Ojārs Kehris: No rubļa uz latu

Pirms Latvija deklarēja politisko neatkarību no Padomju Savienības (1990. gada maijā) un starptautiski to atguva (1991. gada augustā), PSRS ekonomika tika vadīta ar administratīvām metodēm un apgrozībā esošā nauda nebija brīvi konvertējama valūta. Par ārzemju valūtas iegādāšanos draudēja pat cietumsods.

Astoņdesmito gadu vidū PSRS ekonomika bija neapskaužamā stāvoklī. Gandrīz visas cenas bija valsts noteiktas, izlaistajai naudai nebija preču vai pakalpojumu seguma, eksistēja visaptverošs preču deficīts. PSRS vadība Mihaila Gorbačova personā saprata, ka ekonomikas vadīšana administratīvām metodēm ir sevi izsmēlusi. Centrs vairs nespēja nodrošināt pieaugošās vajadzības pēc finansējuma. Ja "perestroikas" sākumā aicinājumi uz politisko neatkarību tika stingri nosodīti, tad diskusijas par ekonomisko patstāvību netika aizliegtas, un to aktīvi izmantoja prese, radio un televīzija.

Pieminēšanas vērts ir 1988. gada 7. septembris, kad tā laika lielākajos laikrakstos "Padomju Jaunatne" un "Sovetskaja molodež" tika publicēts Latvijas PSR saimnieciskās vadīšanas pārbūves vispārīgais modelis (republikas saimnieciskais aprēķins). Tas paredzēja ieviest konvertējamu, ar precēm nodrošinātu naudu un atvērt valūtas brīvas pirkšanas un pārdošanas tirgu.

Jau pēc pāris nedēļām (21.–23. septembrī) Rīgā notika triju Baltijas republiku ekonomistu, zinātnieku, Valsts plāna komitejas vadības un citu valsts iestāžu darbinieku vētraina, spraigām diskusijām bagāta apspriede par jauna ekonomiskās attīstības modeļa izstrādi. Apspriedes rezultātā tika pieņemti "Saskaņotie republikas saimnieciskā aprēķina pamatprincipi", kas paredzēja republiku patstāvību visu ekonomiskās un finanšu politikas jautājumu risināšanā, tostarp savas valūtas ieviešanu un apmaiņas kursa noteikšanu pret citām valūtām, arī pret PSRS rubli. Šie principi izraisīja asu Maskavas reakciju ("Varējāt visu ko ierakstīt, tikai ne atteikumu no rubļa!"), jo tur labi saprata, ka šo pamatprincipu īstenošana novedīs pie PSRS sabrukuma.

1988. gada 8. oktobrī Rīgā sākās Latvijas Tautas frontes dibināšanas kongress, kurā tika pieņemta izvērsta programma, arī ekonomikā. Jautājumā par savu naudu LTF nostiprināja formulējumu, kas pirms dažām nedēļām bija iekļauts "saskaņotajos pamatprincipos". LTF mudināta, Latvijas PSR Augstākā padome pieņēma likumu par LPSR ekonomisko patstāvību. 1989. gada beigās ceļš uz latu konceptuālā līmenī bija kļuvis par oficiālo nostāju. (Lasīt vairāk – "Latvijas tautsaimniecības vēsture", Rīga, 2017., 443.–482. lpp.)

Pēc Latvijas Republikas atjaunošanas un pārejas perioda noteikšanas 1990. gada 4. maijā Augstākā padome izveidoja Latvijas Banku kā valsts kredītiestādi un nacionālo naudaszīmju emisijas centru. Tai tika uzdots sagatavot naudas sistēmas izveidošanas programmu.

Līdzās idejai par savu nacionālo valūtu publiskajā telpā figurēja arī citas pieejas. Viena no tām – "dolarizācija" jeb ASV dolāra vai kādas citas brīvi konvertējamas valūtas izmantošana, vēl cita – Baltijas valstu vienota valūta. Apspriesti tika arī dažādi surogātvalūtu varianti, piemēram, zīmogi uz rubļiem, čeku grāmatiņas, baltā nauda un pat elektroniskās debetkartes. To galvenais uzdevums būtu vietējā tirgus aizsardzība kontrolētu cenu apstākļos.

