Gatis Krūmiņš: Kas stiprāks, latvieši vai alkohols? Neliels ieskats pēdējo 200 gadu notikumos  (9)

2017.–2022. gadā vidējais patēriņš uz katru 15 vai vairāk gadu vecu Latvijas iedzīvotāju esot bijis starp 12 un 13 litriem absolūtā alkohola.¹ Daudz neiepaliek arī mūsu kaimiņi igauņi un lietuvieši, šajās valstīs patēriņš 2022. gadā bija attiecīgi 11,1 un 12,1 litrs absolūtā alkohola.² Gandrīz visi latvieši, ar kuriem šo tēmu esmu pārrunājis, ir pārliecināti, ka statistika nav pareiza, jo uzskata, ka tieši mūsu kaimiņi ir pie vainas mūsu skaitļos, jo alkoholu iepērk Latvijā.

Lai nu kā, atšķirībā no IKP uz vienu iedzīvotāju alkohola patēriņā šobrīd esam Baltijas līderi. Šajā rakstā tiek piedāvāts neliels ieskats, kā pie tā esam nonākuši.

Latviešu interesi par alkoholu jau 18. gadsimta beigās krāšņi aprakstīja Garlībs Merķelis savā darbā "Latvieši, sevišķi Vidzemē filozofiskā laikmeta beigās". Dažas desmitgades vēlāka statistika apliecina, ka alkohola patēriņam ir attīstīta nopietna vietējās ražošanas bāze. To bija paveikuši vietējie muižnieki, meklējot iespējas dažādot savu ieņēmumu avotus. 1836. gadā Vidzemē bija 168 lielāki un 432 mazāki muižu kontrolēti degvīna brūži. Pieauga arī muižnieku ierīkotu krogu skaits – pie baznīcām, lielceļu malās utt.

Degvīns tika ražots galvenokārt vietējam patēriņam, to realizējot zemniekiem. Tas pat ieguva naudas funkciju, ar degvīnu sāka norēķināties par zemnieku piegādāto lauksaimniecības produkciju, kas arī deva papildu peļņu. Alkohola patēriņš uzņēma tādus apgriezienus, ka pat Vidzemes landtāgs (muižnieku pārstāvniecības pašpārvaldes institūcija) 1836. gadā pieņēma lēmumu aizliegt lauksaimniecības produkcijas iepirkumus, par to norēķinoties ar alkoholu.³

Paralēli degvīnam attīstījās arī alus industriālā ražošana. Dažāda lieluma brūžu skaits bija mērāms simtos, un lauku teritorijās arī šī ražošana attīstījās muižu paspārnē.

Ap 1865. gadu Kurzemes guberņā bija 179 alus brūži, bet Vidzemes (kopā ar Igaunijas daļu) – 471.⁴

19. gadsimta beigās Krievijas impērijā tika pieņemti stingrāki noteikumi degvīna standartiem, no 1895. gada pakāpeniski tika ieviests degvīna valsts monopols. Peļņa no degvīna ražošanas un realizācijas kļuva par vienu no svarīgākajām valsts budžeta ieņēmumu pozīcijām, 20. gadsimta sākumā sasniedzot trešdaļu visu ieņēmumu.

Arī šajā laikā tika celta trauksme par alkohola patēriņa apjomiem. Ir vērts citēt fragmentu no 1910. gada raksta, kur autors apraksta situāciju Vidzemē – Cēsīs, Valmierā un Valkā: "Šajās žūpnīcās salasās pilsētas inteliģence un turīgākie pilsoņi un pavada naktis žūpojot, kārtis un biljardu spēlējot. Tālāk pa lielākai daļai nesniedzas mūsu inteliģences prasības, ja atskaita dažas diletantiskas teātra izrādes. Visnabadzīgākās aprindas maz apmeklē teātrus un koncertus, jo nesaprot viņu vērtības. Vienīgā izpriecas un satikšanās vieta tiem – alus bode. Žūpošana notiek tādos apmēros, ka par to pabrīnētos pat izslavētais žūpa – krievu zemnieks. Visā Krievijā 1908. g. nodzēra 86,004,205 vedrus [1 vedrs=12,3 litri] degvīna. Caurmērā katrs iedzīvotājs patērējis 0,614 vedrus. Pēc Valkas akcīzes valdes ziņām 1908. g. degvīna pārdots: kroņa pārdotavās Valkā (15 000 iedzīvotāju) – 15,150 vedru nožūpots, 1,01 vedra uz katra iedzīvotāja. Valmierā 9 000 iedzīvotāju, 11,217 vedru nožūpots, 1,24 vedru uz katra iedzīvotāja, Cēsis 9 000 iedzīvotāju, 13,990 vedru nožūpots, 1,55 vedru uz katra iedzīvotāja."⁵

