Ilga Šuplinska: Turēt robežu  (3)

Kā smejies, mana ģimene kopš 2018. gada dzīvo Rogovkā, es – pēc atgriešanās no aktīvās politikas. Tajā gadā, kad vienu brīdi pēc 24. februāra notikumiem, domāju, ka ne man vien visi pulksteņi apstājās, vērtības, ko mācīju studentiem, saviem bērniem, kuras izdzīvoju manā Latvijā, tās attiecinot uz visu pasauli, sabruka kā kāršu namiņš. Jautājumi bira saujām – kā 21. gadsimta Eiropā var šaut uz cilvēkiem, kā joprojām varaskāre un valdītgriba var zombēt veselas tautas, ko darīt, lai totalitārisms un agresija nenosmacē pasauli kopumā.

Esot politikā, mani šokēja tur esošo cilvēku (izņēmumi ir vienmēr) domāšana par savu nabu un maku un neizkāpšana no smilškastes: kurš/ kura partija pateiks pirmā, ka ir pieņemts tāds un tāds likums vai sākta tāda un tāda reforma, kurš paspēs izraut medijiem un sabiedrībai "labā" tēla karogu, tas nekas, ka tamdēļ hameleoniski mainās gan pieņemtie lēmumi, gan pašu partiju pārstāvētās vērtības un prioritātes. Tas nekas, ka Latvijas attīstības intereses paliek perfekti uzrakstītajos plānos, stratēģijās, valdības deklarācijās. Paliek līdz nākamajam skaisti uzrakstītajam "ekselim". Karš Ukrainā rāda, ka arī pasaules līderi nespēj izkāpt no smilšu kastes, jo karš ir izdevīgs lielajām valstīm un ekonomikām. Baisi to teikt un baisi to apzināties. Tas noteica manu iestāšanos Zemessardzē. Pulksteņi atguva laika skaitīšanas prasmi. Man patīk rīkoties proaktīvi, šķiet, 21. gadsimtam nepiestāv, būtu jābūt liekām represīvajām metodēm, vienalga, vai runa ir par skolu, pārvaldi vai pasaules globālu problēmu risināšanu. Rīkojoties proaktīvi, represijām var izbēgt.

Tagad es saku: ar mani joki mazi: es i troka, i nu Rogovkys. Ko nozīmē mūsdienās turēt robežu? Pirmkārt, ir jāsaprot, ka dzīvot uz valstu, valodu, reliģiju robežas visos vēsturiskajos laikos ir izaicinājums. Tā eksistenciālā robežsituācija, ko, nedzīvojot robežas tuvumā, izjūt vien krīzes un stresa dzīves posmos, uz robežas dzīvojošajiem ir asinīs. Vienīgi miera laikos to grūtāk pamanīt, bet uzņēmības trūkums, iejukšana masā, nespēja uzņemties atbildību utt. ir tā nedrošība par savas rīcības un domāšanas spējām, kas nemiera laikos, mums, hibrīdkara apstākļos, pāraug bailēs par savu un tuvinieku dzīvībām.

Otrkārt, vairāk kā 30 gadu garumā reģionu attīstības politika nav atradusi optimālos risinājumus, tāpēc reģioni ir novājināti, bet Latgalei, nelielai daļai Vidzemes novadu kaimiņos ir agresorvalstis: Krievija un Baltkrievija. Iedomājies, tu dzīvo mājā, kur logi uz austrumiem vienmēr ir ciet, bet tieši no tās puses laužas dažādi informācijas avoti, kas ar humora, seriālu, šovu palīdzību tev stāsta pretējo, ka logi ir ciet uz visām pārējām debespusēm.

Ja politiskie līderi dzīvo smilškastēs, dalot ietekmes un mantu, tad kāpēc lai pierobežas cilvēks nenoticētu šai mānīgajai informācijas plūsmai, nekavētos savā pasakā?! Neviens jau īsti šo cilvēku līdz 2022. gada 24. februārim nav pamanījis, bet rosīgākie paši aizbraukuši prom, lai izrautos un dzīvotu cilvēka cienīgu dzīvi, jo, treškārt, pakalpojumu, pamatvajadzību pieejamība pierobežā ir ekskluzivitāte.

No oktobra ar Latgaliešu kultūras biedrības pārstāvjiem un pateicoties Aizsardzības ministrijas finanšu atbalstam, braucam pa Ludzas un Krāslavas novadu pierobežu, lai interaktīvā, izglītojoša sarunu šova veidā pastāstītu par dezinformācijas veidiem un vēstījumiem, kopā izprastu, ko nozīmē gatavība krīzei un iedrošinātu viņus definēt sāpīgākās problēmas un modelētu to risinājumus.

Pasienes piemērs Mārtiņdienā. Izliekamies, ka nezinām neko par Pasieni, jautājam, kas ir tas īpašais, tikai Pasienei raksturīgais, kas noteikti ir jāapskata. Mums atbild: Pasienes baznīca, vecās muižas ēka un Marusja, kas esot Pasienes simbols. Marusjai ir nedaudz pāri 80 gadiem, bet viņa esot tik kolorīta un vitāla, ka tā mēs sapratīšot, ko nozīmē dzīve pierobežā. Viņa runā tikai Pasienē raksturīgā manierē, organiski izmantojot poļu, krievu un latgaliešu vārdus, tieši tāpat ar tradīcijām un dzīves uztveri.

