Gatis Krūmiņš: Jo vairāk ražo, jo sliktāk paliek, jeb Latvijas rūpniecība PSRS okupācijas periodā  (37)

Latvijas teritorijā par attīstītu rūpniecību varam sākt runāt kopš 19. gadsimta pēdējām desmitgadēm. Augsts iedzīvotāju izglītības līmenis, ārvalstu un vietēja kapitāla pieejamība kombinācijā ar Krievijas impērijas valdības ambīcijām modernizēt valsti un ar ievedmuitām stimulēt ražošanu pašu teritorijā Latvijā radīja labvēlīgus apstākļus rūpniecības attīstībai.

Rīga strauji izauga par vienu no lielākajiem Krievijas impērijas rūpniecības centriem un Pirmā pasaules kara priekšvakarā bija kļuvusi par impērijas ceturto lielāko pilsētu ar lielāko eksporta ostu. Šī laikmeta vēriena un bagātības liecība ir Rīgas Jūgendstila arhitektūra. Vērts pieminēt, ka Rīgā darbu tolaik bija atraduši 10 tūkstoši viesstrādnieku no Vācijas. Rūpniecība bija strauji uzplaukusi, bet iesākoties Pirmajam pasaules karam (1914) pateicoties Krievijas impērijas valdības politikai tika vēl straujāk iznīcināta. Armija cieta militāras sakāves un bailēs no vācu okupācijas visas rūpnīcu iekārtas līdz ar strādniekiem un citām vērtībām no Latvijas teritorijas tika izvestas.

Pēc neatkarīgas Latvijas izveides rūpniecības attīstība bija jāsāk faktiski no nulles. Gandrīz neko no izvestajām iekārtām atgūt neizdevās. Tomēr pakāpeniski rūpniecība atkopās un tas notika atbilstoši starptautiskajām tendencēm - pieaugošajam protekcionismam globālajā ekonomikā. Valstis saimniecisko aktivitāti centās atjaunot ar iekšējā tirgus pasargāšanu un atbalstu eksportam, un jo īpaši pēc globālās finanšu un ekonomiskās krīzes, kas aizsākās 1929. gadā. 1932. gadā žurnāls "Ekonomists" rakstīja: "Līdzšinējā ASV saimniecības politikā jākonstatē divi svarīgākie momenti: 1) arvienu lielāka iekšējo tirgu noslēgšana citu zemju ražojumiem un 2) iespējami liels atbalsts Savienoto valstu uzņēmējiem ārēju tirgu iekarošanai. Neskatoties uz daudziem protestiem pret jauno muitas tarifu, pēc tā pieņemšanas citas valstis tomēr neko nedarīja ASV eksporta ierobežošanai."¹ Latvijai neatlika cits ceļš, kā pieņemt šos globālās spēles noteikumus. Rūpniecība orientējās uz vietējā tirgus pieprasījumu (kas izrādījās pietiekoši augsts sākotnējās izaugsmes nodrošināšanai), un eksportēts tika salīdzinoši nedaudz produkcijas. Latvijas rūpniecības sniegums starpkaru periodā un jo īpaši 30. gadu otrajā pusē historiogrāfijā ir saņēmis bargu kritiku. Arnolds Aizsilnieks un Aivars Stranga savos darbos ir kritizējuši ekstensīvu attīstību un stagnējošu produktivitāti, savukārt PSRS okupācijas periodā gluži vienkārši tika pārmests, ka rūpniecības ir bijis par maz. Latvija tika nosaukta par imperiālistisko valstu agrāro piedēkli.

Kāda tad bija alternatīva? Būtībā tikai viena ― rūpniecības administratīva ierobežošana un vienlaicīga robežu atvēršana produkcijai, kuras ražošanu subsidējušas citas valstis. Tas, iespējams, daļēji atrisinātu tobrīd aktuālo darbaspēka problēmu laukos, daļai darbu zaudējošo strādnieku meklējot iztiku agrārajā sektorā. Tomēr pat vidēja termiņa sekas uz Latvijas tautsaimniecību būtu katastrofālas. Rūpniecības sektora radītā pievienotā vērtība bija ievērojami augstāka nekā lauksaimniecībā, tam bija augsts potenciāls "uzsūkt" tos lauksaimniecībā nodarbinātos, kuri darbu pakāpeniski zaudētu agrārā sektora tehnoloģiskās modernizācijas rezultātā.

