Manu stāstu uzjundīja gan vispārējās izglītības vadītāju novitātes, gan vecāku pamatotie jautājumi, gan pašu jau pasen urdošie jautājumi. Tāpēc gribu skatīt veselas trīs svarīgas lietas. Pirmās divas būtu svarīgākas par trešo, taču, kamēr visiem svaigas galvas, sākšu ar trešo – par skolēnu vērtēšanu vispārējā izglītībā, par šo normatīvo aktu mākoni, kurš augusta beigās bija nolaidies pāri skolām, skolotājiem, direktoriem, skolēniem, vecākiem. Nolaidies kā tāds melnais vanags pār nabaga balto dzīvnieciņu uz klaja lauka.
Nesākšu iztirzāt visus šos likumus, bet apstāšos pie viena – Ministru kabineta (MK) noteikumiem Nr. 477, kuri nu beidzot atrisināja šo bezgala neskaidro, dramatisko un pat traģisko problēmu Latvijas skolu dzīvē, proti, kā tad izvērtēt skolēna zināšanas. Neskatoties, ka tie ir tikai grozījumi, te, šajos 800 vārdos, ir ieausti gan latviskie, gan nelatviskie, gan zinātniskie, gan nezinātniskie vārdi, lai metodiski pareizi un pavisam galīgi paskaidrotu skolotājiem, direktoriem, vecākiem to, ko viņi pirms tam nezināja.
Pirms iztirzāt pašu dokumentā iekļauto vērtēšanu, kā stila un "zinātniskuma" (lasi, sarežģītības) piemēru minēšu tikai vienu no teikumiem, ar kādiem piebārstīts viss dokuments: "Pedagogs nodrošina skolēnam papildu iespējas demonstrēt sniegumu, ja pedagogam nav bijusi iespēja objektīvi novērtēt skolēna sniegumu attiecībā pret konkrētiem sasniedzamajiem rezultātiem vai ja mācību gada noslēgumā vērtējums izšķiras vienas balles robežās, vai skolēns izteicis vēlēšanos uzlabot vērtējumu."
Un tagad par pašiem vērtējumiem. To ir veseli četri.
Pirmais – formatīvā vērtēšana. Paskaidrojums sastāv no 26 vārdiem, bet, kas mums ir jāzina, – tā neietekmē gala atzīmi, piemēram, mācību priekšmetā visu pusgadu jūs saņemat 100% (kaut gan MK dokumentā par procentiem nekas nav teikts) un galā cerat uz gala atzīmi 10, bet pēkšņi saņemat 5. Un, ja skolēna mamma vai tētis sāk interesēties, kāpēc tas tā notiek, skolotājs viņam drīkst nocitēt MK noteikumu teikumu: "Formatīvā vērtēšana ir nepārtraukta ikdienas mācību procesa sastāvdaļa un nodrošina skolēnam un pedagogam atgriezenisko saiti par skolēna tā brīža sniegumu attiecībā pret plānotajiem sasniedzamajiem rezultātiem. Formatīvie vērtējumi neietekmē skolēna snieguma summatīvos vērtējumus." Skaidrs?
Nākamā vērtēšana – diagnosticējošā vērtēšana. Kas mums ir jāzina? Tā neietekmē gala atzīmi.
Nākamā vērtēšana – monitoringa vērtēšana. Kas mums ir jāzina? Tā neietekmē gala atzīmi.
Nākamā vērtēšana – summatīvā vērtēšana. Kas mums ir jāzina? Beidzot tā ietekmē gala atzīmi, jo tā arī ir vērtēšana ar atzīmi (!).
Īsumā: kāds tad bija tas sausais atlikums saistībā ar vērtēšanu? Tagad tā būs ļoti sīki paskaidrojoši komplicēta un zinātniska, taču galā vienalga tam nabaga skolēnam tiks ielikta atzīme. Taču šoreiz tā var būt, ņemot visu iepriekš rakstīto, gana neprecīza.
Noslēgumā – par atzīmju likšanu. MK noteikumos neatradu striktu teikumu par to, ka skolēns nedrīkstēs labot atzīmes kādā no priekšmetiem. Taču gan Valsts izglītības satura centrs (VISC), gan "Skola2030" komanda, kuras līdzšinējo darbu laikam gan nevar nosaukt par izcilu, bez īsta juridiska pamatojuma uzstāj, ka, jā, skolēns nedrīkst labot savas atzīmes. Šis uzstādījums nu gan ir vienkārši aplams, lai neteiktu kādu stiprāku nezinātnisku vārdu. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē: "Tu nedrīksti labot atzīmi, tu nedrīksti pilnveidoties, tu nedrīksti tiekties uz augšu, tu nedrīksti būt labāks. Tu pats esi vainīgs, ka nopelnīji tādu sliktu atzīmi. Un kas par to, ka tev sāpēja galva vai tu biji neizgulējies, vai tev mājās ne viss ir kārtībā? Tu pats esi vainīgs, mēs, gudrie pieaugušie, nedosim tev tādu iespēju, nākamreiz tu padomāsi par savu nedomāšanu, uzcītību, slinkumu, neadekvāto uzvedību un nezin ko vēl!"
Otra svarīga lieta – centralizētie eksāmeni (CE).
Uzreiz ķeršos vērsim pie ragiem un teikšu, ka tie nav ne objektīvi, ne humāni, ne praktiski un racionāli, ne godīgi.
