Viktors Valainis: Ierobežot mazumtirgotāju bravūru  (15)

Piektdienas, 8. novembra Centrālās statistikas pārvaldes publicētie patēriņa cenu dati par oktobri pārsteidza nesagatavotu pat mani. Vislielākā ietekme uz inflācijas kāpumu oktobrī, salīdzinot ar pērnā gada datiem, bija pārtikai un bezalkoholiskajiem dzērieniem. Šajā kategorijā cenas gada laikā palielinājās par 5,5%. Vislielākā ietekme bija svaigiem dārzeņiem, to cenas pieauga par 24%. Iedomājieties, oktobrī, kad ir ražas laiks, bet degvielas cenas krīt, dārzeņu cena pieaug teju par ceturto daļu! Arī svaigu augļu cena pieauga par 10,3%, šokolādei – plus 18,2%, piens sadārdzinājās par 10,2%, mājputnu gaļa par 6,8%, augļu un dārzeņu sulas – par 14,3%. Cenas kāpa arī sviestam par 18,1%, maizei, kafijai, žāvētai un kūpinātai gaļai, konditorejas izstrādājumiem, pārstrādātām zivīm un jūras veltēm. Pazeminājās cenas tikai cukuram, miltiem un atsevišķiem graudaugiem.

Vienlaikus, ja paturam prātā loģistikas izmaksas, ko nereti piesauc tirgotāji, degvielas cenas samazinājās par 11,4%. Dīzeļdegviela kļuva par 13,5% lētāka, bet benzīna cena samazinājās par 11,3%. Arī energoresursi nav kļuvuši dārgāki – elektroenerģijas cena ir nedaudz pieaugusi, bet siltuma tarifi, salīdzinot ar pagājušo gadu, ir samazinājušies. Neviens no mazumtirgotāju argumentiem par resursu cenu kāpumu neiztur nekādu kritiku, bet cenas joprojām aug. Kāpēc aug? Tāpēc, ka var. Tāpēc, ka brīvs tirgus: negribi – nepērc.

Taču, ņemot vērā tirgus nepilnības, šāda pieeja vairs nav pieņemama. Tirgus joprojām būs brīvs, bet, domājot par sabiedrības vismazāk aizsargāto iedzīvotāju slāni, mēs to sakārtosim.

Ja mēs runājam par pārtikas cenām, tos, kas iestājas pret cenu regulēšanu ar administratīviem instrumentiem, aicinu atcerēties, ka mazumtirdzniecības preču cenas veido, tostarp, veikalnieku ieguldījumi skaistos veikalu plauktos, pētījumos par to, kā pa veikalu pārvietojas pircējs un, kur jāizvieto preces, lai patērētāji tās vairāk pirktu. Vai zināt kaut vienu veikalu tīklu, kur, piemēram, maize un piena produkti būtu izvietoti uzreiz, ienākot veikalā un būtu iespēja turpināt uzreiz ceļu pie kases? Protams, tādu nav. Pirmās nepieciešamības preces vienmēr tiek novietotas tālākajos stūros vai visgrūtāk atrodamajos plauktos, lai pircējs pa ceļam paķer vēl kaut ko pārcenotu, kas viņam nav vajadzīgs. Veikala izkārtojuma plānošana maksā bargu naudu, kas pēc tam tiek iekļauta preču cenā.

Vēl preču cenā ir iekļautas investīcijas – labākais izvietojums pilsētā, attiecīgi dārgāka zeme, uz kuras izvietot veikalu. Labākās vietas šobrīd ieņem divi lielākie veikalu tīkli – tā vēsturiski sanācis. Pat Lidl, kurš ienācis Latvijā salīdzinoši nesen, vairs nav ticis pie labākajām vietām un ciktāl man zināms, - nav sajūsmā par tirdzniecības rezultātiem. Taču tas nemaina būtību – preču cenā ir iekļautas arī šīs investīcijas. Tomēr ar šo visu veikalniekiem ir par maz.

Kā izpētīja Konkurences padome (KP), veikalu tīkli arī piemēro dažādu uzcenojumu importa un vietējā ražojuma precēm, un ņemot vērā, ka Polijas un citu ārvalstu ražotāji var saražot daudz vairāk un pārdot lētāk, vietējie ražotāji nereti paliek "aiz borta" vai ir spiesti pārdot savu preci daudz lētāk, tādējādi atsakoties no investīcijām izaugsmei. Pēc diviem KP aizrādījumiem, lielie veikalu tīkli nosprieda, ka var turpināt tāpat kā līdz šim. Diezgan asi sanāk izteikties, bet vai tāpēc nepamatoti?

Bezalkoholisko dzērienu cenas Latvijā 2023. gadā bija visaugstākās starp 36 Eiropas valstīm (27 ES valstis, Islande, Norvēģija, Šveice, Albānija, Bosnija un Hercegovina, Melnkalne, Ziemeļmaķedonija, Serbija un Turcija), liecina Eurostat dati. Bezalkoholisko dzērienu cenas par 42% pārsniedz vidējās šo dzērienu cenas Eiropas Savienībā. Un kā jau minēju sākumā – šīs cenas joprojām aug. Savukārt pēc alkoholisko dzērienu cenām Latvija ierindojas vien 10.vietā šo pašu valstu starpā. Vienlaikus OECD dati liecina, ka Latvijā ir arī augstākais alkoholisko dzērienu patēriņš attīstīto valstu vidū. Vai jums nešķiet, ka kaut kas te nav kārtībā? Nav šaubu, ka Latvijas ražotāji spēj saražot bezalkoholiskos dzērienus pietiekamā daudzumā, taču jautājums ir par to, kādēļ vispār pastāv situācijas, kad bezalkoholiskie dzērieni veikalā maksā vairāk, nekā alkoholiskie. Bet atgriezīsimies pie tā saucamās cenu regulēšanas.

