Ieva Ilvesa: Gaidīšana beigusies – skats no Ukrainas

Jūtos tikpat nogurusi kā Amerikas vēlētājs, kas dienu un nakti sekojis vēlēšanu prognozēm un 51 štata pakāpeniskai izkrāsošanai sarkanā un zilā krāsā. Mans sagurums ir primitīvs salīdzinājumā ar nogurdinošo iekšpolitikas analītiku – kārtējās 12 stundas pavadītas nakts vilcienā no Kijivas, divas robežkontroles pārbaudes nakts vidū neļauj ieslīgt dziļā miegā.

Agrā rītā vilcienā, kas ir ceļā no Kijivas uz Varšavu, tikpat saguruši iekāpj arī Polijas pierobežas iedzīvotāji. Visiem skats telefonā, arī es sakoncentrējos uz vēlēšanu rezultātiem ASV un pie sevis pārdomāju – vai ikviens šajā vilcienā lasa ziņas no pasaules politiskā centra Vašingtonas? Tieši Austrumeiropai transatlantiskās attiecības un sadarbība ar ASV vēsturiski ir bijusi svarīga, pat izšķiroša, un arī šobrīd, kad pārlasām Eiropas Komisijai sniegtos Mario Dragi vai Sauli Ninisto ziņojumus par stāvokli Eiropā, apzināmies joprojām nozīmīgo ASV lomu un ietekmi.

Man bieži jautā, ko domā ukraiņi, jo Kijivā strādāju jau pusotru gadu. Krievijas brutālā iebrukuma dēļ Ukraina kļuvusi par demokrātiskās pasaules katalizatoru – apliecinājumu, ka Ukraina pagaidām vēl ir piemērs tam, ka un kā labais uzvar ļauno.

Kā Amerikas vēlēšanu rezultāts ietekmēs Ukrainu, un kāds iznākums ir labāks? Nevienam nav īsti skaidras atbildes, vai arī tā netiek teikta skaļi. Daļēji tāpēc, ka politiskajā darbā tu iemācies sadzīvot ar jebkuru realitāti un pielāgoties. Jo īpaši, ja demokrātisku valstu vēlēšanu procesā citas demokrātijas neiejaucas. Ukraina var atļauties tikai pragmatisku un racionālu politiku, jo par ilūzijām un iedomām frontes līnijās un raķešu uzbrukumos mirst cilvēki. Tāpēc Ukrainā nevienu kandidātu īpaši neizcēla un nekritizēja.

Man prātā palicis citāts no Ukrainas pilsoniskās sabiedrības pārstāvja teiktā Varšavas drošības forumā šī gada 1.–2. oktobrī: "More of the same is not welcomed." Katrs var interpretēt to pa savam – bet īsumā tas precīzi raksturo ukraiņu sajūtas par vēlēšanām ASV. Ja ievēlētu Kamalu Harisu un viņa turpinātu Demokrātiskās partijas īstenoto politiku, tostarp tādā mērā, kā ir līdzšinējais atbalsts, tad brīnumu nebūs, uzvarēt Krieviju ar esošajiem resursiem nebūs iespējams. Trīs gados tas ir pārbaudīts praksē. Ja pie varas nāks republikāņu kandidāts Tramps – viss var mainīties, bet, kam par labu un kā, nav zināms.

Strādājot Ukrainā nedēļu pirms nozīmīgā ASV vēlēšanu datuma, ar pārliecību varu apgalvot tikai vienu: visi gaida, kad vēlēšanas beigsies. Ukraiņi ir noguruši no gaidīšanas.

Lai gan rit kara trešais gads, ukraiņu pacietība ir apbrīnojuma. Atskatoties pagātnē, šķiet, tikai pirmā ārkārtas palīdzība tika sniegta nekavējoties. Pēc tam tika gaidīta pretgaisa aizsardzība, tad tanki, tad atļauja atbildēt ar prettriecieniem Krievijas militārajai infrastruktūrai tās teritorijā (tās joprojām nav). Tāpēc nav iespējams efektīvi mazināt gaisa uzbrukumus, kuros mirst civiliedzīvotāji. Tika gaidīta ilgā lēmuma pieņemšana ASV Kongresā tālāka atbalsta sniegšanai.

Ukrainā gaidīšana maksā cilvēku dzīvības, tajā skaitā daudzu civiliedzīvotāju un bērnu dzīvības. Gaidīšana maksā arī Rietumu un demokrātijas pasaulei, jo agresora valsts tikmēr palielina savas militārās spējas, ražošanu un noslēdz lētus un izdevīgus darījumus ar līdzīgi domājošām valstīm, tostarp Irānu un Ziemeļkoreju. Laika ir bijis pietiekami, lai Ziemeļkoreja nosūtītu savus kareivjus uz frontes līniju. Ar katru gadu Eiropas drošība un pasaules globālās kārtības uzturēšana izmaksā arvien vairāk.

Lai arī Ukrainā ir mirkļa atvieglojums, jo vēlēšanu rezultātu gaidīšana ir noslēgusies, realitāte, visticamāk, nenesīs cerētās skaidrās atbildes uzreiz. Drīzāk tā atvērs jaunu cēlienu nezināmiem jautājumiem un gaidīšanai. Gaidīt, kamēr atkal ievēlētais prezidents uzsāks darbu janvārī (tradicionāli ASV prezidenta inaugurācija notiek 20. janvārī), gaidīt, kamēr tiks apstiprināta jaunā ASV administrācija un tā uzsāks darbu janvārī.

Tomēr šī ir brīnišķīga iespēja Eiropai sasparoties un uzņemties vadošo lomu mūsu kontinentā, lai gan diemžēl līdzšinējā pieredze nevieš īpašu optimismu. Jāatceras, ka arī Eiropā nākamgad "gaidīs" vēlēšanas – Vācijā.

Esmu pārliecināta, ka Ukraina ir gatava ASV vēlēšanu rezultātiem. Ukraiņiem ir plāns, kā rīkoties. Jautājums – vai rezultātu iznākumam ir gatava Amerikas sabiedrība, Eiropa un pārējā pasaule?