Neviens nav pilnībā pasargāts no iespējas, ka mums pašiem vai mūsu tuviniekiem atklās dzīvību apdraudošu un neizārstējamu slimību. Pacienta tiesības uz veselības aprūpi šajā brīdī nebeidzas, turklāt reti kurš esam gatavs sadzīvot ar apziņu, ka nāve ir nenovēršama. Tādēļ attīstītās valstīs gan tiesisku, gan ētisku apsvērumu dēļ veselības aprūpes sistēmas neatņemama sastāvdaļa ir paliatīvā aprūpe.
Paliatīvā aprūpe nav "otršķirīga" veselības aprūpe. Īstenībā kvalitatīva paliatīvā aprūpe ir kas vairāk, nevis mazāk, proti, tā ir smagi slimiem pacientiem piemērotāka un viņu īpašajām vajadzībām atbilstošāka aprūpe, kas ietver pakalpojumus un apstākļus, ko citiem pacientiem nenodrošina.
Valsts kontrole jaunākajā revīzijā secinājusi, ka paliatīvā aprūpe Latvijā nav pilnvērtīga veselības aprūpes sastāvdaļa, jo nemaz nav radīti priekšnoteikumi, lai paliatīvās aprūpes sistēmu izveidotu atbilstoši pacientu vajadzībām, un tā netiek nodrošināta efektīvi visos veselības aprūpes līmeņos.
Slimībai progresējot, ārstniecība pakāpeniski zaudē nozīmi un pieaug vajadzība pēc paliatīvās aprūpes. Tās mērķis ir pēc iespējas novērst slimības turpmāku attīstību, nodrošināt iespējami labāko dzīves kvalitāti un atvieglot fiziskās sāpes un morālās ciešanas.
Paliatīvajā aprūpē ir ne tikai veselības, bet arī sociālās un psiholoģiskās vai garīgās aprūpes komponente – tā ietver pacienta ikdienas aprūpi, atsāpināšanu, enterālo barošanu caur zondi, stomu un urīna katetra aprūpi, arī paliatīvās ķirurģiskās operācijas u. c. veselības aprūpes pakalpojumus, kā arī psiholoģisko vai garīgo atbalstu.
Vienlaikus ne mazāk svarīgi ir nodrošināt cieņpilnu un iejūtīgu attieksmi, jo paliatīvās aprūpes pacients slimības dēļ pakāpeniski kļūst atkarīgs no citiem un zaudē elementāru personisko patstāvību lemt par savu dzīvi un ķermeni.
Papildus paliatīvajā aprūpē nodrošina arī praktisku un psiholoģisku vai garīgu atbalstu pacienta tuviniekiem.
Jāatzīmē, ka paliatīvo aprūpi nevajadzētu izprast šauri, liekot vienādības zīmi ar hospisa aprūpi, kas attiecas uz dzīves beigām, kad ārstu prognozētais mūža dienu skaits nepārsniedz sešus mēnešus.
Kāda pašlaik ir situācija paliatīvajā aprūpē Latvijā?
Latvijai raksturīgi neskopoties ar prioritāšu piešķiršanu, un arī paliatīvās aprūpes attīstība ir viena no daudzajām prioritātēm. Lai novērtētu faktisko situāciju paliatīvās aprūpes jomā, Valsts kontrole noslēgusi visaptverošu revīziju, secinot, ka diemžēl Latvijā nav izveidota sistēma, kādā cilvēki var saņemt pilnvērtīgu paliatīvo aprūpi.
Paliatīvo aprūpi nesaņem visi tie pacienti, kam tā varētu būt nepieciešama. Piemēram, 2022. gadā valsts apmaksāto paliatīvo aprūpi saņēma 12 tūkst. pacientu, bet saskaņā ar revidentu aplēsi šādu pacientu skaits ir gandrīz divas reizes lielāks – 21 tūkst.
Sistēma ir sadrumstalota, un skaidrības nav ne pacientiem, ne paliatīvās aprūpes sniedzējiem. Vispārēja rakstura aprūpi sniedz ģimenes ārsti, un paliatīvās aprūpes pacientiem ir tiesības saņemt veselības aprūpi mājās. Savukārt pašvaldību apmaksātu ikdienas aprūpi vismaz trūcīgākie pacienti var saņemt sociālās aprūpes pakalpojumu ietvaros.