Neraugoties uz Interfrontes milzīgo politisko spiedienu, 1991. gada janvārī tika īstenota cenu brīvlaišana, tādējādi tika pārvarēta deficīta ekonomika un nepieciešamība pēc tirgus aizsardzības.

Janvāra beigās PSRS rubļa zonu satricināja tā sauktā Pavlova konfiscējošā naudas reforma. Trīs dienu laikā bija jāapmaina lielākās banknotes 50 un 100 rubļu vērtībā, turklāt ne vairāk ka 1000 rubļu apmērā vienai personai. Tādējādi tika iedragāta uzticība rubļa dzīvotspējai.

Vienlaikus veidojās izpratne, kādēļ lats nevar tikt ieviests pirms politiskās neatkarības. Galvenie iemesli: PSRS neatzina Latvijas tiesības izlaist savu naudu; Latvija nekontrolēja savas robežas un nevarēja garantēt ne valūtu kustību, ne jaunas naudas ievešanu (ja tā tiktu drukāta ārzemēs), pat ne drukai vajadzīgā papīra ievešanu. Pastāvēja nekontrolētas rubļu masas ieplūšanas draudi. PSRS kontrolēja vairumu banku, vissavienības pakļautības uzņēmumus un, protams, neskaitāmas militārās bāzes Latvijā. Tādējādi bez politiskas neatkarības nebija iespējams īstenot ne ilgtspējīgu naudas reformu, ne lata konvertējamību.

1991. gada 19.–21. augustā Maskavā notika neveiksmīgs PSRS apvērsuma mēģinājums. Latvija atjaunoja 1922. gada Satversmes darbību pilnā apjomā. Sekoja Latvijas neatkarības starptautiska atzīšana. Sapnis piepildījās. Pāris dienās izzuda arī politiskie šķēršļi ceļā uz savu naudu.

Ar Augstākās padomes lēmumu Latvijas Bankai tika nodota visu Latvijas teritorijā esošo PSRS banku infrastruktūra. Ar uzdevumu sagatavot pāreju uz latu par Latvijas Bankas prezidentu tika iecelts AP Ekonomikas komisijas Banku un naudas aprites apakškomisijas vadītājs Einars Repše. Par viņa vietnieku kļuva Alfrēds Bergs-Bergmanis, kurš apņēmās turpināt vadīt rubļa ekonomiku Latvijā.

Nākamais ļoti zīmīgais notikums bija Naudas reformas komitejas izveide 1991. gada 26. novembrī. Komitejas sastāvs – Ministru prezidents, Latvijas Bankas prezidents un AP Ekonomikas komisijas priekšsēdētājs. Likums deva tiesības komitejai izlemt visus ar naudas reformu saistītos jautājumus. Latvijas ekonomisko reformu vēsturē nav bijis līdzīga precedenta tik lielu pilnvaru nodošanai trīs cilvēku rokās.

Latvijas ekonomikā 1992. gads bija ļoti sarežģīts. Inflācija tuvojās 1000 procentiem. Tautsaimniecībai ļoti trūka kredītresursu. PSRS tirgus bruka. Biedēja gan PSRS rubļa nestabilitāte, gan iespējamā politiskā ietekmējamība. Lats vēl nebija nodrukāts. Vēlēšanās uzvarējusī Latvijas Tautas fronte savu galveno uzdevumu – Latvijas valstiskā neatkarība – bija sasniegusi. Būtībā tai nebija mandāta tālākām reformām, no kurām daudzas, privatizāciju ieskaitot, kavējās vai notika stihiski.

Pēc PSRS sabrukuma neatkarību atguvušajās valstīs likumīgais maksāšanas līdzeklis saglabājās rublis. Skaidrās naudas rubļu emisiju veica tikai Krievijas Federācijas Centrālā banka, savukārt bezskaidras naudas norēķina rubļus emitēja katra no neatkarību ieguvušajām republikām pēc saviem ieskatiem. Tādējādi pastāvēja dažādu norēķinu rubļi ar atšķirīgu vērtību, kuri stipri atšķīrās no apgrozībā esošās papīra naudas vērtības. Rubļus no bankas konta ne vienmēr bija iespējams izņemt, vai to varēja izdarīt ierobežotā daudzumā un ne pēc oficiālās vērtības. Praksē tas nozīmēja Krievijas rubļa zonas sairšanu.