Latvija šobrīd ir viena no Eiropas Savienības valstīm, kura tā vai citādi neregulē cenas. Veidi, kā to dara citas valstis, ir ļoti plašā sortimentā, turklāt ne tikai pārtikas jomā – kādam izdodas labāk, kādam sliktāk, taču Latvija šajā ziņā nebūs tā, kas izgudros velosipēdu. Kāds rotaļājas ar PVN likmēm (taču tas var nenodrošināt zemākas cenas, bet gan vienkārši lielāku veikala peļņu), kāds ierobežo maksimālo uzcenojumu, atsevišķām valstīm pacietības mērs jau ir tik pilns, ka tās vienkārši nosaka maksimālo cenu, cik var maksāt viens vai otrs produkts.

Ekonomikas ministrija (EM) ir nākusi klajā ar piedāvājumiem, kā varētu samazināt pārtikas cenas. Neviens no piedāvājumiem nav pašu izgudrots, bet gan aizgūts no citu Eiropas Savienības valstu pieredzes. Tas nozīmē, ka šie piedāvājumi ir legāli un Eiropas regulas nepārkāpj.

EM piedāvā vairākus risinājumus, kurus vēl plānots izdiskutēt gan ar pašiem veikalniekiem, gan ar pārtikas ražotājiem, gan ar Konkurences padomi. Taču to vidū nav tikai uzcenojuma griestu noteikšana, bet arī zemākās cenas noteikšana katrā preču grupā, digitālu rīku ieviešana preču cenu kontrolei, subsīdijas un fiskālie nodokļu pasākumi, aizliegums iznīcināt pārtikas preces aizliegums noteikt pārmērīgas atlaides.

Uzcenojuma griestus, ko piedāvā arī EM, piemēro vai kādreiz piemērojušas Bulgārija, Grieķija, Horvātija un Rumānija. Grieķija, piemēram, to bija ieviesusi šī gada sākumā uz pusgadu, bet gada vidū šos mērus pastiprināja, paplašinot preču klāstu uz kuriem ierobežojums attiecas. To vidū ir ne tikai pārtika, bet arī atsevišķas bērnu preces, higiēnas preces un arī dzīvnieku barība.

Zemāko cenu katrā preču grupā ir noteikusi Grieķija un Ungārija. Digitālus rīkus pārtikas preču cenu salīdzināšanai ieviesa Ungārija, Austrija, Horvātija un Beļģija. Dažādas subsīdijas un nodokļu pasākumus ieviesa Austrija, Grieķija, Itālija, Rumānija, Kipra, Čehija, Spānija un Polija.

Visefektīvākos mērus pieņēmusi Francija – aizliegums iznīcināt pārtikas preces un piemērot pārmērīgas atlaides. Ko tas dod? Piemēram, aizliegums iznīcināt pārtikas preces liek veikalu tīklam izvērtēt, vai tam izdosies izpārdot nopirktās preces un, ja tas redz, ka neizdosies, tad veikals pazemina cenu nevis dienu pirms derīguma termiņa beigām, bet laicīgi, vai arī vispār samazina uzcenojumu ilgtermiņā. Turklāt arī Francija regulē uzcenojumu, katru gadu vērtējot, kā objektīvi mainījušās energoresursu un citas cenas.

Grieķija noteikusi uzcenojuma griestus, bet Horvātija vispār noteikusi maksimālo cenu 30 produktiem. Tā, piemēram, litrs saulespuķu eļļas nevar maksāt vairāk par 1,72 eiro, bet piens ar 2,8% tauku saturu nemaksā vairāk par 1,03 eur. Vesela vista drīkst maksāt 3,32 eiro par kilogramu, bet puskilograms spageti makaronu – ne vairāk par 1,09 eiro. Ieejam veikalā, salīdzinām. Latvijas lielajos veikalu tīklos šāda līmeņa cenas ir tikai tām precēm, kuras ir apzīmētas ar veikalnieku privātajām preču zīmēm (private label), bet tad ražotāja nosaukums tiek noslēpts. Latvija pilnīgi noteikti nav valsts, kura grasās pieņemt drastiskākos mērus cenu jomā.

EM ir apkopojusi datus, ka mājsaimniecības, kurās ienākumi uz vienu mājsaimniecības locekli ir 236 eiro, pārtikai un bezalkoholiskajiem dzērieniem tērē gandrīz 30% ienākumu – tas ir viens no augstākajiem rādītājiem ES. Tie, kuri saņem 324 eiro uz vienu mājsaimniecības locekli, šis skaitlis ir nedaudz mazāks, bet tāpat tas ir vairāk nekā 25%. Līdz ar to pamata nepieciešamības preču cenu samazinājums, ir kritiski svarīgs tieši sociāli neaizsargātākajai iedzīvotāju daļai.

Mazumtirgotāji, kā jau tas prognozēts, vēl nesākoties dialogam, sauc šo ieceri par populismu. Ja viss augstāk minētais tiešām pēc tāda izskatās, tad aicinu tirgotājus iesniegt savus konstruktīvos priekšlikumus, vai vēl labāk – sākt konstruktīvi rīkoties cenu samazināšanas virzienā.