Sarežģītākos gadījumos specializētu paliatīvo aprūpi sniedz paliatīvās aprūpes speciālisti un paliatīvās aprūpes kabinetos. Savukārt institūcijas, kas nevar atteikt un arī neatsaka nevienam, ir slimnīcas. Tādējādi paliatīvo aprūpi it kā sniedz daudzi, bet diemžēl faktiski pieejamo pakalpojumu apjoms ir ļoti ierobežots un kopumā atbildīgs nav neviens. Līdz ar to risinājuma meklēšana katrā individuālā gadījumā ir uz pacienta un viņa tuvinieku (ja tādi ir) pleciem un primārais uzdevums ir vispār noorientēties šajā ierobežoto iespēju juceklī.
Revīzijā konstatēts, ka ģimenes ārsti papildus konsultēšanai medicīniskos izmeklējumus un manipulācijas veikuši tikai 21% paliatīvās aprūpes saņēmēju, arī veselības aprūpi mājās saņēmuši ne vairāk kā 3% paliatīvās aprūpes pacientu. Paliatīvās aprūpes speciālista konsultāciju un paliatīvās aprūpes kabineta pakalpojumu saņēmuši vēl nedaudz vairāk par 100 pacientiem gadā, turklāt vairumā gadījumu – Rīgā.
Rezultātā nesakārtotās un nepietiekamās ambulatorās paliatīvās aprūpes dēļ vairumam paliatīvās aprūpes pacientu vienīgā iespēja ir nokļūt slimnīcā, kas ne vienmēr ir piemērotākais risinājums paliatīvās aprūpes pacientiem, turklāt noslogo slimnīcas. Revīzijā veiktā datu analīze liecina, ka slimnīcās (paliatīvās aprūpes un cita profila nodaļās) ievietoti 50% paliatīvās aprūpes saņēmēju un daļa no tiem ambulatoro palīdzību pirms tam nav saņēmuši. Slimnīcas revīzijā atzina, ka to kapacitāte paliatīvās aprūpes jomā nav pietiekama. Par to liecina jau tas vien, ka finansējums ik gadu netiek izlietots pilnā apmērā un šim pakalpojumam ir rindas.
Saskaņā ar revidentu aplēsēm Latvijā nepieciešamais paliatīvās (tajā skaitā hospisa) aprūpes gultu skaits varētu būt no 94 gultām (tikai onkoloģijas pacientiem vien) līdz 188 gultām, bet šobrīd Latvijā kopā ir 92 paliatīvās aprūpes gultas. Tas izskaidro, kāpēc pacienti slimnīcās ne vienmēr nonāk paliatīvās aprūpes nodaļās, bet dažādās cita profila nodaļās, kur netiek apmierinātas viņu īpašās vajadzības – no nepārtrauktas ārsta uzraudzības un multidisciplināru speciālistu komandas līdz privātumam pacientiem un tuviniekiem.
Paliatīvās aprūpes saturs (īpaši slimnīcās) nav arī standartizēts, līdz ar to praksē tas atšķiras, kas aktualizē jautājumu par paliatīvās aprūpes pacientu vienlīdzīgām iespējām. Atšķiras paliatīvajā aprūpē iesaistītā personāla sastāvs, datu analīze uzrāda būtiskas atšķirības pacientiem veiktajās manipulācijās, kas var būt balstītas pacientu individuālajās vajadzībās, bet arī varētu liecināt par atšķirīgu pieeju kopumā. Paturot prātā, ka puse paliatīvās aprūpes pacientu nonāk klīniskajās universitāšu slimnīcās, rodas jautājums, ar ko pamatota revīzijā konstatētā atšķirīgā uzņemšanas kārtība.
Proti, SIA "Rīgas Austrumu klīniskā universitātes slimnīca" ir trīs pacientu plūsmas (ārējā plānveida, iekšējā starp slimnīcas nodaļām un neatliekamā), savukārt VSIA "Paula Stradiņa klīniskā universitātes slimnīca" galvenokārt ir viena pacientu plūsma (iekšējā starp slimnīcas nodaļām).