Nav noliedzams, ka pieauguma pārliecinoši lielāko daļu veidoja ekstensīva attīstītība (lielāks nodarbināto skaits, nevis vairāk produkcijas uz vienu nodarbināto, bija pamats lielākiem ražošanas apjomiem), tomēr tā brīža tautsaimniecības attīstības stadijā kombinācijā ar ārējiem apstākļiem tā bija normāla un pat nenovēršama parādība. Plašāki ražošanas apjomi, vairāk ražošanā iesaistīto un daudzveidīgāks produkcijas sortiments palielināja iespējamību nākotnē nonākt pie plaši pieprasītu eksporta preču ražošanas jau lielākos apjomos. Aviācijas finieris un atsevišķi VEF izstrādājumi apliecināja, ka šāds potenciāls ir. Vienlaicīgi tā bija nenovērtējama pieredze gan ražošanas organizēšanā, gan praktiskā īstenošanā. Pēdējos brīvās Latvijas gados tika uzsākts darbs pie militārās aviācijas rūpnīcas izveides. Diemžēl PSRS okupācija pārtrauca Latvijas rūpniecības dabisko evolūciju un novirzīja to pavisam citās ― plānveida ekonomikas lielražošanas ― sliedēs.

Kāda bija Latvijas vieta PSRS ekonomikā? Tā bija cieši saistīta ar vispārējo PSRS politiskās elites izpratni, kā notiek lietas pasaulē. No vienas puses, tā bija paranoja, ka PSRS atrodas kapitālistisko valstu ielenkumā un šīs valstis neparko citu nedomā, kā uzbrukšanu PSRS, bet no otras ― joprojām neizsapņotais sapnis par vispasaules revolūciju un revolūcijas "eksportu" uz citām valstīm. Abos gadījumos izšķiroši svarīga bija valsts militārā varenība ― spēja nobruņoties līdz zobiem un līdz ar to gan diktēt noteikumus citiem, gan arī tos atturēt no iespējama uzbrukuma PSRS.

Šis pasaules redzējums loģiski noveda pie secinājuma, ka rūpniecība ir prioritāra tautsaimniecības nozare, turklāt uzņēmumiem ir jābūt lieliem un lielus ražošanas apjomus nodrošinošiem: "PSRS attīstība iet pa industrializācijas līniju; rūpniecība savā augšanā aizsteidzas priekšā lauksaimniecībai, bet smagā rūpniecība aug daudz straujāk nekā vieglā rūpniecība."²

Šie uzstādījumi labi gāja sazobē ar agrīno PSRS marksisma-ļeņinisma ideoloģisko tēzi, ka rūpniecības strādnieki ir revolūcijas avangards. Pārliecība, ka liela ražošanas kapacitāte un lieli ražošanas apjomi ir eksistenciāli svarīgi faktori, PSRS vadības līmenī nostiprinājās arī Otrā pasaules kara rezultātā.

Spēja dramatiskos zaudējumus frontē kompensēt ar vēl lielāku saražotās tehnikas un munīcijas daudzumu bija izšķiroša, sakaujot nacistisko Vāciju: "Par to, ka mēs Lielajā Tēvijas karā spējām dot tādu varenu prettriecienu vācu fašismam, kas mobilizēja pret mums Rietumeiropas lielākās daļas spēkus, mums pilnīgi jāpateicas mūsu valdības gudrajai politikai, kas stingri turēja kursu uz industrializāciju un vispirms attīstīja smago rūpniecību un mašīnbūvniecību."³

Ideoloģiski ne mazāk svarīga bija arī makroekonomiskā (ne tikai iepriekš pieminētā militārā) sacensība ar tā saukto kapitālistisko pasauli. Sociālisma (kā savu tautsaimniecību dēvēja PSRS) un nākotnes komunisma kā ekonomikas modeļa priekšrocības, to pretnostatot pūstošajam kapitālismam, bija jāpierāda ar skaitļiem un faktiem. Svarīgi bija saražot vairāk elektrības, iegūt vairāk derīgos izrakteņus un pārvērst tos tēraudā, čugunā un citās izejvielās.

