – atgriezties izpildvarā. Taču, manuprāt, šobrīd nedrīkstam iestrēgt jaunas valdības veidošanā. Visu cieņu Mārim Kučinskim, bet diez vai viņa spēkos vairs būtu otrreiz iekāpt premjerupē un atkal glābt "Vienotību" no sevis pašas. Tāds nu patlaban ir galvenais politjautājums: vai "Vienotība" vēlas un spēj izkārpīties ārā no lielummānijas ērtās bedres? Tas nav izdarāms bez demonstratīvas atbrīvošanās no Ašeradena "delikātā tēvišķuma". Viņa demisija – nevis ienesīga "goda trimda" Latvijas Bankā! – ir maksa par to, lai partija izdzīvotu.