Anda Rozīte: Par difteriju. Personīgi  (10)

Šo divgadnieci ārstiem izdevās glābt. Viens no pieciem ģimenes bērniem izdzīvoja.

Kāpēc rakstu par Bērnu slimnīcas vēsturi? Jo šoruden ar difteriju atkal nomiris kāds bērns. Dzīvojam deviņdesmit gadus pēc dokumentos iepriekš aprakstītajiem notikumiem. Medicīnas zinātnes attīstība mums devusi iespēju nemirt no infekcijas slimībām, pateicoties vakcīnām. Ja vien tās lietojam savas un savu bērnu veselības labā.

Bērnu slimnīcas infektologi jau vairākus gadus publiski runā par briesmām, ko veselībai rada bērnu nevakcinēšana: slimnīcā pēdējos gados ar difteriju smagā stāvoklī nonākuši vairāki nevakcinēti bērni. Grūti izprotamu iemeslu dēļ vecāki nāves riskam pakļāvuši savas nepilngadīgās atvases, liedzot tām kompleksās vakcīnas aizsardzību, kas organismam palīdz veiksmīgi atvairīt difteriju, stinguma krampjus, garo klepu, poliomielītu, B tipa Haemophilus influenzae, B hepatītu.

Vienkāršiem vārdiem, šī kompleksā vakcīna ir kā jūsu vieglatlētikas vai gleznošanas, vai dziedāšanas skolotājs, kas spēju dēļ var jūs uzvarēt savā disciplīnā, bet nāk pie jums (jūsu imūnsistēmas) ne kā niknais sāncensis, bet gan atbalstītājs – tas ir nekaitīgs (novājināts) slimības līdzinieks un iemāca organismam trenēties, ja gadījumā kāda no smagajām infekcijas slimībām tiešām skartu.

Šī ir mana atbilde ar difteriju septembrī Bērnu slimnīcā mirušā bērna tēvam, kurš LTV1 nesen stāstīja, ka viņam nav kļuvis skaidrs, kas difterijas vakcīnā ir iekšā, kā arī nav ticis piedāvāts vēl kāda ārsta viedoklis, kamēr ārstējošais ārsts centās glābt smagi slimā, nevakcinētā bērna dzīvību.

Es mēģināju saprast līdzībās ar savu profesiju, žurnālistiku: kāds varētu būt alternatīvais viedoklis par pašsaprotamo? Piemēram, vai intervijas laikā sarunu biedram drīkst iespert? Vai cienījamā intervējamā viedokli par kādu jautājumu drīkst apkarot ar rupjībām? Lai cik žurnālistu prātā priekšstatīju, es varēju iedomāties tikai vienu profesionālajā ētikā balstītu atbildi.

Mirušā pacienta ģimenē ar difteriju bija saslimuši vēl citi nevakcinētie bērni. Bērnu slimnīcā ārstēja arī tos, bet kādu dienu vecāki izlēma bērnus no slimnīcas izņemt – ar pamatojumu, ka neuzticas ārstiem. Tā sauktajā antivakseru kopienā pat izskanēja, ka ārsti bērnus apzināti bendējuši.

Šajā brīdī mana sirds salūza.

Es nolēmu uzrakstīt par notikušo no ārstu emocionālās pasaules skatpunkta, jo zinu, ka viņi par to nekad nerunās – tieši tāpēc, ka uzskata: svarīgāki par pašiem ir pacienti.

Man bija tā laime divdesmit gadus būt blakus vienam no pieredzes bagātākajiem Bērnu slimnīcas ārstiem un vadītājiem. Tādējādi es ikdienā dzirdēju stāstus par slimnīcas dzīvi. Mediķu darbs ir neticamas, pārcilvēciskas spriedzes pilns, un tā gadiem, diendienā.

Es domāju par infektologu/infektoloģi, kas centās glābt ar difteriju saslimušos bērnus šoruden. Šis speciālists/speciāliste zināja, ka smagas slimības gaitas nebūtu, ja bērni tiktu vakcinēti, – šādu pienākumu vecākiem nosaka likums. Kā ārsts/ārste pārcieta pacienta nāvi un melu straumi, kas pēcāk gāzās pār galvu? Bija taču jāturpina strādāt. Ārstēt. Iet palātās. Saņemties un turpināt.

Vieni no pretīgākajiem meliem, ko pēc notikušā izplatīja antivakseri: bagātās sabiedrības daļas bērni tiekot vakcinēti ar citām (šķiet, domāts – labākām) vakcīnām.

Es atceros to reizi, kad viens no Bērnu slimnīcas ārstiem pēc nakts dežūras aizgāja uz aptieku pēc zālēm savam pacientam, jo ģimenei nebija naudas