Maira Dzelzkalēja-Burmistre: Kā lauksaimniecības nozarei izdzīvot jaunajā realitātē?  (4)

Piemēram, piena iepirkuma cenas kopš 2023. gada sākuma pusgada laikā kritās par aptuveni 5% mēnesī.¹ Kviešu iepirkuma cenas no 2022. gada maija līdz 2023. gada maijam nokritās uz pusi.

Līdzīga situācija bija vērojama arī eļļas augu, cūkgaļas, liellopu un dārzeņu sektoros. Eļļu ugunī piemeta fakts, ka pērn bija pirmais gads, kad lauksaimniekiem jāievēro jaunās Eiropas lauksaimniecības politikas prasības, kuras, maigi sakot, bija ar milzīgu loģikas trūkumu, ārkārtīgi birokrātiskas un dārgas. Redzot to, ka nacionālo valdību centieni mazināt protestu apjomu nedeva rezultātu, mierināt sakarsušo situāciju personīgi uzņēmās EK prezidente Urzula fon der Leiena. Viņas piedāvājums bija operatīvi atcelt vissarežģītākās jaunās prasības un uzsākt regulāras tikšanās ar lauksaimniekiem. Mērķis – pusgada laikā vienoties par to, kādai jābūt nākotnes lauksaimniecības politikai Eiropas Savienībā. Šo formātu prezidente nosauca par '’Stratēģisko dialogu’’.

'’Stratēģiskā dialoga’’ process nebija vien retas un virspusējas sarunas pie kafijas, bet gan patiesi intensīvs darbs septiņu mēnešu garumā ar septiņām plenārsēdēm, teju 100 darba grupu sapulcēm, kā arī vairāk nekā 30 dalībniekiem – lauksaimniekiem, izejvielu ražotājiem, pārtikas pārstrādātājiem, vides organizācijām, utt. Lai gan cerējām, ka ar šādu dalībnieku sastāvu un darba apjomu pašas EK prezidentes vadībā gala ziņojums būs kā fundamentāla un ļoti pamatota lauksaimniecības nākotnes attīstības stratēģija, rezultāts liek vilties. Esam iepazinušies ar aptuveni 100 lappušu garu ziņojumu, kas sastāv no plašām "noapaļotām" frāzēm, kuras katrs var tulkot pēc savas saprašanas. Jāatzīst, ka šo tukšo frāžu dokuments liek virmot spekulācijām, ka fon der Leienas patiesais mērķis bija nevis meklēt risinājumus Eiropas lauksaimniecības nozares izaicinājumiem, bet gan nomierināt sakarsušos zemnieku prātus pirms tuvojošām Eiropas Parlamenta (EP) vēlēšanām.

Neatkarīgi no tā, kādi bijuši mērķi, apskatīsim stratēģiskā dialoga rezultātus. Gala dokuments, kuru prezentēja fon der Leiena un profesors Peters Strošnaiders (Peter Strohschneider), apkopo 14 stratēģiskos virzienus Eiropas lauksaimniecības nākotnei. Starp tādām plašām frāzēm kā '’veidot pievilcīgu un dažādu lauksaimniecības sektoru’’, '’spēcināt ilgtspējīgas prakses’’, tomēr izkristalizējas arī virkne pozitīvu lietu.

Pirmkārt, nākotnē jāveido spēcīgs risku un krīžu pārvarēšanas instruments, kas pēc katra gada plūdiem, krusas, lietavām vai tirgus svārstībām lauksaimniekiem neliks neziņā plēst matus un skriet pie EK pēc atbalsta. Tas, visdrīzāk, tiks realizēts ar dažādiem apdrošināšanas produktiem. Iespējams, pat sekojot ASV piemēram un ieviešot lauksaimnieku garantēto ienākumu apdrošināšanu.

Otrkārt, investīcijas inovācijās. Baltijas reģions, tostarp Latvija, ir ļoti strauji ieviesušas teju visas inovācijas, ko tirgus piedāvā. Automātiskā braukšana, precīzā smidzināšana, mēslošana, slaukšanas roboti, ravēšanas roboti, utt. Pārējā Eiropa iepaliek tradīciju un stagnatiskās dabas dēļ. Tomēr ārpus aktīvākas tehnoloģiju ieviešanas veicināšanas, nākotnē Eiropas uzsvars tiks likts arī uz jaunām biotehnolģijām. Piemēram, jauni bio-pesticīdi un jaunas selekcijas metodes jeb vienkāršos vārdos – laboratorisks process, kurā ātri un precīzi spēsim veidot jaunas, ražīgas un slimību izturīgas augu šķirnes.

Treškārt, lauksaimniecība kā stratēģisks drošības sektors. Spēja ražot pārtiku uz savas zemes Eiropā pēdējos gados ir tikusi uztverta par kaut ko, kas nav kritiski svarīgs. Globalizācijas rezultātā importēt pārtiku no citiem reģioniem kļuvis aizvien lētāk un ātrāk. Rezultātā ES patērētāji kļuva aizvien atkarīgāki no citu valstu tirgiem. Līdz ar Krievijas uzsākto karu Ukrainā, kā arī milzīgiem pārtikas ķēžu pārrāvumiem, pirmo reizi pēc ilgāka laika lauksaimniecība Eiropā atkal ir atzīta par stratēģiskās drošības sektoru.