Latvijā veidojās izpratne, ka līdz lata ieviešanai ir nepieciešama kāda pārejas valūta, jo, pastāvot milzu inflācijai, skaistā, dārgi iespiestā un kaltā nauda strauji zaudētu vērtību, turklāt lati un santīmi vēl nebija gatavi. Pastāvot augstai cenu un algu inflācijai, Latvijā fiziski sāka trūkt skaidras naudas. Pēc Latvijas Bankas priekšlikuma tika pieņemts lēmums nodrukāt pašiem savu pagaidu naudu – Latvijas rubli. Latvijas Bankas aicināts, mākslinieks Kirils Šmeļkovs īsā laikā radīja pieņemamu Latvijas pagaidu naudas – Latvijas rubļa – dizainu.

1992. gada 4. maijā Naudas reformas komiteja nāca klajā ar lēmumu Nr. 1 "Par Latvijas naudas ieviešanu apgrozībā", nosakot, ka no 1992. gada 7. maija LR teritorijā tiek laistas apgrozībā Latvijas Bankas pagaidu naudaszīmes – Latvijas rubļi – 1, 5, 20, 50, 200 un 500 rubļu nominālvērtībā paralēli PSRS Valsts bankas un Krievijas Federācijas naudaszīmēm attiecībā 1:1.

Neraugoties uz valūtas spekulantu mēģinājumiem pelnīt uz Latvijas rubļa svārstībām, Latvijas rublis nekad savā vērtībā nenokrita zem Krievijas rubļa. Tieši otrādi, Krievijas rublis sāka zaudēt vērtību pret citu valstu valūtām gan skaidrā naudā, gan arī bezskaidras naudas norēķinos. Īpaši bezskaidras naudas veidā Latvijā ieplūda lielas norēķina rubļu masas no rubļu zonas valstīm. Pastāvēja hiperinflācija. Vienīgā loģiskā iespēja bija atdalīties no rubļu zonas.

1992. gada 6. jūlijā Naudas reformas komiteja pieņēma lēmumu Nr. 2, kas noteica Latvijas rubli par vienīgo obligāti pieņemamo (oficiālajā apgrozībā esošo) maksāšanas līdzekli. Tādējādi no 1992. gada 20. jūlija Krievijas rublis Latvijas Republikā kļuva par ārzemju valūtu. Līdz tam Latvijas rublis bija Krievijas rubļa skaidrās naudas papildinājums, bet no 20. jūlija Latvijas rublis kļuva par pilnvērtīgu neatkarīgās Latvijas valsts naudas vienību. Būtībā šis datums uzskatāms par atjaunotās Latvijas Republikas savas naudas dzimšanas dienu, kaut emocionāli tas vienmēr saistīsies ar latu.

Latvijas rublim kļūstot par vienīgo obligāti pieņemamo maksāšanas līdzekli Latvijā, visi tomēr saprata, ka tā ir tikai pagaidu nauda. Nebija pārliecības, cik droši ir to uzkrāt, tika gaidīts lats. Tādēļ Naudas reformas komiteja laikus, jau 1992. gada 31. augustā, nāca klajā ar lēmumu Nr. 4 un garantijām, pārejot uz nacionālo naudas vienību latu. Lēmums noteica, ka Latvijas nacionālā naudas vienība lats tiks ieviesta pakāpeniski, pēc vienota kursa, apmainot visus apgrozībā esošos Latvijas rubļus pret latiem. Tas garantēja, ka pārejā no Latvijas rubļa uz latu nebūs konfiskācijas, kas bieži ir naudas reformu sastāvdaļa, kā arī to, ka šis process notiks pakāpeniski, bez steigas. Tas nomierināja un psiholoģiski sagatavoja iedzīvotājus pārejai uz latu.

