Izskanējušās ziņas par Žaņa Lipkes muzeja un Imanta Ziedoņa muzeja darbības iespējamu pārtraukšanu ir emocionāli satraucošas un rada jautājumu – kā līdz tam nonācām? Lai atbildētu uz šo jautājumu, der ieskatīties nesenā pagātnē un izsekot lēmumu pieņemšanas procesu, kā privāti muzeji, kuru izveidi valsts nebija pasūtījusi, ar Saeimas deputātu necaurredzamu atbalstu kļuva par valsts finansētiem muzejiem.
Bet gadījums ar Lipkes muzeju un Ziedoņa muzeju izgaismo sistēmiskas problēmas valsts naudas piešķiršanas kārtībā.
Es jau gadiem rakstu par valsts ikgadējā budžeta gatavošanas procesu, sekojot līdzi tam, kam tiek piešķirta nauda. Nereti šis process nav caurredzams un netop skaidrs, kāpēc budžetā papildu nauda tiek piešķirta konkrētam projektam vai iniciatīvai, nevis kādai citai. Biežāk un vairāk pamanāmi tas bija gados, kad politikā valdīja prakse dalīt tā dēvētās deputātu kvotas, proti, tas ir nerakstīts likums par konkrētu naudas summu, ko katrs politiskais spēks varēja iztērēt pēc saviem ieskatiem.
Parasti tie bija daži miljoni eiro. "Deputātu kvotas" ir necaurredzama un nesaprotama sistēma, kas balstās savstarpējās attiecībās un politiskā lobijā. Spilgti tas izpaudās nesenajos Saeimas lēmumos paredzēt budžetā papildu līdzekļus Vilhelma Purvīša un Ziedoņa muzeju darbības nodrošināšanai. Abi muzeji saistīti ar bijušo kultūras ministri Žaneti Jaunzemi-Grendi no Nacionālās apvienības (NA). Nauda vienkārši tika piešķirta, nepamatojot, kāpēc
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