Cik jēgpilna bija šo materiālo labumu tālākā izmantošana atbilstoši sabiedrības vajadzībām, tas jau bija ievērojami otršķirīgāks jautājums, ja vien tas neskāra militāro industriju. Skriešanās ar kapitālistiem bija ne mazāk svarīgs PSRS līdera Ņikitas Hruščova 20. gadsimta 50. gadu beigās pieteiktās ekonomiskās attīstības programmas punkts kā komunistiskās sabiedrības sasniegšana 1980. gadā: "Komunistiskā partija paziņo, ka tā arī turpmāk neatlaidīgi cīnīsies par visu sociālistiskās rūpniecības nozaru tālāku varenu augšupeju, lai atrisinātu PSRS galveno ekonomisko uzdevumu ― panākt un pārspēt lielākās kapitālistiskās valstis produkcijas ražošanā uz katru iedzīvotāju. Balstoties uz sociālistiskas iekārtās priekšrocībām, mūsu zeme 15 gados var panākt un tai jāpanāk produkcijas izlaides palielināšana galvenajās industrijas nozarēs 2 līdz 3 reizes. Tas nozīmē, ka mums jāpalielina dzelzs rūdas ieguve gadā līdz 250—300 miljoniem tonnu, čuguna kausēšana līdz 75—85 miljoniem tonnu, tērauda līdz 100—120 miljoniem tonnu, ogļu ieguve līdz 650—750 miljoniem tonnu, naftas līdz 350—400 miljoniem tonnu, gāzes līdz 270—320 miljardiem kubikmetru, elektroenerģijas izstrāde līdz 800—900 miljardiem kilovatstundu, cementa ražošana līdz 90—110 miljoniem tonnu."⁴

Tātad citu valstu apsteigšana ražošanas rādītājos bija daudz svarīgāka nekā PSRS iedzīvotāju labklājība, kas gan arī tika pieminēta.

Latvijā bija pietiekami labi attīstīta infrastruktūra, bija plašas iespējas paplašināt rūpniecisko ražošanu, kā arī ideoloģisku apsvērumu pēc bija jāpierāda, ka Latvijas ekonomika PSRS okupācijas laikā attītās sekmīgāk nekā neatkarības gados. Tie bija galvenie faktori, ar ko ir skaidrojams rūpniecības produkcijas kopapjoma straujais pieaugums, savu augstāko punktu sasniedzot 20. gadsimta 80. gadu vidū. Nav pamata apgalvot, ka tūkstošiem imigrantu ieplūšana Latvijā, no kuriem lielākā daļa savu nodarbošanos atrada rūpniecībā, bija apzināts solis ar mērķi vājināt latvisko identitāti.

Šie cilvēki devās uz Latviju, jo šeit bija labāki dzīves apstākļi, kā arī viņi tika aicināti, lai aizpildītu darbavietas, kur nevarēja atrast vietējos strādniekus.

Latviskā identitāte un Latvijas mazākumtautību identitāte tika mērķtiecīgi nīcināta caur izglītības sistēmu, kultūru un valsts pārvaldi, arvien vairāk ieviešot krievu valodu. Ieceļojošo krievvalodīgo tūkstoši nenoliedzami bija vietējo identitāti, mentalitāti un darba kultūru degradējošs faktors, taču šo cilvēku ieceļošana tika veicināta, lai paaugstinātu rūpniecības jaudu, nevis asimilētu latviešus.

Pēc oficiāliem PSRS avotiem Latvijā saražotais rūpniecības produkcijas kopapjoms starp 1940. un 1985. gadu pieauga 53 reizes. Ja šis skaitlis kādam nešķita gana iespaidīgs, tad varēja ņemt jau pieminēto smago industriju: metālapstrādi un mašīnbūvi. Tad pieaugums jau bija 766 reizes, bet ķīmiskajā un naftas ķīmijas rūpniecībā 817 reizes.⁵

Šie skaitļi mūsdienās ir atzīstami par pārspīlētiem, tomēr ražošanas apjoma ievērojams pieaugums ir nenoliedzams, un tas ir attiecināms gan uz rūpniecību, gan arī uz lopkopības sektoru lauksaimniecībā. Šī pieauguma dinamika atspoguļojas arī salīdzinoši straujā IKP pieaugumā uz vienu iedzīvotāju. Pateicoties šī pieauguma tempam, 60. gadu beigās Latvijas IKP uz vienu iedzīvotāju bija pietuvojies 80 % no mūsdienu Eiropas Savienības IKP.

Tas bija augstāks nekā PSRS satelītvalstīs Centrāleiropā, piemēram, Čehoslovākijā, kuras dzīves līmeni tajā laikā par ievērojami augstāku atzīs jebkurš tur pabijis Latvijas iedzīvotājs. Kāpēc tā? Ar ko ir skaidrojams šis sociālekonomisko procesu fenomens Latvijā? Kāpēc ražošanas un IKP pieaugums neradīja tikpat strauju iedzīvotāju dzīves kvalitātes pieaugumu?