Problēmdefinēšanā jau esam rūdīti, jo Krāslavas novada Asūnē, Šķaunē, Porečjē, Indrā, Robežniekos un Zilupē, Ludzas novadā, esam dzirdējuši tās visas: nav darba, nav skolas, nav aptiekas, nav feldšera, nav sabiedriskā transporta utt. Un nevienā vietā viņi par to nesūdzas, pieņem kā realitāti, bet līdz ar to bieži vien zaudē arī realitātes sajūtu: viņi dzīvo vai izdzīvo? Piederības sajūta tiem, kas palikuši gan ir stipra: te es runoju sovā volūdā, te muni senči dzeivuoja, a bārnim es soku, lai brauc pa celi, jim nav juosamūka kai maņ. Dagda Krāslavas novadā, Zilupe – tuvākās vidusskolas 30–40 km attālumā, divas pamatskolas Robežnieku un Ezernieku 20 km rādiusā, bet medicīnas pakalpojumi, bankomāti, dažādu iestāžu pieejamība vēl tālāk – Krāslava, Ludza, Rēzekne. Pasienieši saka, viss jau labi, tikai, saucot ātros vai ugunsdzēsējus, jārēķinās ka zvans dažkārt noklīst caur Baltkrieviju vai Krieviju, ka par agresorvalstu mediju patēriņu nav jāmaksā un signāls ļoti spēcīgs, ka sabiedriskais transports ir vienreiz nedēļā, bet skolas busu izmantot nedrīkst.

Turēt robežu šiem cilvēkiem nozīmē spītīgi turēties pie savām saknēm, valodas, pie sevis paša, jo neviens jau īsti neredz vai negrib redzēt tik atšķirīgas dzīves. Man – turēt robežu – nozīmē būt tur, kur pēc iespējas vairāk var ieguldīt savu spēku un zināšanas personības un manas Latvijas attīstībā.

Tāpēc akadēmiskais arī manā gadījumā ir atlikts tālākā "plauktā", pētniecisko nolikt grūtāk, tas sistematizē un analizē nepārtraukti, tik laika nav apkopot to, ko empīriskā ceļā izdodas noskaidrot un pārbaudīt. Priekšplānā ir pilsoniski aktīvais: iesaistīt, iedrošināt, izskaidrot, palīdzēt atrast risinājumu, partnerus kopējai rīcībai. Jo gana daudz spēcīgu, aizrautīgu un veiksmīgu piemēru ir visā Latgalē un arī pierobežā. Apzinām "atslēgas cilvēkus" ne tikai, lai civilās aizsardzības komisijai vieglāk ar ziņu nodošanu, bet arī lai, savstarpēji komunicējot, pa solim iet uz akūto problēmu risinājumu (dārga apkure, tumšas ielas, ierobežots pārtikas preču klāsts utt.) un piederības stiprināšanu.

Pierobežas sūrumu vismaz man kliedē iestāšanās Zemessardzē. Pēc politiskās zampas 21 pamatapmācības diena Meža Mackevičos tai pašā pasaules vēstures pavērsiena 2022. gadā nudien likās, kā bezmaksas kūrorts, garīgās atveseļošanās kūre, jo šeit visi kā viens – ap 70 jaunie zemessargi un mūsu instruktori darīja lietas– lai Latvija brīva, stipra un sargāta. Tāpēc fiziskais nogurums palika otrajā plānā, bet gars ķērās pie katras jaunās prasmes ar pārliecību: es varu, jo gribu, lai mana valsts ir stipra un spēcīga, es varu tai palīdzēt. Īstenībā, vienmēr esmu dzīvojusi ar domu, ka katrs labi padarīts darbs ir solis Latvijas attīstības virzienā.

Ir daudz lietu, ko mācos no jauna, ir daudz, ko varu dot no savas pieredzes, bet nepilna gada laikā esmu atguvusi pārliecību, ka Latviju veido katrs no mums un katra sapņiem un idejām ir rodams piepildījums. Ir jābūt drosmīgiem neatteikties no saviem sapņiem, nesalūzt pirmajās grūtībās. To pārvarēt palīdz tas, ka esi savā vidē, starp savējiem un sovā volūdā. Mans Zemessardzes 32. kājnieku bataljons ir unikāls arī ar to, ka ikdienas sarunvaloda ir latgaliešu. Svētkos gan visi vairāk pāriet uz latviešu literāro valodu. Tomēr, lai tevi sadzirdētu un uzklausītu, ir jābūt godīgam un nav jāslēpjas iemācītās frāzēs vai literarizētajās formās, ir jārunā sirds valodā. Un Latgale to spēj atpazīt un pieņemt.

Muna Latveja – muna atbiļdeiba!