Valstiskā mērogā svarīgs aspekts nenoliedzami ir izmaksas. Revīzijas laikā paliatīvās aprūpes pakalpojumu apmaksai gadā vidēji izlietoti 3,5 milj. eiro: ambulatorajiem pakalpojumiem 1,1 milj. eiro, slimnīcu pakalpojumiem 2,4 milj. eiro. Saskaņā ar revidentu aplēsi ambulatorie paliatīvās aprūpes pakalpojumi ir izmaksu efektīvāki, salīdzinot ar slimnīcu pakalpojumiem. Arī starptautiskā prakse apliecina, ka parasti tikai mazākajai daļai paliatīvās aprūpes pacientu ir nepieciešamas speciālas sarežģītas manipulācijas, kuras var veikt slimnīcās vai pat tikai augstākā līmeņa slimnīcās.
Tādējādi, lai gan pacienti slimnīcās ne vienmēr saņem viņiem piemērotāko paliatīvās aprūpes pakalpojumu, izmaksu ziņā tas ir būtiski dārgāk. Savukārt paliatīvās aprūpes kabineta augstās izmaksas un niecīgais pacientu skaits rada pamatu vispār lemt par paliatīvās aprūpes kabinetu turpmāko darbību.
Vienīgās būtiskās izmaiņas paliatīvās aprūpes pieejamībā ir no 2024. gada ieviestais mobilās komandas pakalpojums pacienta dzīvesvietā, kas pēc būtības ir hospisa pakalpojums. Revidenti atzinīgi vērtē, ka paliatīvās aprūpes pacientiem ir paplašināts pakalpojumu klāsts, rodot papildu finansējumu 6,8 milj. eiro gadā, vienlaikus norādot, ka vērtēt tā efektivitāti vēl būtu pāragri. Turklāt kvantitatīvā ziņā plānotais šā pakalpojuma saņēmēju skaits pagaidām ir neliels (2024. gadā pakalpojums plānots 3078 paliatīvās aprūpes pacientiem).
Minētie trūkumi ļauj apgalvot, ka lielas daļas paliatīvās aprūpes pacientu labbūtība ir atkarīga no tuvinieku uzņēmības un varēšanas (kam nepietiekamo pakalpojumu dēļ var nemaz nebūt iespējas izvēlēties), daļa pacientu nonāk veselības aprūpes sistēmā, lai cik tās piedāvātā paliatīvā aprūpe arī nebūtu kvalitatīva, bet būtiska daļa pacientu nekad nevarēs pastāstīt par savu vientuļo, bezcerīgo un ciešanu pilno dzīves izskaņu.
Ko nepieciešams uzlabot un kas nākotnē sagaidāms paliatīvās aprūpes jomā?
Visā pasaulē prognozē, ka vajadzība pēc paliatīvās aprūpes strauji pieaugs ne tikai slimību izplatības, bet cilvēces novecošanas dēļ, un šajā ziņā Latvija nav izņēmums. Turklāt Latvijā salīdzinoši ar citām valstīm ir ļoti slikti sabiedrības veselības rādītāji, tostarp onkoloģijas jomā, par ko Valsts kontrole kritisku vērtējumu publiskoja jau pirms gada.
Tādēļ valstij nemaz nav izvēles un ir jānodrošina efektīva paliatīvā aprūpe ne tikai tiesisku un ētisku, bet arī ekonomisku apsvērumu dēļ.
Valsts kontrole sniegusi Veselības ministrijai divus ieteikumus, kurus ieviešot ne vēlāk kā 2029. gadā (1) publiskā sektora rīcībā būs pilnīgi un aktuāli dati par pacientiem, kuriem atbilstoši viņu vajadzībām būtu nepieciešama paliatīvā aprūpe un kuri to faktiski saņem; (2) līdzīgi kā citās attīstītās valstīs paliatīvo aprūpi pirms nāves varēs saņemt vismaz 69% iedzīvotāju; (3) tiks attīstīta pacientiem piemērotākā un izmaksu ziņā efektīvākā ambulatorā paliatīvā aprūpe un tādējādi samazināta slimnīcu noslodze, līdzīgi kā citās attīstītās valstīs stacionējot ne vairāk par 20% paliatīvās aprūpes pacientu.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!