Lata laišana apgrozībā bija vairāk simbolisks pasākums – naudas tehniska nomaiņa, jo Latvijas rublis uz saviem pleciem jau bija iznesis visu stabilizācijas smagumu. 1993. gada 12. februārī Naudas reformu komiteja ar lēmumu Nr. 5 "Par piecu latu naudas zīmes laišanu apgrozībā" paziņoja, ka naudas reforma turpinās, sākot pakāpeniski laist apgrozībā latus. Tas paredzēja, sākot ar 1993. gada 5. martu, laist apgrozībā piecu latu papīra naudaszīmi, nosakot, ka tās vērtība atbilst 1000 Latvijas rubļiem (1 Ls = 200 LVR) un tā obligāti jāpieņem kā maksāšanas līdzeklis. Tika uzsvērts, ka turpmākajā naudas reformas posmā tiks saglabāts tobrīd noteiktais maiņas kurss starp Latvijas rubli un latu 200:1.

Naudas reformas vienmēr pavada mīti. Pāreja no rubļa uz latu nebija izņēmums. Es komentēšu trīs visbiežāk aprunātos.

"Naudas vagona lieta". 1992. gadā kāds Latvijas uzņēmums par importa darījumu Krievijā izvēlējās veikt samaksu skaidrā naudā – Krievijas rubļos. Darījuma apjoms – vagons naudas. Šis fakts radīja rezonansi sabiedrībā un pieņēmumus par nelikumību. Tomēr viss notika likumīgi – Latvijas Banka izsniedza uzņēmumam piederošo naudu Krievijas rubļos, tādējādi samazinot nekonvertējamo rubļu krājumus. Tas Latvijai bija izdevīgāk nekā alternatīva – nepieciešamo skaidro naudu izsniegt Latvijas rubļos un tad to mainīt pret konvertējamu ārvalstu valūtu, jo Krievija nepieņēma Latvijas rubļus. Naudas izvešana bija saskaņota ar Latvijas muitu.

Nākamais mīts – Latvijas rubļa apmaiņas kurss pret latu 200:1 padarīja Latvijas iedzīvotājus bagātākus vai nabagākus. Patiesībā Naudas reformu komitejai bija brīva izvēle, kādā līmenī pret Latvijas rubli apgrozībā laist latu – 1:1; 1:10; 1;100; 1:200; 1:500 utt., un tas neietekmēja iedzīvotāju labklājību, jo cenas būtu mainījušās tieši tādā pašā proporcijā. Atslēga jautājuma risināšanai bija 1 santīms, kas kopā ar pārējo metāla naudu bija nokalts labā kvalitātē. Tolaik tirgū nebija preču, ko varētu nopirkt par 1 rubli. Sērkociņu kastīte maksāja divus rubļus, pēc pārejas – 1 santīmu.

Trešais mīts – naudas reformas rezultātā naudas turētāji bankās un "zeķēs" tika aplaupīti. Šos naudas turētājus aplaupīja inflācija, nevis naudas reforma, kura Latvijā notika bez konfiskācijas, visus rubļus apmainot latos. 1000 procentu inflācija gadā nozīmēja, ka nauda katru mēnesi zaudēja apmēram pusi vērtības. Tūlīt pēc algas saņemšanas izveicīgākie pirka visu, ko varēja nopirkt. Tādos apstākļos nauda nepildīja vērtības uzkrāšanās funkciju. Ir saprotams cilvēku sašutums, kuri gada sākumā varēja nopirkt automašīnu, bet gada beigās par šo summu nevarēja iegādāties pat riepu. Galvenais naudas reformas mērķis bija inflācijas samazināšana, kontrole pār to, lai nauda spētu pildīt ekonomikas asinsrites un uzkrāšanas līdzekļu funkcijas.

Būtībā no 1993. gada 5. marta līdz 1993. gada 18. oktobrim Latvijā pastāvēja divas nacionālās valūtas – aizejošie repšiki, kā tautā mēdza dēvēt Latvijas rubli, un atnākušie lati. Jau no 22. februāra no apgrozības aktīvi tika izņemtas 500 Latvijas rubļu naudaszīmes, jo tika konstatēts daudz viltojumu, visai drīz apgrozībā netika laistas arī 200 Latvijas rubļu banknotes. No 1993. gada marta pakāpeniski apgrozībā tikai laistas 10, 20, 50, 100 un 500 latu papīra naudaszīmes, kā arī 1, 2, 5, 10, 20, 50 santīmu, 1 un 2 latu monētas. No 1993. gada 28. jūnija visi preču un pakalpojumu tarifi bija jānorāda tikai latos un santīmos. Latvijas rubļu konti kredītiestādēs tika pārrēķināti uz latu kontiem, līdzīgi kā līgumi, bilances un citi dokumenti. Arī nodokļu maksājumi bija jāveic tikai latos.

