Māris Kūlis: Asada gāzēju baisā pagātne  (1)

Notikumi Sīrijā var šķist izdevīgi arīdzan citām valstīm: Izraēla līksmo par sava senā pretinieka vājumu, kas uzreiz mazina arī Hizbullāh un Hamās spēku. Saūda Arābija un citas Līča valstis priecājas, ka cieš Irāna un, plašākā mērogā raugoties, varētu izveidoties sunnītu valsts. Turcijai patīk, ka tādējādi varētu stiprināt ietekmi Sīrijas ziemeļos, kur dabas resursi kārdinoši, un arī slāpēt kurdu varu.

Tikmēr sīriešiem būs jātiek skaidrībā, kas ir viņu jaunā realitāte. No vienas puses, aina rādās pat salīdzinoši optimistiska. Asada gāzēji ir deklarējuši, ka vairs neatbalsta radikālu islāmismu, ka atbalsta dažādību, ka nemocīs pretiniekus, ka visiem ļaus dzīvot kā tie vēlas utt. Pat izplatās runas, ka viņi ar Sīrijas esošo valdību sarunājas par darba turpināšanu. Tiek ziņots, ka sīriešu bēgļi straumēm dodas mājup. Izskatās, ka varas maiņa patiešām ir notikusi visnotaļ mierīgi; neredzam šausminošus attēlus no degošām, izlaupītām pilsētām, pagaidām nemanām linča tiesas un līķu grēdas. Amerikāņi bombardē Islāma valsts pozīcijas, lai tie neizmantotu situāciju.

No otras puses, jāņem vērā vēstures tumšā ēna, kas seko Asada gāzēju avangardam, proti, Levantes atbrīvošanas apvienībai (Tahrir al-Sham), plašāk pazīstamai ar abreviatūru HTS, un tās līderim Abū Muhammadam al Džūlānī. Nemaz ne tik sen, 2021. gadā, Džūlānī ne tikai piekrita, bet pat veicināja apstākļus, lai varētu sniegt garu interviju ASV telekanālam PBS, kas labprāt uzklausīja starptautiskā meklēšanā izsludināto teroris­tiskas organizācijas līderi. Taču šī rīcība nav tikai personības iezīmes izpausme, nē, tā parāda vērienīgus konceptuālus virzienus islāmisko teroris­tisko organizāciju iekšienē.

Džūlānī uzvārds norāda uz viņa saistību ar Golānas augstieni Sīrijā. Viņš ir dzi­mis 1982. gadā Rijādā, Saūda Arābijā, naftas ieguves inženiera ģimenē, taču jau 1989. gadā pārcēlās uz Sīriju. Viņa tēvs, kaislīgs arābu nacionālisma atbalstītājs, spēja nodrošināt pārtikušas vidusšķiras līmeņa dzīvi. Tomēr 2003. gadā, sākoties ASV iebruku­mam Irākā, Džūlānī pievienojās Irākas aizstāvju džihādistu rindām un pat guva tādas sekmes, ka strauji kāpa pa vie­tējā Al Kāidas atzara varas vertikāli. Savukārt 2008. gadā, brīvlaists no ieslodzījuma (kurā viņš esot ieguvis labu slavu kā prasmīgs ticības lietu skaidrotājs), viņš pievienojās Islāma valstij, kas tolaik vēl bija salīdzinoši maza organizācija. Dzīves gaitā viņš esot strādājis par arābu valodas skolotāju.

Straujš pavērsiens Džūlānī dzīvē sākās līdz ar t. s. Arābu pavasari, uz ko reaģēja ne tikai vietējie autokrāti vai Rietumu komentētāji, bet arī teroristiskās organizācijas, tostarp Islāma valsts, kas notiekošajā saskatīja lielu potenciālu. Tāpēc jau 2011. gada beigās vai 2012. gada sākumā Islāma valsts vadība uz Sīriju nosūtīja Džūlānī ar uzdevumu nodibināt organizāciju An Nusra fronte. Paša Džūlānī atstāstā viņš no Islāma valsts augšējiem ešelo­niem saņēmis piedāvājumu atgriezties Sīrijā un tāpēc sagatavojis "gandrīz 50 lappušu garu analītisku pētījumu", kurā skaidrojis situāciju Sīrijā un savus plānus. Prasījis ieročus, naudu un 100 vīru, saņēmis tikai sešus, Džūlānī uzņēmās Sīrijas ieņemšanu.

Džūlānī vadītajam grupējumam bija jādarbojas kā Islāma valsts aiz­segam, jo tā vēl neuzskatīja par iespējamu uzņemties starptau­tiskas ambīcijas. An Nusra fronte ātri vien pārņēma opozīcijas iniciatīvu un izcīnīja neskaitāmus militārus panākumus. Gada laikā tā no 7 cilvēku pulciņa izauga par 5000 vīru lielu organizāciju. Drīz vien Džūlānī vadībā An Nusra fronte kļuva par vadošo spēku karā pret Asada armiju un tādējādi ieguva daudzu opozicionāru vai nemiernieku simpātijas, kā arī piesaistīja ārvalstu mudžāhidus pat no Eiropas.