Par pirmo – nu jau kuru gadu sastopamies ar nejēdzīgo situāciju, ka skolotāji māca, bet ierēdņi (pārsvarā) vēta. Un bieži vien mācītāji un mācāmie ir nesapratnē ar vētītājiem, māca vienu, vēta otru. Rezultātā skolotāji nevis māca vielu, bet mēģina atminēt CE jautājumu saturu. Vai tas ir normāli? Nav. Manā izpratnē, šī mānija centralizēt procesu rodas no elementāras nesapratnes, ka vērtēšana ir mācību sastāvdaļa, to nevar atdot tiem, kas nepazīst skolēnus, nepazīst individuāli, nepazīst katru atsevišķi, nepazīst viņu psihoemocionālo būtību.
Par humāno pusi – kā var visus skolēnus "nostādīt" vienos noteikumos un vienā psiholoģiskajā pozīcijā: "Te jums ir 40 minūtes, 10 uzdevumi, tad 5 minūtes pauze, tad 60 minūtes un 15 uzdevumi, tad 5 minūtes pauze, tad vēl 40 minūtes un 10 uzdevumi; tagad varat celties un iziet ārā no klases. Nepaspējāt? Paši vainīgi!" Es varu sadalīt skolēnus četrās kategorijās (protams, nedaudz vienkāršojot): 1. – strādā ātri un kvalitatīvi, 2. – strādā ātri un nekvalitatīvi, 3. – strādā lēni un kvalitatīvi, 4. – strādā lēni un nekvalitatīvi. Ko tas nozīmē? Katram skolēnam ir jāatrod sava individuāla pieeja, lai konstatētu, ko viņš zina, ko viņš ir iemācījies, uz ko viņš ir spējīgs. CE to nekad neatrisinās. Tā taču nav armija, kur visiem ir jāsoļo vienādi ātri un enerģiski.
Trešā lieta – cik tas ir praktiski un racionāli, vai augstskolām ir vajadzīgi šie CE papīri? Augstskolām, kurām ir svarīgs topošais students ar savu individualitāti, tas nav vajadzīgs. Tās pārbauda topošos studentus pēc savām iestāju prasībām. Latvijā taču ir dažādas augstskolas, nu nav visām vajadzīgs CE matemātikā (es te uzkāpju uz kāda inženiera varžacs, bet tas tā tomēr ir)! Kādai varbūt vajadzīgs CE mūzikā, bet muzikanti nav inženieri, nevarēja savlaicīgi ielobēt matemātiku CE saturā! Citai – CE svešvalodā, nākamajai – CE bioloģijā.
Par godīgumu ir īpašs stāsts, un tas skar profesionālās vidusskolas (PV). Kā var PV audzēkņiem CE būt pēc tiem pašiem noteikumiem, ja PV specifika nosaka pavisam citus uzdevumus un pavisam citu stundu skaitu (bieži vien divas reizes mazāku) CE priekšmetos? Brīnos, kā neviens no audzēkņiem vai vecākiem nav pacēlis šo jautājumu tiesā. PV uzdevums ir iemācīt konkrētas praktiskas lietas, iedot diplomu un kvalifikāciju, nevis nodarboties ar mīklu minēšanu CE jautājumos.
Noslēdzot šo bēdīgo stāstu, gribu pieminēt divas lietas. Pirmā – mums ir olimpiādes (konkursi, festivāli), kurās piedalās speciāli konkrētajai olimpiādei atlasīti audzēkņi. Viņi ir gatavi, viņi ir trenēti, viņiem ir stimuls, viņi tam ir speciāli apmācīti, viņiem šajā priekšmetā ir spējas. Lai viņi to dara olimpiādēs, nevis visi skolēni – kārtojot CE.
Otrā lieta – mēs periodiski apbrīnojam Somiju par tās izglītības kvalitāti: "Ak, kāda viņiem laba izglītība! Ak, viņiem nav ne valsts pārbaudījumu, ne eksāmenu, ak, kādi malači!" Un? Vai mēs nesaredzam zināmu korelāciju? Vai mums nevajadzētu no viņiem šo to pamācīties?!
Trešais, noslēdzošais, jautājums – ko, kāpēc un kā mēs mācām vispārējā izglītībā?
Viss šis bēdīgais stāsts par tiem nelaimīgajiem 9. klases gandrīz 900 skolēniem, kas palika bez pamatizglītības atestāta, uzliek mums par pienākumu atbildēt uz jautājumu – kāpēc tas tā notika?
Kā tas var būt, ka viņi neiegūst pamatizglītību, kura valstī ir obligāta? Vai valsts to drīkst darīt – pateikt, ka tā ir obligāta, bet beigās neiedot viņiem pamatizglītības dokumentu? Par CE eksāmeniem es jau rakstīju. Bet, paturpinot šos stāstus par slodzi, neskaitāmajiem pārbaudes darbiem, sarežģītajiem uzdevumiem vienā otrā priekšmetā (nesaukšu visus vārdā, baidos visus nenosaukt 😊), rodas jautājums – ko mēs gribam no viņiem, ko un kāpēc mēs gribam viņiem iedzīt galvā, vai labsajūta skolā nav svarīgāka, vai viņu audzināšana un viņu patriotisms iekļauts šajā programmā? Varbūt iemācām mācīties un palīdzēt dzīvot turpmākajā dzīvē, nevis iekaļam, kaļam, tad atkal iekaļam un kaļam?
Liekas, ka šie 900 bez atestāta palikušie skolēni mums beidzot ir visai nopietns pamats, lai sāktu par to domāt un kaut ko mainīt vispārējā izglītībā.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!