Lauris Mencis: Politiķu tuvredzības sekas – bremzēta ekonomikas attīstība  (14)

Banku sektora kapitālā ir viena no lielākajām ārvalstu investīciju koncentrācijām, kas ciešas un daudzgadīgas sadarbības rezultāta ar politikas veidotājiem, regulatoriem un klientiem ir padarījušas Latvijas finanšu sektoru par vienu no spēcīgākajiem, noturīgākajiem un arī attīstītākajiem Eiropas Savienība. Tā, manuprāt, ir Latvijas priekšrocība.

Valdības iecere no bankām iekasēt papildu nodokli, lai "veicinātu kreditēšanu", realitātē radīs diametrāli pretēju efektu – kreditēšanas samazināšanos. Diskusija par un ap šo jauno nodokli ir bijusi izteikti vienpusēja un virspusēja, – politiķi netiek tālāk par populistisku paziņojumu, ka bankām vajag aktīvāk kreditēt, bet nedzird vai nevēlas dzirdēt iemeslus, kāpēc tas jau nav noticis. Politiķi sola, ka iecerētā nodokļa "atlaižu sistēma" (lai saņemtu 100% atlaidi, portfelim jāaug par vairāk nekā 14%) veicināšot tautsaimniecības finansēšanu un ekonomikas izaugsmi. Taču tā, visticamāk, nenotiks.

Pirmkārt tāpēc, ka kreditēšanas izaugsmei ir nepieciešams pieprasījums jeb privātpersonu un biznesa klientu vēlme aizņemties. Informācija par finansējuma pieprasījuma tendencēm Latvijā, rāda, ka, piemēram, hipotekāro kredītu tirgū pieprasījums šogad ir samazinājies, taču nevar noliegt, ka pēdējā laikā situācija uzlabojas. Daļēji arī tāpēc, ka bankas ar saviem piedāvājumiem (piemēram, Swedbank 0 % likme "zaļajiem kredītiem" un citi) nepārtraukti komunicējušas par pieejamo finansējumu. Tāpat daudz enerģijas ir ieguldīts, lai mudinātu uzņēmumus investēt un aizņemties straujāk, kaut te joprojām redzam zināmu piesardzību.

Taču ar visi to aprēķini rāda, ka šādas izaugsmes tempi bankām ar lielu kredītportfeli esošajos makroekenomiskajos apstākļos ir nesasniedzami. Pēdējo reizi šādi portfeļu izaugsmes tempi piedzīvoti pirms 2008.-2009. gada finanšu krīzes. Šis liek domāts, ka aprēķins ir speciāli balstīts uz to, lai lielās bankas nevarētu sasniegt prasītos apjomus un iegūt jebkādu nodokļu atlaidi, un politiķu sarēķinātie ienākumi garantēti papildina valsts budžetu.

Līdz ar to paliek otrs variants – kreditēt atbildīgi, bet nerēķināties ar nodokļa atlaidi. Tas nozīmē, ka piešķirot jaunu kredītu, par katru eiro bankas bruto peļņas no kredītiem, tās 60% samaksās solidaritātes nodoklī, taču no atlikušās summas vēl jānosedz uzkrājumu un kapitāla izmaksas (jo katram izsniegtajam kredītam bankai pretī jātur zināms apjoms sava kapitāla). Kā rezultātā darījums kļūst nerentabls. It sevišķi, ja akcionāru iespējas ir kapitālu izmantot citādi, piemēram, pelnot procentus no naudas glabāšanas Eiropas Centrālajā bankā vai citā tirgū, piemēram, Lietuvā vai Igaunijā. Vismaz uzņēmumu finansēšanas gadījumā mēs varam runāt par šo jomu kā nerentablāku biznesa segmentu nākamajiem trim gadiem.

Nenoliedzami, vajadzība rast papildus līdzekļus valsts drošības fiskālo vajadzību nodrošināšanai ir svarīga un turpmākos gados tikai pieaugs, taču finansēt to tikai no vienas nozares ienākumiem ir izteikta īstermiņa domāšana, un līdz šim no politikas veidotājiem nav sadzirdēta analīze par šāda soļa ilgtermiņa sekām. Tāpēc piedāvāju saukt lietas īstajos vārdos - jums (investoriem banku sektorā) ir nauda un mēs to varam paņemt (tādas tiesības valdībai kā nodokļu politikas veidotājai, protams, ir), neslēpjoties ar skaistiem saukļiem par kreditēšanas veicināšanu un ekonomikas izaugsmi, nodokli kā motivāciju utt.

Jāpiebilst, ka "virspeļņas" nodokļa likumprojekta autori nereti atsaucas uz Lietuvas piemēru, taču formula, pēc kādas tiek aprēķināts "virspeļņas" nodokļa apmērs, Lietuvā ir krietni vienkāršāka un precīzāka. Piemēram, Lietuvas modelī, no nodokļa aprēķina ir izslēgti jaunie kredīti un valsts emitētās obligācijas.

Valdības virzītais Solidaritātes nodokļa projekts bankām esošajā redakcija iezīme skaidru pretrunu starp valsts attīstības mērķiem (investīciju veicināšana) un valdības deklarācijā paustajiem politiskajiem uzstādījumiem (jāveido investoriem labvēlīga vide) ar rīcībpolitikas instrumentiem, kam tos būtu jāsekmē un jāatbalsta, kā ari spilgti ilustrē vienkāršāka ceļa iešanu un tik bieži piesaukto ilgtermiņa skata trūkumu. Jau pērn, diskusijās kas rezultējās ar hipotekārās nodevas apstiprināšanu, iezīmējās politikas veidotāju izteikti virspusējā izpratne, kā arī nevēlēšanās iedziļināties nozares specifikā. Tas padara dialogu starp iesaistītajām pusēm apgrūtinošu.

Pēdējos gados publiskajā vidē banku sektors ir izpelnījies kritiku – pamatā ar retoriku "par maz kreditē, par daudz pelna", līdz ar to nevienam nevajadzētu būt iebildumiem, ka tas attiecīgi tiek "nolikts pie vietas" - vai nu ar tikai vienai nozarei adresētu uzņēmumu ienākumu nodokļa režīmu, hipotekārās kreditēšanas nodevu vai, kā tagad tiek piedāvāts, ar vēl vienu papildu nodokli, ar kuru 3 gadus tiktu aplikta lielāka dala no banku apgrozījuma. Vienīgi – kādu signālu tad valsts ar šo grib iedot esošajiem un nākamajiem investoriem? Izvēlieties Latviju, jo te ir nevienlīdzīgi noteikumi uzņēmējdarbībā un valsts cenšas iejaukties katrā biznesā, kas ir pelnošs? Prakse, kas sākta ar banku sektoru varētu tikt pārnesta uz citām nozarēm, jo šis "vienkāršais" risinājums – paņemt no tiem, kas pelna, nevis domāt par valsts pārvaldīšanas uzlabošanu – varētu tikt piemērots nākamreiz, kad atkal valsts budžetā būs "caurums". Galavārds par piedāvāto risinājumu gan vēl jāsaka Saeimai, balsojot par 2025.gada budžetu un pavadošajiem likumprojektiem.

Diemžēl šim visam būs sekas, pie kam tās būs ilgtermiņā, jo valsts reputācija un paredzama nodokļu politika ir viens no svarīgākajiem faktoriem, pieņemot lēmumu par nākotnes investīcijām. Kas mums ies secen, ja politikas veidotāji būs pārāk tuvredzīgi un meklēs vieglākos ceļus, riskējot padarīt mūs nekonkurētspējīgus Baltijas tirgū.