Jānis Vanags: Gatavības kultūra – mana atbildība par valsts aizsardzību

Kam būtu dodama priekšroka ārkārtas situācijas – ģimenei, vai darba pienākumiem? Par šo tēmu pieredzēju pietiekami karstu diskusiju savu MBA studentu vidū Abu Dabī (AAE) pirms vairākiem gadiem, viedokļi dalījās galvenokārt atkarībā no vecuma grupas un ģimenes stāvokļa. Šodienas realitāte un pieredze Ukrainā liecina, ka ar ārkārtas situācijas risināšanu darbā sākam nodarboties tikai tad, kad mājās ir viss kārtībā. Tas nozīmē, ka aizvien pieaugoša loma ir kopējai gatavības kultūrai.

Mēs, kas esam Zemessardzē, ikdienas mācībās un izspēlēs gūstam noderīgu pieredzi, un palīdzam mūsu ģimenēm labāk sagatavoties neparedzētiem apstākļiem, ja iestātos X stunda. Šī arī bija mana motivācija pievienoties Zemessardzei pirms diviem gadiem – sagatavot sevi, būt spējīgam darboties visdrūmākajos scenārijos, pasargāt savu ģimeni un trīs dēlus. Šajā kopīgajā gatavības stiprināšanas procesā mēs galu galā nonācām pie nopietnas apspriedes ģimenē, kurā mani pusaudži dēli apņēmās spert vēl soli tālāk un brīvprātīgi pieteikties valsts aizsardzības dienestā – vecākais to darīs jau nākamā gada novembrī.

Vienlaikus mēs ļoti labi apzināmies, ka gatavības kultūra nav tikai zemessargu ģimenēm – tā ir visas sabiedrības atbildība par savas valsts aizsardzību. Vēl vairāk – šis pienākums ir ne tikai Latvijas, bet arī tuvējo kaimiņvalstu sabiedrībai, uzņēmējiem, institūcijām, organizācijām. Šī iemesla dēļ, Baltijas, ASV, Skandināvijas ekspertu atblastīti, mēs nesen nodibinājām Ziemeļvalstu Noturības Organizāciju (CIREN – Civilian Resilience Nordic), kuras mērķis ir palīdzēt šī reģiona iedzīvotājiem sagatavoties krīzēm, mazināt to iestāšanās riskus, kā arī parvarēt ārkārtas situācijas, kuras izrādījušās nenovēršamas. Šī nevalstiskā organizācija sabiedrības gatavību palīdz nostiprināt ar mācībām, krīžu gatavības auditiem, sertifikāciju, likumu izmaiņām, labās prakses veicināšanu.

Sagatavošanās kultūra ir primāri svarīgi tajās nozarēs, kas atbildīgas par sabiedrības funkcionēšanai kritiski svarīgo infrastruktūru, piemēram, finanšu un maksājumu jomā. Jau šobrīd CIREN aicina bankas, fintech uzņēmumus, finanšu iestādes un ārkārtas situāciju dienestus Baltijas un Ziemeļvalstu reģionā pievienoties Eiropas mēroga programmai, kuras mērķis ir uzlabot maksājumu noturību. Šīs iniciatīvas (C4RSE) mērķis ir finanšu stabilitātes stiprināšana krīzes apstākļos, lai maksājumi funkcionētu dabas katastrofu, kiberuzbrukumu, bruņotu konfliktu, ekonomisko satricinājumu gadījumos un kalpotu iedzīvotāju vajadzībām. Latvijas Banka un Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests (VUGD) jau ir atsaukušies uz CIREN aicinājumu un piedalīsies šajā programmā. Citu programmas partneru vidū ir Deutsche Bundesbank (Vācijas centrālā banka), De Nederlandsche Bank (Nīderlandes centrālā banka), Igaunijas Biznesa skola, domnīca Brandenburgisches Institut für Gesellschaft und Sicherheit (BIGS), CashEssentials (CE), Bureau Européen des Unions de Consommateurs (BEUC), ESTA (Skaidras naudas uzņēmumu asociācija), Loomis AB, Prosegur, RXL2000, Ecole de Ponts Business School, BBK (Federālā civilās aizsardzības un krīžu pārvaldības aģentūra, Vācija), CIREN un citi.

Vai tikai nozarēs, kas pārvalda kritisko infrastruktūru, vajadzīga sagatavošanās? Nebūt nē – tā ir svarīga arī citās jomās, piemēram, kultūras nozarē, kas atbildīga par bibliotēkām, muzejiem, kultūrvēsturisko mantojumu. Krīzes apstākļos spiediens uz šīm organizācijām dažkārt var izrādīties krietni lielāks, jo uz tām gulstas ne vien atbildība par vērtību saglabāšanu vai glābšanu (piemēram, grāmatu, kolekciju, arhīvu pārvietošana, vitrāžu, pieminekļu nostiprināšanu), bet arī tām jāspēj tikt galā ar brīvprātīgo pieplūdumu, kam kultūras vērtību glābšana palīdz pārvarēt krīzes izraisīto traumu un meklēt dziedinājumu. Būtu maldīgi un naivi domāt, ka šajā nozarē sagatavoties iespējams tikai ar gribasspēka palīdzību – tam vajadzīgs atbilstīgs finansējums un materiālās rezerves.

Līdz ar to, neatkarīgi no jomas, kurā mēs katrs darbojamies, ir svarīgi uzdot sev jautājumu – ko vēl es varu darīt, lai veicinātu sagatavošanās kultūru un tādējādi arī valsts aizsardzību? Pirmkārt, es varu sagatavot savu ģimeni neparedzētām situācijām. Otrkārt, es varu savā darbavietā vai pašvaldībā regulāri uzdot jautājumus par to, kā sokas ar krīžu plānu un rokasgrāmatu izstrādi vai pārskatīšanu, kad ir paredzētas nākamās apmācības vai ārkārtas situācijas izspēles, un kā mēs pārbaudīsim, vai tās ir pietuvinātas realitātei un palīdzēs mums un mūsu ģimenēm X stundā.