Striktus ierobežojumus alkohola pieejamībā Krievijas impērijas valdība ieviesa 1914. gadā – tūlīt pēc Pirmā pasaules kara sākuma. Šis lēmums katastrofāli ietekmēja valsts budžeta ieņēmumus un bija viens no faktoriem, kāpēc 1917. gadā valsts finanšu sistēma bija pilnībā sabrukusi. Iedzīvotāji nebeidza patērēt alkoholu un meklēja citas apreibināšanās iespējas. Tas pats notika arī karaspēkā, Valmierā 1915. gadā novēroto savulaik savās atmiņās ir aprakstījis Jānis Cīrulis: "Pa ielām jādelēja krievu kazaki, visur skanēja zaldātu dziesmas, klaigas un lamāšanās. Veikalos izpirka denaturēto spirtu un odekolonu. Tos dzēra krievi, jo, pastāvot alkohola noliegumam, šņabi nekur nevarēja dabūt, un – nekulturāli lamādamies, viņi kulturāli smaržoja pēc ceriņiem un maijpuķītēm."⁶

Latvijas Republikas izveide sakrita ar laiku, kad lielā daļā pasaules attieksme pret alkoholu mainījās tā radikālas ierobežošanas virzienā. Sauso likumu (tā saukto prohibīciju, atturību) 1919. gadā ieviesa ASV, līdzīgā virzienā raudzījās citas valstis tepat kaimiņos, piemēram, Zviedrija un Somija (Zviedrijā jautājums nonāca pat līdz referendumam 1922. gadā, taču ar minimālu pārsvaru zviedri sauso likumu noraidīja).⁷

Pēc karstiem strīdiem 1920. gada 17. augustā Satversmes sapulce pieņēma likumu "Par alkoholu saturošu vielu ražošanu, aplikšanu ar nodokļiem un pārdošanu". Likuma pamatbūtība bija vienkārša: ražošana un tirdzniecība ir atļauta, taču procesu kontrolē valsts, gūstot iespējami lielāku peļņas daļu, un vienlaicīgi nosaka ierobežojumus, lai patēriņā nav pārmērības.

Stingrāki alkohola aprites noteikumi tika pieņemti 1924. gada decembrī ar "Likumu par žūpības apkarošanu". Daudzi likuma panti nav zaudējuši aktualitāti arī mūsdienās – tie noteica stingrus ierobežojumus alkohola reklamēšanai, iegādei un patēriņam.

Alkoholu nedrīkstēja tirgot un lietot tirdzniecības vietās pēc pulksten desmitiem vakarā un svētdienās, bet sestdienās un pirmssvētku dienās – tikai līdz pulksten 12 dienā. Alkohola tirdzniecība bija noliegta tautas nobalsošanas dienās un pašvaldību vēlēšanu laikā. Daži šī likuma panti uzskatāmi rūpējās par sabiedrības tikumību tālaika izpratnē, piemēram 3. pants noteica, ka "alkoholisko dzērienu pārdotavās patēriņam uz vietas ir aizliegta deja, varietē izrādes un tamlīdzīgas izpriecas.

Šinīs vietās atļaujama mūzika tikai ar vietējās pašvaldības piekrišanu".⁸ Tika noteikts, ka nav pieļaujama alkohola lietošana mācību iestādēs un par valsts vai pašvaldību iestāžu līdzekļiem rīkotos pasākumos. Alkohola tirdzniecība un lietošana tika noliegta arī pārtikas tirdzniecības vietās, teātros, tirgos un visa veida publiskos sarīkojumos.