Atbilde ir salīdzinoši vienkārša: Latvija atradās PSRS augstas intensitātes ražošanas zonā, savukārt visa saražotā pievienotās vērtības sadalījums nenotika pēc teritoriālā principa. PSRS budžeta starpteritoriālo maksājumu rezultātā pievienotā vērtība aizplūda no Latvijas un tika tērēta nevis Latvijas iedzīvotāju interesēs, bet mērķiem, kādus bija nospraudusi PSRS centrālā vara Maskavā. No Latvijā saražotas pievienotās vērtības 1946. - 1990. gadā 18 % aizplūda uz PSRS kā Valsts budžeta dotācija, un no Latvijā palikušās daļas 19 % tika tērēti militāro un represīvo ministriju vajadzību uzturēšanai Latvijas teritorijā.

Augstākos ražošanas apjomus Latvijas rūpniecība PSRS okupācijas periodā sasniedza 1986. gadā, bet arvien vairāk ļodzoties un brūkot piegāžu ķēdēm, tās apjomi sāka samazināties. Līdz ar to nav pamats apgalvot, ka Latvijas rūpniecības sabrukumam 20. gadsimta 90. gados ir tieša saikne ar neatkarības atjaunošanu 1991. gadā. Daudz lielāka ietekme bija sevi izsmēlušā PSRS ekonomikas modeļa sabrukumam. Liela daļa produkcijas nebija starptautiski konkurētspējīga, jo tā bija tehnoloģiski novecojusi un nekvalitatīva. Viens no galvenajiem Latvijas rūpniecības produkcijas noņēmējiem bija militārais sektors, jo īpaši elektroniskajā rūpniecībā. Ekoloģiskās problēmas bieži tika ignorētas.

Šī raksta mērķis nav demonizēt Latvijas rūpniecību un jo īpaši tajā strādājošos. Latvijas teritorijā tapa daudzi izgudrojumi un noslēgtajā PSRS tirgū saražotā produkcija augsti kotējās. Pēc neatkarības atjaunošanas izdevās saglabāt vairākus uzņēmumus, kas spēja piemēroties jaunajiem apstākļiem un veikt nepieciešamās pārmaiņas. Pie labajiem piemēriem var minēt mūsdienu "Latvijas Finiera" koncernu, "Valmieras Stiklašķiedru". SIA "Latvijas Mobilais telefons" sasniegumi lielā mēra bija iespējami pateicoties tiešai saiknei ar VEF rūpnīcu, kura gan beidza pastāvēt.

Daudzas ieceres PSRS sabrukuma laikā netika īstenotas. Piemēram, mikroautobusu rūpnīca RAF jau 20. gadsimta 80. gados izstrādāja elektroauto prototipu un Rīgā piedāvāja pilotēt ideju par visu kravu pārvadāšanu Vecrīgā tikai ar elektromobiļiem.

Noslēdzot šo pārskatu ir jāatzīst, ka PSRS uzspiestais rūpniecības attīstības virziens Latvijā bija nonācis strupceļā, jo ražošanas apjomu radītās blaknes krietni pārsniedza ieguvumus. Šo pieredzi būtu jāpatur prātā visiem, kas mūsdienās mudina Latvijā strauji attīstīt visa veida ražošanu, nepavērtējot, kur likt saražoto produkciju un kur nu vēl ar peļņu pārdot. PSRS okupācijas laika piemērs rāda, ka ražošanas apjomu kāpināšana, ignorējot ilgtspējas faktorus, noved pie sliktiem rezultātiem.

* Kā viss saturs, kurš tiek publicēts Viedokļrakstu sadaļā, šis ir raksta autora viedoklis.

** Satura projektu līdzfinansē Vācijas Federatīvā Republika konkursa par noturīgumu un medijpratības veicināšanu 2024. gada ietvaros. Par saturu atbild AS "DELFI".

1 Ratenieks, A. Ziemeļamerikas valstu saimnieciskā politika un stāvoklis. Ekonomists, 1932. g. 15. janv.

2 Baranskis, N. PSRS ekonomiskā ģeogrāfija. Latvijas Valsts izdevniecība, 1952. 15. lpp.

3 Turpat, 16. lpp.

4 Padomju Savienības Komunistiskas partijas Centrālās Komitejas aicinājums visiem vēlētājiem. Sociālistiskais Ceļš, 1958. g. 14. feb.

5 Latvijas PSR tautas saimniecība 1985. gadā. Avots, 1986. 75. lpp.