Diezgan drīz An Nusra frontes panākumi esot izbiedējuši Islāma valsts līderus. Viņi uzstāja, ka Džūlānī būtu publiski jāpaziņo par pakļautību tālaika Islāma valsts vadītājam Abū Bakram al Bagdādī. Džūlānī esot apsolījis par to padomāt, taču izdomājis, ka šāds solis nenāktu par labu Sīrijas revolūcijai. Viņš bija sapratis, ka būtisks mudžāhidu dzinulis Sīrijā ir naids pret Asada varu, un bažījās, ka publiska pakļaušanās priekšniecībai Irākā varētu sagraut An Nusra frontes reputāciju. Šāda nostāja ir vērojama arī šobrīd. Bagdādī pieprasīja, lai Džūlānī publiski apstiprina, ka An Nusra fronte tiek izformēta un iekļauta Islāma valstī, bet Džūlānī šo pavēli ignorēja. Vārdu pa vārdam, līdz Bagdādī nolēma gluži vienkārši paziņot, ka apvienošanās ir notikusi, bet Džūlānī šo apvienošanos kategoriski noraidīja un vērsās pēc palīdzības pie Al Kāidas. Galu galā strīds pārauga skandālā un 2014. gada 2. februārī Al Kāida, atbalstot Džūlānī, paziņoja: "Islāma valsts nav Al Kāidas atzars; mums nav pilnīgi nekādas organizatoriskas saiknes ar to, un mēs neuzņemamies atbildību par tās rīcību."

Domājot par ideoloģiju cīņām, tajā brīdī varēja vērot ļoti interesantu pavērsienu. Al Kāidas līderi, tie paši, kas rīkoja 11. septembra teroraktus, pēkšņi sāka runāt jaunā valodā. Nu tie apsūdzēja Islāma valsti pārmērīgā vardarbīgumā, netaisnībā pret ticības brāļiem, apsaukāja par hāridžītiem u. tml. Tie paziņoja, ka Islāma valsts sekotāji ir ekstrēmisti (kas citam acī skabargu…) un nomaldījušies no patiesības. Šādu runu kontekstā pat radās diezgan absurds apzīmējums — mērenie ekstrēmisti.

Lai gan šķelšanos varētu skaidrot ar personiska līmeņa nesaskaņām starp Džūlānī, Bagdādī, Al Kāidas līderi Zavāhirī, tai ir daudz dziļāks stratēģiskais un ideoloģiskais pamatojums. Al Kāidas un An Nusra frontes, kā arī tagad, iespējams, HTS, no vienas puses, un Islāma valsts, no otras, uzskati un pamatmērķi ir ļoti tuvi — tās visas īsteno salafītu politiskā islāma militāro džihādu. Tomēr tām ir dažas būtiskas atšķirības. Jau ilgstoši islāmistu aprindās ir valdījusi pārliecība, ka musul­maņu valstu varas nav pietiekami islāmiskas un tās būtu jāgāž, taču jāatrod pareizā pieeja. Al Kāidas vadošie ideologi piekrita, ka pamatmērķis ir vietējo varu gāšana un islāmiskas lielvalsts izveide. Taču, viņuprāt, visām neveiksmēm ir tikai viens cēlonis — ASV. Līdz ar to visupirms esot jāpanāk, lai ASV pārtrauc atbal­stīt vietējās varas. Turpretī Islāma valsts stratēģi, lai gan piekrīt, ka ASV ir daudzu ļaunumu sakne, uzskata, ka vispirms jātiek galā ar vietējiem režīmiem. Savukārt Al Kāidas nostāja ir tāda, ka sākumā jāiegūst vietējo iedzīvotāju simpātijas, jāiekvēlina viņos reliģiozitāte, jāsakūda uz nemieriem un tad jādibina valsts. Īsi sakot, jautājums ir, vai vispirms karot ar tālo vai tuvo ienaidnieku?

