Kas pie jums tur Amerikā notiek? Šo jautājumu pēdējās dienās no paziņām Latvijā dzirdu jo bieži. Paradoksāli, bet Kolorādo štatā un Denverā nekas īpašs, vismaz vēlēšanu sakarā, nenotiek. "SAF Tehnikas" ofiss atrodas Aurorā – Denveras piepilsētā, kuru pieminēja daudzviet pasaulē, jo Trampa kampaņās baumoja, ka tur plosās Venecuēlas mafija un bandas savā varā ir pārņēmušas dzīvojamo māju kompleksus. Var jau būt, ka mafija kaut kur arī plosījās, taču es neko tādu tur neredzēju un arī nepazīstu nevienu, kurš kaut ko tādu būtu redzējis.
Arī vietējie ziņu avoti to "norakstīja" kā pārspīlētu preses pīli. Ieslēdzot ziņas, rodas iespaids, ka Amerikā nemitīgi notiek masu apšaudes vai migranti ēd mierīgo iedzīvotāju mājdzīvniekus, bet realitāte uz zemes ir pavisam cita – dzīve mierīgi rit savu gaitu un nekas satraucošs un uzmanību piesaistošs te parasti nenotiek.
Daži gudrinieki tagad saka apmēram tā – "es jau pirms četriem gadiem teicu, ka...", vienīgi šādi pareģi nezin kāpēc uzrodas tieši nākamajā dienā pēc negaidītā notikuma. Tagad tiek racionalizēts – Baidenam vajadzēja izstāties daudz ātrāk, demokrātiem vajadzēja organizēt kārtīgu priekšvēlēšanu atlasi utt.
Es vēlēšanu dienas pievakari aizvadīju mājas ballītē, televizoru neieslēdzu un arī interneta ziņu lapās centos neskatīties, bet vienalga – kaut kur ap deviņiem vakarā jau bija skaidrs, ka Harisa, visticamāk, ir zaudējusi. Mūsu amerikāņu ciemiņi bija tik šokēti, ka nespēja valdīt asaras, bet es viņus mierināju, stāstot, ka esmu uzaudzis PSRS un man ir plaša pieredze, kā izdzīvot autoritāros režīmos, un esmu gatavs ar viņiem tajā dalīties. Nelikās gan, ka tas viņus spētu mierināt.
Mans darba kolēģis Niks ir aptuveni 25 gadus vecs puisis, diezgan tipisks Z paaudzes pārstāvis. Sāku apspriest ar viņu vēlēšanu iznākumu un vaicāju, par ko viņš balsoja. Viņš atbildēja, ka vispār nav gājis uz vēlēšanām, bet, ja viņu tomēr kāds ar varu piespiestu, tad viņš balsotu par Trampu. "Bet kāpēc tu balsotu par to meli un notiesāto kriminālistu?" es vaicāju. "Bet, protams, par viņu – mana ģimene ir ļoti bagāta. Tramps mums samazinās nodokļus un nečakarēs galvu ar visādiem likumiem un noteikumiem, ko mums darīt.
Mēs zinām, ka Tramps ir maita, bet mums pie viņa klāsies labāk." Šāds bija visādi progresīva un izglītota jaunieša viedoklis par Trampu un vēlēšanu iznākumu, un, šķiet, šāds sentiments jauno čaļu vidū arī izšķīra vēlēšanu iznākumu.
Aptaujas vēl neilgi pirms vēlēšanām paredzēja daudz sīvāku cīņu, bet amerikāņu vēlētājs pateica, ka grib Baltajā namā spēcīgu rīcības cilvēku. Harisa neuzvarēja pilnīgi nevienā "zilās sienas" svārstīgajā štatā. Lai arī cik paradoksāli tas izklausītos, vienīgā demogrāfiskā grupa, kurā Harisai gāja labāk nekā Baidenam pirms četriem gadiem, bija vēlētāji vecuma grupā virs piecdesmit gadiem, savukārt Tramps pārliecinoši paņēma jaunos vīriešus – vecumā no 18 līdz 30 gadiem.