20. gadsimta 20. gadu brīvā prese izgaršoja karstās debates par žūpības apkarošanas likumu, pievienojot krietnu humora devu: "Vai kā izsmieklis neizskan mūsu apgaismotības laikos, ka alkoholiskus dzērienus aizliegts reklamēt ar sevišķu apgaismošanu skatu logos? Kā tas savienojams ar civilizācijas lielajām tieksmēm uz gaismu, uz skaidrību? Un kādēļ jūs uzbrūkat mūzikai, dejai, varietē jaunkundzēm? Ko šīs smukās sievietes jums ļauna darījušas, un kā tas saskan ar sieviešu emancipāciju, kuru taču jūs negribēsiet noliegt?"⁹

1924. gada likuma ierobežojumu skrūves vaļīgāk tika palaistas jau pēc trim gadiem – 1927. gada nogalē. Grozījumi pat tika virzīti steidzamības kārtā, un tā nepieciešamību skaidroja viens no iniciatoriem Pēteris Juraševskis, norādot, ka "ar žūpības apkarošanas likuma pieņemšanu nav panākts tas, ko domāja sasniegt, jo žūpība nav mazinājusies, bet gan jūtami samazinājušies valsts ienākumi no akcīzes nodokļiem. Slepena reibinošu dzērienu pagatavošana, tāpat slepena tirgošanās ar tiem pastāvīgi pieaug. Tā rodas necieņa pret šo likumu, ar ko daudzi neapzinīgi elementi lielās kā ar kādu "varonību"".¹⁰ Kopumā likuma grozījumi paplašināja alkohola pieejamību, ļaujot to tirgot arī naktī pirmās šķiras traktieros (restorānos), kā arī citās iestādēs.¹¹ Grozījumi likumā tika pieņemti 1927. gada Ziemassvētkos (24. decembrī), Valsts prezidents Gustavs Zemgals tos izsludināja 1928. gada 5. janvārī, bet Pēteris Juraševskis 24. janvārī kļuva par Ministru prezidentu.

Alkohola patēriņu 20. gadsimta 30. gadu otrajā pusē ierobežot vēlējās Kārļa Ulmaņa autoritārais režīms, un arī pats Ulmanis, cik zināms no vēstures avotiem, ir bijis pārliecināts atturībnieks.

Alkohola jautājums bija iekļauts valsts sešu gadu plāna projektā, kura izstrāde tika uzsākta 1938. gadā, taču dažādu iemeslu dēļ netika pabeigta. Kā konceptuāla problēma tika atzīts fakts, ka "Latvijā patērē ļoti daudz degvīna un spirta dzeršanai – vairāk nekā 5,5 litrus absolūta alkohola uz vienu aktīvi strādājošu vīrieti gadā".¹²

Patēriņa ierobežojumam tika saredzēti trīs virzieni: spirta (degvīna) cenas paaugstināšana; degvīna lietošanas ierobežošana vai aizliegšana sabiedriskās sanāksmēs; ierobežojumi tirdzniecībā, nosakot ierobežotu tirdzniecības laiku gan tirgotavās, gan krodzniecības uzņēmumos. Apzinoties Latvijas un citu valstu iepriekšējo pieredzi, kā arī sabiedrības tieksmi uz alkoholu, šis plāns paredzēja nevis alkohola izskaušanu, bet gan patēriņa paradumu maiņu, mudinot mazāk dzert stipro alkoholu, bet vairāk alu un vietējos vīnus.

