Veiko Spolītis: Zeltainais novembra atbildības laiks

Kā 70. gados dzimušajam man ir savs skatījums par nevardarbīgu pretošanos okupācijas varai, dziesmoto revolūciju un barikāžu laiku. Atmiņas par 90. gadu sākuma notikumiem mani spārno, tās ļauj man labāk izskaidrot šodienas jauniešiem mana jaunības laikmeta, lai cik groteski tas skanētu, izaicinājumus un to ietekmi šodienas Latvijas iedzīvotāju dzīvē. 1985. gada "Pērkona" koncerts Ogrē, atbrīvošanās no okupācijas varas jeb "padumjās savienības" vergu važām un t.s. brīvība pāri visam ētoss ir veidojis latviešu ideālistiskus uzskatus par cilvēka varēšanu politikā. Tas, iespējams, skaidro zināmu neizpratni daļā mūsu līdzpilsoņu par brīvības un pienākumu lomu brīvvalstī, jo, kamēr skaidrs vairākums bija barikāžu mūsu pusē un mazākums otrā pusē, tikmēr pulka ļaužu nogaidīja nevienā pusē.

Pēc neatkarības atgūšanas 1991. gadā tūkstošiem Latvijas studentu ir skolojušies ārpus Latvijas. Tie ir atgriezušies ar tik nepieciešamajām zināšanām valsts jaunbūvei un ar izpratni par to, kā funkcionē Rietumu liberālās demokrātijas. Rietumu liberālajām demokrātijām, kuras aizstāv pamatbrīvības un likuma varu, nav vienojoša raksturlieluma, jo tās sakņojas nācijvalstu vēsturiskās tradīcijās. Bieži notiek tā, ka mūsu kopējā lietā (res publica – kopējā lieta latīņu val.) kāda no mūsu sabiedrības grupām uzstāj uz savu vienīgo taisnību. Neatkarīgi no tā, vai šīs grupas uzstāj uz liberālu, konservatīvu, progresīvu, kristīgu vai sociāldemokrātisku uzskatu par valsts un pilsoņa attiecībām vai tirgus lomu cilvēka dzīvē, centrālajam elementam aizvien vajadzētu būt rūpēm par cilvēku latviešu brīvvalstī. Neatkarīgi no tā, kādus ideoloģiskos uzskatus pārstāv kāds cilvēks, mūs vieno eiroatlantiskās drošības kopienas pamatvērtības.

Demokrātiskās brīvības un pienākumi likuma varas apstākļos un neatkarīgi mediji atšķir mūs – eiropiešus – no anticivilizācijas aiz Zilupes. Satversmes preambulā definētās vērtības ļauj mums būt pārliecinātiem par sevis izvēlētā ceļa taisnumu. Pamatbrīvības likuma varas apstākļos nevar darboties bez izpratnes par pilsoņa pienākumiem un atbildību, jo tie ir savstarpēji atkarīgi. Brīvs cilvēks nevar pastāvēt bez savas valsts, un atbildība par valsti nevar darboties bez pilsoņu brīvību ievērošanas. Abpusēja uzticība valsts varai ir bijis tas divpusējais zobena asmens, kas noteicis brīvu Eiropas cilvēku dzīvesziņu.

Impēriju varenības laikmets Eiropā pēc Pirmā pasaules kara bija daļēji beidzies, bet to lēnais pus-sabrukšanas process joprojām neļauj brīvu tautu savienības laikmeta uzplaukumu šodienas Eiropā. Vairākums impēriju šodien ir demontētas, tomēr, neskatoties uz Eiropas Savienības un NATO pūlēm, Imanuela Kanta ideālais redzējums par miera federāciju starp Eiropas tautām vēl nav sasniegts. Lai arī lielākā daļa Eiropas Savienības tautu ir izpratusi, kā darbojas nācijvalsts, un prot to attīstīt likuma varas apstākļos, mums ir austrumu kaimiņi, kuri to joprojām nesaprot. Krievija joprojām kultivē caurkritušu impērijas pārvaldes t.s. ceļa ruļļa modeli.