Kaut arī vairāki aspekti ziņojumā ir pozitīvi, tikpat izteikti cauri spiežas idejas, kas lauksaimniekos rada satraukumu. Piemēram, kaut arī pozitīvs varētu šķist lēmums nepieļaut ES lauksaimniecības zemes daudzuma samazināšanos (kas šobrīd aktīvi notiek Rietumeiropā), kā robežšķirtne šai iecerei tiek noteikts 2050. gads. Līdz ar to vēl vismaz 25 gadus Eiropā lauksaimniecības zeme tiks izņemta no ražošanas un pārvērsta par zemi, kas kalpo infrastruktūras un pilsētu apbūves vajadzībām. Tāpat gana tieši tiek norādīts, ka Eiropai jāsamazina lopkopības sektors. Kaut arī pirms ziņojuma publicēšanas šī rekomendācija ātri un haotiski tika mīkstināta, EK joprojām paredz '’uzlabot balansu starp augu izcelsmes un dzīvnieku izcelsmes proteīnu’’. Visbeidzot arī ziņojumā minētās frāzes par lauksaimniecības finansējuma izlietojumu ir neskaidras, rosinot domāt, ka nākotnē finansējums tiks samazināts. Kaut arī viss ziņojums ir pietiekoši garš, tas nesniedz atbildes uz to, kā ES lauksaimniecības sektoram izdzīvot jaunajā realitātē.

Eiropas lauksaimniecība pēdējo 20 gadu laikā globālajā mērogā ir strauji zaudējusi savu konkurētspēju. No pasaules pārtikas līdera pozīcijas esam nonākuši pozīcijā, kur saražotie apjomi stagnē, kamēr citu pasaules valstu, piemēram, Ķīnas, Indijas un ASV apjomi "skrien debesīs". ES lēnām izstājas no cīņas par to, kurš pasaules reģions pabaros aizvien pieaugošo iedzīvotāju skaitu. Līdz pat 2021. gadam izskatījās, ka ES ar mēreni labu ekonomisko izaugsmi un lētu pārtiku ar šādu scenāriju bija mierā. Tas bija redzams arī politikā – ražosim mazāk, vairāk platības atstāsim neskartas, fokusēsimies uz pašnodrošinājumu. Tomēr realitāte ir mainījusies. Pārtikas cenu inflācija, kara izraisītie piegādes ķēžu pārrāvumi un ekonomiskā lejupslīde Eiropā situāciju pagriezusi par 180 grādiem. Šobrīd Eiropai nepieciešams atgriezties cīņā par globālā pārtikas milža titulu, tomēr ir jāņem vērā trīs aspekti.

Strauji rūkošs iekšējais tirgus – līdz šim ES lauksaimniecības sektors ir fokusējies uz izejvielu eksportu, pārstrādātus produktus atstājot iekšējam patēriņam. Diemžēl šāda stratēģija ilgtermiņā vairs nav iespējama, jo pie šī scenārija vietējās lauksaimniecības attīstība balstās uz aizvien straujāk rūkošu tirgu. Arī ar izejvielu eksportu nākotnē vairs nebūs tik viegli. Pēdējo 20 gadu laikā Ķīna, Krievija, ASV, Indija un citi reģioni ir ļoti strauji kāpinājuši izejvielu ražošanas apjomus, līdz ar to šī tirgus daļa kļūst aizvien piesātinātāka. Atbilde šiem izaicinājumiem varētu būt pārstrādāti produkti, kuri orientēti eksportam uz Āzijas un Āfrikas valstīm, kurās vērojam strauju iedzīvotāju skaita pieaugumu, taču šobrīd publiskās investīcijas šajā virzienā ir krietni par maz.

Eiropas budžets un Ukrainas pievienošanās. Eiropa pēdējo 20 gadu laikā ir kļuvusi par zaļas pārtikas ražošanas līderi, ieviešot ar atrāvienu visstingrākos pārtikas ražošanas standartus. Šobrīd Eiropā svarīga ir ne tikai pārtikas kvalitāte, bet arī metodes, kā tā tiek ražota. Loģiski, ka šāda pārtika ir ievērojami dārgāka nekā tā, kas nāk no citiem pasaules reģioniem. Jā, ES līdz šim cenu ir izdevies noturēt zemu, savus lauksaimniekus subsidējot. Taču Ukrainu uzņemt Eiropas Savienībā ir iespējams tikai tad, ja tā pilnībā iekļaujas ES standartos un normatīvos. Lauksaimniecība nav izņēmums. Problēma rodas Ukrainas izmērā. Šobrīd ES ar savu lauksaimniecības budžetu spēj noturēt augstus ražošanas standartus un zemu pārtikas cenu esošajos 157 miljonos hektāru, taču Eiropai nav naudas, lai to pašu izdarītu vēl papildu 40 miljonos hektāru Ukrainā. Viens virziens būtu lauksaimniecības finansējuma paplašināšana, taču, apzinoties aizsardzības vajadzības un stagnējošās dalībvalstu ekonomikas, šis virziens nav reālistisks.

Politiskās prioritātes ne vienmēr ir iedzīvotāju prioritātes. ES ambīcija ražot pārtiku, kas atstāj pēc iespējas mazāku ietekmi uz vidi un klimatu, ir pavērusi lieliskas tirgus iespējas ārvalstu ražotājiem. Tas galvenokārt saistīts ar nepareizi nomērītu sabiedrības temperatūru – EK likmes lika uz to, ka klimata pēda būs izšķirošais faktors pārtikas izvēlē, taču Eirobarometra aptauja skaidri norāda, ka 23% iedzīvotājiem galvenais faktors ir cena, 19% pārtikas drošība un kvalitāte un 18% – produkta garša. Ietekme uz vidi un klimatu kā galvenais faktors ir vien 4% patērētāju. Lielais jautājums ir, vai Eiropas Komisija spēs pieņemt to, ka politiskās prioritātes ir klajā pretrunā patērētāju vēlmēm un šīs prioritātes mainīs?

1 https://agriculture.ec.europa.eu/system/files/2024-01/eu-raw-milk-prices_en.pdf