Otrā pasaules kara laikā, 1940. gadā, Latviju okupēja PSRS. Vārdos attieksme pret alkoholu saglabājās nemainīgi negatīva, tomēr arī attiecībā uz alkoholu – līdzīgi kā daudzām citām lietām – vārdi un darbi nesaskanēja. Viens no okupācijas varas saukļiem jau 1940. gadā, atsaucoties uz Vladimira Ļeņina citātu, bija "sociālisms un alkoholisms ir nesavienojami jēdzieni"¹³, alkoholisms tika raksturots kā "kapitālistiskās iekārtas parādība".¹⁴

Tomēr praksē notika pretējais – drīz pēc Otrā pasaules kara beigām un PSRS okupācijas varas nostiprināšanās alkohola ražošanas apjoms un patēriņš Latvijā strauji pieauga. Septiņu gadu laikā (1950.–1957.) valsts ieņēmumi no pārdotā alkohola dubultojās: no 648 miljoniem rubļu līdz 1,34 miljardiem rubļu (dati salīdzināmās cenās). Pārdotā alkohola īpatsvars pārtikas tirdzniecībā 1957. gadā bija 25%, bet kopējā tirdzniecībā – 12,6% no preču apgrozījuma. 1957. gadā stiprā alkohola patēriņš Latvijā bija pārsniedzis PSRS vidējo līmeni (Latvijā – 7,6 litri uz iedzīvotāju), un alu Latvijā patērēja divas reizes vairāk nekā PSRS vidēji.¹⁵

Alkohola patēriņš turpināja pieaugt, un tas nepalika nepamanīts trimdas preses izdevumos. Laikraksts "Latvija" pārpublicēja kādas no Latvijas sūtītas vēstules fragmentu: "Alkohola lietošana pie mums ir pieņēmusies katastrofiskos apmēros. Dzerts tiek ne tikai degvīns, bet arī lētie odekoloni, logu un vannas tīrīšanas līdzekļi, pat skudru skābe. It viss, kur ir kaut smaka no spirta."¹⁶

Tajā pašā laikraksta numurā tika pārpublicēts arī fragments no 1984. gada oktobra žurnāla "Padomju Latvijas Sieviete", kurā reģionālās slimnīcas ārste situāciju Latvijā krāsoja drūmās krāsās: "Ar bažām skatos uz izlaidīgām, nevīžīgām sievietēm. Viņām sāk aizmirsties jēdziens sievietes gods, lepnums un mātes pienākums. Visbriesmīgāk no tā cieš bērni. Kāda gan māte var būt tā sieviete, kuru rudenī taisnā ceļā no kartupeļu talkas atveda uz dzemdībām tik apdzērušos, ka viņa nesaprata ne rīta, ne vakara. Kad otrā rītā atžirga, nevarēja vien beigt brīnīties, kur viņa atrodas un no kurienes viņai radies bērns."¹⁷

1985. gadā jau pāris mēnešus pēc nonākšanas pie varas alkohola apkarošanai pievērsās jaunais PSRS līderis Mihails Gorbačovs. Mediju reakciju pēc šī lēmuma "no augšas" tēlaini var salīdzināt ar haotisku rosīšanos uz smagām paģirām, kas iestājušās pēc intensīvas dzeršanas visas valsts līmenī vairāku desmitgadu garumā. Iepriekšējās desmitgadēs bieži izskanēja alkoholisma kritika, bet tagad, ņemot vērā augstākās varas lēmumu, tonis kļuva ievērojami asāks un mudināja alkoholismu nesaudzīgi apkarot. Visus medijus piesātināja raksti ar nosaukumiem "Degvīns – nelaimes brālis"¹⁸, "Vairāk iniciatīvas un neatlaidības"¹⁹, "Nostiprinot disciplīnu un kārtību"²⁰, "Atturībai jākļūst par dzīves normu"²¹ utt. Lielu rezonansi ieguva raksts "Kas spēlēs klavieres?" laikrakstā "Literatūra un Māksla" 1985. gada 5. jūlijā, kurā Latvijas PSR Veselības aizsardzības ministrijas galvenais narkologs Jānis Strazdiņš problēmai deva jau sistēmisku ietvaru, analizējot alkohola patēriņa pieaugumu. Strazdiņš pirmo reizi okupētās Latvijas preses izdevumā publiskoja šokējošo statistiku: alkohola patēriņš starp 1960. un 1980. gadu pieaudzis 2,5 reizes, bet ar alkoholismu saistītu slimību skaits – vairāk nekā astoņas reizes.²²