Ar mātes pienu man tika iemācīts, ka, "izņemot saullēktu no austrumiem, neko labu negaidi", tāpēc savās uzrunās atgādinu par Livonijā pēdējo piecu simtu gadu laikā pieredzēto. Livonija un Kurzeme ir mūsu valstiskuma pamats, kurš apvienībā ar Latgali ļāva dzimt Latvijas Republikai. Paldies Rīgas pils atjaunotājiem par restaurācijas brīnumu, kurš atklājies Latvijas ļaudīm tieši šobrīd. Latvijas cilvēki beidzot (!) var redzēt mūsu eiropeiskās valsts pamatus, gara acīm glāstot pagrabu atjaunotās velves un Rīgas pils zāles. Tautu pašnoteikšanās tiesības un cilvēka pamatbrīvības lika pamatus 18. novembra republikai, jo, pretēji "Prāta vētras" dziedājumam, Latvijas valsts dibinātāji saprata, ka "ķeizaram nav jāatdodas".

Neskaitāmās diskusijās man ir ticis jautāts: kāda ir Latvijas valsts jēga? Dažkārt šis jautājums ticis uzdots ar nievājošu pieskaņu un pa reizei ar nepamatotu pārākuma sajūtu balsī. Pats sev esmu vienkārši definējis, ka Latvijas valsts Satversmē nostiprinātā pamatideja ir nodrošināt latviešu valodas un kultūras un Latvijas cilvēku kā to nesēju aizstāvēšanu mūžīgi mūžos. Latvija ir vienīgā vieta pasaulē, kur latvietis un latviete var patverties. ANO ir mazliet vairāk nekā divi simti valstu, un, ja Latvija akli sekotu ANO vai citu starptautisko organizāciju norādījumiem, tad mēs, iespējams, būtu pārstājuši eksistēt. Katras valsts pamats ir brīvi ļaudis. Ja ļaudis kaut kādu iemeslu dēļ pārstāj kopt savas valodas un kultūras druvu, tad citu ANO nostiprinātu valodu izmantošana var pakāpeniski demontēt valodas un kultūras saknes.

Tāpēc nedēļā, kad Latvija zaigo sarkanbaltu sveču gaismā, vēlos izteikt pateicību eiropeisko brīvību un pienākumu vērtību ilggadīgajiem karognesējiem – Ārlietu ministrijai un Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem. Pateicoties Samnera Velsa (Sumner Welles) Baltijas valstu okupācijas neatzīšanas politikai, Latvijas Ārlietu ministrija šobrīd ir visilgāk nepārtraukti strādājošā Latvijas valsts institūcija. Latvijas un Rietumu karaskolās, Baltijas Aizsardzības koledžā izglītotās Latvijas militārpersonas ir tas enkurs, kas turpina eiropeizēt Latviju. Izpratne par Rietumu pasaules vērtībām kontrastē ar Latvijas sabiedrībā joprojām klātesošo postpadomju izpratni par "lietām". Iekšpolitiskā cīņa Latvijā nu jau paaudzes garumā ir norisinājusies starp likuma varu atbalstošajiem eiropiešiem un dažādu nokrāsu "stingrās rokas piekritējiem". Ja pēdējie vienmēr vēlējušies ievilkt Latviju aiz Zilupes barbarisma purvā, tad eiropeiski noskaņotie Latvijas pilsoņi vienmēr atgādinājuši par pamatbrīvību un atbildības lomu.

Vadmotīva "Mana Latvija. Mana atbildība." dzimšana Zemessardzes dzīlēs ir loģiska, jo tēvzemes mīlestība un izpratne par pamatbrīvību aizsardzību un atbildība par sevi un valsti ir savstarpēji saistītas. Cilvēks nevar justies brīvs, ja viņš nesajūt brīvību apkārtējos. Tāpēc šobrīd, kad daba devusies rudens atpūtā un mēs cenšamies rast vairāk gaismas, vērts sev atgādināt 1930. gadu mācību. Lai arī mūsu atbildība par savu valsti nekad nebeidzas, tomēr der atcerēties, ka "viens nav karotājs". Latvijas Neatkarības karš un neatkarības atgūšana nevarēja notikt bez sabiedrotajiem, un šodiena ne ar ko neatšķiras no 1919. vai 1991. gada.

Savu spēju un ierobežojumu apzināšanās ir veselīgas demokrātijas pazīme, tāpēc, lai Latvija plauktu, mums ir jāturpina savi mājasdarbi. Ja godprātīgi darīsim savus ikdienas darbus, tad sapratīsim, ka ikdienas pienākumi rada pašsaprotamu saimnieka pienākuma sajūtu brīvvalstī. Zemessardzes brīvprātīgais darbs un ikdienas pienākumi spēcina mūsu atbildības izjūtas un izpratni, jo tikai savstarpējas diskusijas nodrošina savstarpēji pieņemamu izpratni par pamatvērtībām mūsu kopējā lietā – Latvijā!