Šīs stratēģijas atšķirības spilgti izpaudās An Nusra frontes un Islāma valsts konfliktā. Islāma valsts līderi vēlējās sagrābt pēc iespējas plašākas teritorijas un tajās nekavējoties ieviest savus likumus. Savukārt An Nusra fronte Džūlānī vadībā rīkojās lēnāk un pacietīgāk. Tā sadarbojās ar citiem opozīcijas grupējumiem Sīrijā kopīgās cīņās pret kopīgu ienaid­nieku — Asada režīmu. Sagrābtajās teritorijās tā neuzspieda savus likumus, izturējās puslīdz draudzīgi pret civiliedzīvotājiem, centās nodro­šināt pārtikas piegādi u. tml. Proti, lai iekarotu vietējo iedzīvotāju sirdis, An Nusra fronte daudz lielākā mērā bija gatava kompromisiem. Kad Bagdādī uzstāja uz abu organizāciju apvienošanu, Džūlānī bija pareizi sapratis, ka tam var būt nelabvēlīgas sekas, jo sīrieši Islāma valsti uzskatītu par kārtējiem ārvalstu (irākiešu) iebrucējiem. Tātad varētu teikt, ka An Nusra fronte ir nacionālais projekts pretstatā Islāma valstij, kuras mērķis ir teritoriāla ekspansija. Intervijā Al Jazeera Džūlānī dekla­rēja: "An Nusra frontei nav plānu vai norādījumu uzbrukt Rietumiem. Mēs saņēmām skaidrus rīkojumus no Aimāna az Zavāhirī neizmantot Sīriju par placdarmu uzbrukumiem ASV vai Eiropai, lai tādējādi nesabojātu patieso misiju pret [Asada] režīmu." Jāņem vērā, ka runa ir par Zavāhirī, to pašu, kurš vēl salīdzinoši nesen bija Al Kāidas vadītājs. Tieši viņš esot definējis An Nusra frontes uzdevumus un norīkojis Džūlānī tos īstenot: gādāt, lai An Nusra fronte integrētos Sīrijas sabiedrībā un nemiernieku kustībā; koordinēt rīcību ar citām islāmistu organizācijām; veicināt šariata tiesību sistēmas izveidi Sīrijā; stratēģiski svarīgās vietās izveidot atbalsta punktus; neiesaistīties pret rietumvalstīm vērstos uzbrukumos.

Atšķirības stratēģisko mērķu sasniegšanā kļuva vēl uzskatāmākas 2016. gada 28. jūlijā, kad Džūlānī videoierakstā pateicās Al Kāidai par sadarbību, novēlēja panākumus un paziņoja, ka grupējumam turpmāk būs jauns nosaukums — Levantes iekarošanas fronte, un izklāstīja mērķus: ieviest islāmu un šariata likumus, iedibināt taisnī­gumu, kā arī apvienot visus mudžāhidus, lai patriektu Asadu utt. Savukārt 2017. gada 28. janvārī Levantes iekarošanas armija apvienojās ar čet­rām citām mazākām kaujinieku grupām un pieņēma jaunu nosaukumu — Levantes atbrīvošanas apvienība, proti, tā organizācija, kas patlaban gūst panākumus Sīrijā — HTS. Zīmīgi, ka jauno apvienību, kuras kodolu veido vēl tikko bijusī Al Kāidas pārstāvniecība, ASV valdība klasificēja kā teroristisku organizāciju tikai pēc veseliem diviem mēnešiem no tās dibināšanas.

Tas, ko Islāma valsts zvērību aizsegā ir centusies paveikt Al Kāida un no tās atvasinātie grupējumi, mārketinga valodā tiktu dēvēts par "rebren­dingu". Īsi kopsavelkot Džūlānī interviju telekanālam PBS, tā pavēsta, ka "mēs esam tīri normāli, ar mums varētu pamēģināt pa labam!" Kopš Islāma valsts ieguva visu ļaunumu ļaunuma titulu, Al Kāida un An Nusra fronte ir centušās sevi parādīt kā kaut ko puslīdz pieņemamu. Jau tajā brīdī varēja spekulēt, vai tik An Nusra fronte, ko radīja Islāma valsts, bet kas tagad sevi dēvē par HTS, kādudien "normalizēsies" tiktāl, ka pozicionēs sevi kā tiesiski pieņemamu politisko spēku. Džūlānī, sīrietis ar dzimtas saknēm Golānā, labāk par daudziem citiem saprata, ka ilgtermiņā uzvaru var gūt sirdīs. Islāma valsts, sajutusi spēka varas garšu, centās pakļaut it visus, bet nebija spējīga to izdarīt. Turpretī Džūlānī vīzija, šķiet, piepildās. Svarīgākais jautājums, vai radikālā vīzija ir atcelta, transformējusies vai paslēpusies.

Patlaban, pirmajos mirkļos, zibensrevolūcija Sīrijā izskatās cerīga. Nudien, pat dzirdamas runas, ka Džūlānī paziņojis, ka viņš esot mainījies, ka atmetis džihādisma maldus, ka atbalsta iekļaušanu un dažādību; ka viņš vairs nelolo sapņus uzspiest islāmu visiem Sīrijas iedzīvotājiem. Tiek pamatoti norādīts, ka Idlibas provincē, kur lielā mērā saimniekoja HTS, patiešām nebija vērojamas "džihādiskas" izdarības. Daži pat spekulē, ka vajadzēs to Džūlānī ņemt ārā no teroristu sarakstiem. Citi apcer, ka Džūlānī taču neesot aizliedzis alkoholu, liek mierā kristiešus, rūpējas par provinces infrastruktūru, pašvaldības darbā reāli nodrošinot tādus pakalpojumus kā veselības aprūpe, ceļu uzturēšana, elektrības padeve utt. Tas viss izklausās ļoti labi, tomēr vēstures ēna ir dziļa un tumša. Pārāk agri sveikt ar ziediem.