Naudas reformu Latvijā, kuras centrā bija Naudas reformas komitejas lēmumi, var atzīt par vienu no sekmīgākajām reformām Latvijas jaunāko laiku vēsturē. Tā tika veikta ātri, saprotami, bez šokiem un konfiskācijām. Tika labi izskaidrota un neprasīja papildu budžeta līdzekļus.

Lats strauji iekaroja valsts iedzīvotāju uzticību. Pamazām tam sāka uzticēties arī ārvalstu tirgus dalībnieki, arvien biežāk mainot konvertējamās valūtas pret latu. Būtiska ārzemju konvertējamo valūtu ietekme, augsta noguldījumu procentu likme kā uzticība latam 1993. gadā izraisīja lata vērtības pieaugumu pret ASV dolāru par 29%. Lata kursa pieaugums sekmēja attīstībai ārkārtēji nepieciešamo ārvalstīs ražoto iekārtu un tehnoloģiju importu, bet radīja bažas Latvijas eksportētājos. Šādos apstākļos aktualizējās jau iepriekš diskutētais jautājums par lata piesaisti. Tolaik starptautisko ekonomistu redzējumā dominēja viedoklis, ka mazām un atvērtām ekonomikām, kāda bija Latvija, nacionālās valūtas piesaiste kādam spēcīgam enkuram ir labākais risinājums. Tas ļauj sekmīgāk cīnīties ar starptautiskiem valūtu spekulantu uzbrukumiem, veicina ārējo tirdzniecību, ārvalstu investīciju piesaisti un nostiprina sabiedrības uzticēšanos centrālajai bankai un nacionālajai valūtai.

Kopš 1994. gada februāra Latvijas Banka sāka īstenot lata piesaisti Starptautiskā Valūtas fonda (SVF) norēķinu vienībai SDR (1 SDR = 0,7997 lati) pēc konkrētās dienas kursa. Desmit gadus šī piesaiste bija nemainīga, līdz 2004. gada 30. decembrī tika noteikts lata piesaistes kurss eiro (1 eiro = Ls 0,702804). Interesanti, ka arī Igaunija un Lietuva piesaistīja savas nacionālās valūtas, taču pie citiem "enkuriem": Igaunija – pie Vācijas markas, bet Lietuva – pie ASV dolāra. Domāju, ka Latvijas lēmums piesaistīties SDR valūtu grozam, kurā tolaik bija ASV, Vācijas, Lielbritānijas, Francijas un Japānas nacionālās valūtas, pilnībā attaisnojās, jo vislabāk no citām iespējām atbilda Latvijas ārējo ekonomisko sakaru struktūrai.

Arī citos aspektos naudas reformas Latvijā, Lietuvā un Igaunijā bija līdzīgas, bet ne vienādas. Latvija un Lietuva izmantoja pārejas valūtas, turpretī Igaunija pārgāja uz kronu tieši. Manuprāt, tāpēc Igaunijas reforma bija daļēji konfiscējoša, turpretī Latvijas un Lietuvas –nekonfiscējošas. Visās trīs valstīs naudas reformu veica īpaši tam izveidotas komitejas, kuru sastāvs un statuss bija atšķirīgs. Galveno uzdevumu – inflācijas kontroli – tās visas paveica godam, kā tas redzams tabulā.

Inflācija Latvijā, Lietuvā, Igaunijā (1992–1998)

Avoti: OECD & Pasaules Banka.

* Kā viss saturs, kurš tiek publicēts Viedokļrakstu sadaļā, šis ir raksta autora viedoklis.

** Satura projektu līdzfinansē Vācijas Federatīvā Republika konkursa par noturīgumu un medijpratības veicināšanu 2024. gada ietvaros. Par saturu atbild AS "DELFI".