9. oktobrī notiks zinātniskā konference "Salauztā ainava – vēsture un arhitektūra". [1] To rīko LU Latvijas vēstures institūts un Rīgas dome. Pazīstot daļu no vēsturniekiem, atļaušos prognozēt, ka pētnieku teiktais būs interesants un akadēmiski godprātīgs. Tikpat droši var prognozēt, ka konferencē runātais paliks tās apmeklētāju lokā un neietekmēs aktīvos līdzpilsoņus brīžos, kad sociālajās platformās kādam gribēsies izteikties par "pareizo" un "nepareizo" vēsturi pilsētvidē.
Līdzīgi 8. novembrī Rīgā plānotā starptautiskā konference "Teoloģijas loma, uzdevumi un izaicinājumi mūsdienu situācijā" [2] nekādi neietekmēs kāda vēlmi krāšņi izsacīties par, piemēram, Romas pāvestu vai, tieši otrādi, aizstāvēt "kristīgās vērtības".
Tomēr mans mērķis nav žēloties par akadēmisko aprindu atrautību no politisko lēmumu pieņēmējiem un lielas daļas sabiedrības kopumā. Zināmā mērā "pieminekļu karos" gluži labi saprotama ir tā cilvēku daļa (iespējams, lielākā), kuras attieksme ir "mani tas netraucē" vai "ir svarīgākas problēmas". Mūsdienu dzīves organizācija "darbs – mājas – iepirkšanās" ir tāda, ka vairums no mums apgrozās vienas apkaimes robežās. Un grūti pārmest, ka sevišķi nelauza galvu par otrā upes krastā vai pat kaimiņu apkaimē notiekošo. Pašpasludinātās "Livonijas Pārdaugavas hercogistes" (Nometņu, Puķu, Eduarda Smiļģa ielas rajons) ļaudīm ir izdevies saglabāt/izveidot vidi ar savu smeķi. Un kādēļ viņiem būtu jākreņķējas par vārdu kaujām tīmeklī? Tas pats attiecas uz, teiksim, Jumpravsalu Lucavsalas teritorijā vai Lienes/Mūrnieku, Pļavas ielas rajonu.
Lielākas bažas rada politiķu vēlme krāmēties ap šo tēmu – jo īpaši paturot prātā pašvaldību vēlēšanu tuvošanos
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