Kas īpašs ir mūsu alkohola patēriņā, izņemot to, ka tas ir liels? Šķiet, ka stiprā alkohola patēriņa īpatsvars Latvijā ir bijis dominējošs pie visām varām kopš 19. gadsimta. PSRS okupācijas periodā dzert sāka vairāk, bet īpatsvars par labu degvīnam un tā "radiniekiem" nostiprinājās jau 19. gadsimtā. Latvieši kā Rietumu civilizācijai piederoša izglītota un strādīga nācija alkohola patēriņa paradumos vairāk līdzinās austrumslāviem. Dzeram kā krievi, bet strādājam kā vācieši – tāds būtu provokatīvs, bet vienlaicīgi godīgs atzinums par mūsu nācijas dzeršanas un darba paradumiem.

Kas notiks ar alkoholu nākotnē? Vai to izkonkurēs citas apreibinošās vielas un līdz ar paaudžu maiņu digitālajā laikmetā alkohols paliks kā daļa no vēstures un tiks apzīmēts par "mazāku ļaunumu", ja to salīdzina ar modernajām sintētiskajām narkotikām? Vai nākotnē sabiedrība spēs atteikties no tradicionālajām apreibinošajām vielām un rast piepildījumu citos sen zināmos apreibināšanās veidos – mākslā, reliģijā vai mīlestībā – vai arī atradīs vēl ko jaunu?

1 Reģistrētā absolūtā alkohola patēriņš Latvijā. Slimību profilakses un kontroles centrs, 2023.

2 Alcohol consuption (Alkohola patēriņš). OECD data, 2022.

3 Dreimanis, P. Vidzemes saimniecība latvju tautiskās atmodas laikmetā. Burtnieks, 1930. g. 1. marts.

4 Tomsons, K. Alus rūpniecība Latvijā. Sava Grāmata, 2023., 50. lpp.

5 Žūpība Vidzemes vidienā. Zemkopis, 1910. g. 2. jūn.

6 Cīrulis, J. Muzikanta piezīmes. Literatūra, 1961., 20. lpp.

7 Lipša, I. Sabiedriskā tikumība Latvijā: alkoholisko dzērienu lietošana. Latvijas Vēstures institūta žurnāls, 2010. g., Nr. 1, 72. lpp.

8 Likums par žūpības apkarošanu. Likumu un Ministru kabineta noteikumu krājums Nr. 24, 1924. gada 31. decembris.

9 Turpat.

10 Saeimas 6. decembra sēde. Iekšlietu Ministrijas Vēstnesis, 1927. g. 9. nov.

11 Papildinājumi un pārgrozījumi likumā par žūpības apkarošanu. Likumu un Ministru Kabineta Noteikumu krājums, 1928. g. 28. janv.

12 LNA LVVA 6824. f., 1. apr., 138.l., 17. lpp.

13 Pretalkohola biedrības darbība. Jaunā Balss, Nr. 4, 1940. gada novembris.

14 Alkoholismam nav vietas padomju ģimenē. Jaunā Balss, Nr. 4, 1940. gada novembris.

15 LNA LVA, 277. f., 3. apr., 327. l.

16 Dzīves apstākļi komunistu okupētā dzimtenē. Latvija, 1986. g. 25. aug.

17 Turpat.

18 Znamja Truda (Rēzekne), 1986. g. 21. janv.

19 Par Komunisma Uzvaru (Ludza), 1985. g. 11. jūn.

20 Par Komunisma Uzvaru (Ludza), 1986. g. 12. aug.

21 Par Komunisma Uzvaru (Ludza), 1985. g. 25. maijs.

22 Kas spēlēs klavieres? Literatūra un Māksla, 1985. gada 5. jūlijs.

* Kā viss saturs, kurš tiek publicēts Viedokļrakstu sadaļā, šis ir raksta autora viedoklis.

** Satura projektu līdzfinansē Vācijas Federatīvā Republika konkursa par noturīgumu un medijpratības veicināšanu 2024. gada ietvaros. Par saturu atbild AS "DELFI".