Sava loma gan jau bija arī izmaiņām mediju pasaulē – Harisa iztērēja reklāmās aptuveni trīsreiz vairāk nekā Tramps, taču Tramps un viņa "čaļi" JD Vanss un Masks atnāca pie Džo Rogana uz podkāstu nedēļu pirms vēlēšanām, un to noklausījos pat es, kurš Roganu pirms tam nekad nebija klausījies. Protams, liela loma bija arī Maskam ar viņa "X" platformu un visai nekautrīgo balsu pirkšanu.
Aptuveni šādas izjūtas un sentiments pārņem, skatoties uz ASV vēlēšanām "no iekšpuses". Bet ko tas viss nozīmē Latvijai? Mums no ASV visvairāk ir vajadzīga drošība un pēc tam plecs ekonomikas attīstībā. Skaidrs, ka attīstīt demokrātiju un būvēt pilsonisko sabiedrību Trampa Amerika mums nepalīdzēs, bet gan jau ar to mēs gluži labi tiksim galā paši. Daži latviešu diplomāti ASV man teica, ka ar Trampa administrāciju gandrīz vai esot bijis vieglāk strādāt nekā vēlāk ar Baidenu. Te gan jāatceras, ka Trampa pirmajā administrācijā vismaz sākumā strādāja gluži normāli republikāņi, kamēr otrais kabinets jau atsevišķos preses izdevumos tiek dēvēts par "Tramp Cabinet of Curiosities". Domāju, ka neviens Latvijā nevar pateikt, "vai Tramps mūs sargās", tāpēc vienīgais, ko varam darīt, ir censties veidot attiecības ar Eiropas kaimiņiem, bruņoties paši, attīstīt arī savu militāro ražošanu un tomēr nepamest novārtā arī attiecības ar ASV.
Galvenais, kas mani baida attiecībā uz ekonomiku, ir "Trampa tarifi". Pagājušo nedēļu pavadīju atvaļinājumā Francijā, niekojoties ar vīnu garšošanu. Bieži no vīnu tirgotājiem dzirdēju ieteikumu: "Jūs dzīvojat ASV? Varam atsūtīt, būs par 20% VAT tiesu lētāk, tik pasteidzieties nopirkt, kamēr Tramps nav uzlicis mūsu vīniem 30% ievedmuitu, kā tas bija iepriekšējā reizē!" Saprotams, ka tas pats var notikt arī ar telekomunikāciju iekārtām un sensoriem, ražotiem Latvijā, un tad "SAF Tehnikas" bizness ASV varētu palikt pavisam bēdīgs, ja vien neatveram te savu rūpnīciņu. Savukārt, ja Tramps uzliek 30% ievedmuitu visām Ķīnas precēm, bet Latviju atstāj mierā, tad varbūt arī dzīve nebūs nemaz tik slikta, un te nu mūsu politiķiem vajadzētu sākt enerģiski rosīties un tirgoties.
Te man šķita simpātiskas mūsu ekonomikas ministra Valaiņa ASV vizītes laikā paustās idejas, ka Latvija varētu palīdzēt ASV tehnoloģiju kompānijām apkarot Eiropas pārbirokrātisko "red tape", un, iespējams, no šāda plāna kaut kas arī varētu sanākt, it īpaši, ja izdotos ASV kompānijas piedabūt arī kaut ko atvērt un investēt Latvijā, taču viena lieta ir pateikt un pavisam cita izdarīt, un tad jāsāk būtu ar birokrātijas apkarošanu pašā Latvijā, kas, manuprāt, ir ārkārtīgi samilzusi problēma, kuru pašreizējie politiķi nav spējīgi atrisināt, un šeit nu vairāk kā jebkad ir vajadzīgi cilvēki, kas spēj "ķert peles" un kustēties ātri.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!