Henrijs Votons, britu diplomāts, reiz slavenajā teicienā sacīja: "Diplomāts ir godīgs cilvēks, kuru sūta uz ārzemēm melot savas valsts labā." Pēdējās nedēļās Gruzijas diplomāti ir iemiesojuši šo teicienu. Intervijās un viedokļu rakstos ārzemēs viņi ir atkārtojuši "Gruzijas Sapnis" valdības galveno vēstījumu: ka Gruzija joprojām stingri atrodas ceļā uz dalību Eiropas Savienībā. Šis apgalvojums ir ne tikai nepatiess, bet arī aizskar to cilvēku inteliģenci, kuri seko notikumiem Gruzijā.
Nepieciešamība izplatīt šo naratīvu kļuva steidzama pēc sabiedrības sašutuma, kas sekoja viņu 28. novembra paziņojumam. Valdība paziņoja, ka atliks ES pievienošanās sarunu sākšanu līdz 2028. gadam, atteiksies no ES finansiālās palīdzības un koncentrēsies tikai uz Asociācijas līguma un Padziļinātās un visaptverošās brīvās tirdzniecības zonas līguma īstenošanu.
Šī politikas maiņa izraisīja masveida protestus, kad desmitiem tūkstošu cilvēku izgāja ielās Tbilisi, skaidri paužot savu neapmierinātību ar valdošās partijas izvēlēto kursu.
Šādos apstākļos "Gruzijas Sapnis" un tās diplomātisko pārstāvju apgalvojumi par Gruzijas Eiropas ceļu ir ne tikai maldinoši – tie ir klaji meli. Reālā situācija uz vietas atklāj valsti, kas slīd autoritārisma virzienā. Gruzijas diplomātiem būtu jāstājas pretī šai patiesībai, nevis jācenšas to noslēpt. Patiešām, daži to ir darījuši drosmīgi: vēstnieki Čehijā, Nīderlandē un Bulgārijā ir atkāpušies no amata protestējot, savukārt vairāk nekā 240 Gruzijas diplomāti ir parakstījuši atklātu vēstuli, nosodot valdības lēmumu novirzīties no ES kursa.
Demokrātijas atkāpšanās ir acīmredzama. Apskatiet 26. oktobra parlamenta vēlēšanas, kuras plaši uzskata par sliktākajām Gruzijas modernajā vēsturē. Bija daudz apsūdzību par balsu pirkšanu, vēlētāju iebiedēšanu un procedūras pārkāpumiem. Saskaņā ar datiem, šie pārkāpumi varēja ietekmēt līdz pat 600 000 balsīm. Šādas vēlēšanas neatspoguļo valsti, kas tiecas pievienoties ES, tās atklāj demokrātiju, kas atkāpjas.
Valdības nespēja izpildīt ES kritērijus ir tikpat daiļrunīga. Gruzijas diplomāti to labi zina. 2022. gadā ES noteica 12 prioritātes, kas Gruzijai bija jāīsteno, lai iegūtu kandidātvalsts statusu. Valdība izpildīja tikai trīs. Kandidātvalsts statuss, kas tika piešķirts 2023. gada decembrī, lielā mērā bija labvēlības žests Gruzijas tautai, kuras Eiropas identitāte joprojām ir stipra. Tomēr Eiropas Komisijas 2024. gada oktobra ziņojums uzsvēra, ka progress pārskatītā deviņu soļu ceļveža īstenošanā ir bijis minimāls. Tomēr "Gruzijas Sapnis" apgalvo, ka Gruzija būs pilnībā sagatavota uzsākt dalības sarunas līdz 2028. gadam – grafiks, kas ir tikpat absurds, cik maldinošs.
Apgalvojumi, ka pilnīga Asociācijas līguma un Padziļinātās un visaptverošās brīvās tirdzniecības zonas līguma īstenošana tuvinās Gruziju "par 90%" ES dalībai, ir tikpat maldinoši. Šie līgumi ir pamats, bet tie aptver tikai daļu no nepieciešamā dalībai. Labākajā gadījumā to izpilde nodrošinātu 60–65% no ES prasībām. Kritiskās deviņas prioritātes, kas koncentrējas uz demokrātiskām, institucionālām un tiesu reformām, pārsniedz šo līgumu darbības jomu.
Tikpat neiespējama ir ideja, ka Gruzija varētu noslēgt pievienošanās līgumu tikai divu gadu laikā (2028–2030). Vēsturiskais precedents rāda ko citu. Centrālās un Austrumeiropas valstis sarunas sāka 1990. gadu beigās un to pabeigšanai bija nepieciešami pieci līdz septiņi gadi. Horvātijas salīdzinoši vienkāršais process tomēr ilga astoņus gadus. Gruzijas uzstājība uz paātrinātu grafiku ignorē ES pievienošanās sarežģītību, to reducējot līdz politiskam sauklim.
Pēdējie notikumi vēl vairāk uzsver plaisu starp " Gruzijas Sapnis" retoriku un realitāti. Tikai pēdējo nedēļu laikā vairāk nekā 500 miermīlīgu protestētāju ir arestēti, vismaz 400 no viņiem piedzīvojuši fizisku vardarbību un necilvēcīgu attieksmi no tiesībsargājošo iestāžu puses. Opozīcijas līderi atrodas cietumā, kamēr citi saskaras ar politiski motivētām apsūdzībām. Tikmēr valdība ir paātrinājusi represīvu likumprojektu pieņemšanu, kas ierobežo pulcēšanās brīvību, palielina sodus par protestiem un paplašina policijas pilnvaras.
Sodi par satiksmes bloķēšanu vai protestu lozungu uzkrāsošanu ir pieauguši. Vecākus tagad var sodīt, ja viņu bērni pārkāpj sabiedriskās kārtības likumus – acīmredzams mēģinājums atturēt jauniešus no aktīvisma. Demonstrāciju laikā aizliegts lietot maskas vai aizsarglīdzekļus. Šādi pasākumi nav soļi uz Briseli; tie ir kontroles instrumenti, kas atgādina Maskavas autoritāro pieeju.
Apgalvot, ka Gruzija joprojām atrodas ES ceļā, ir, labākajā gadījumā, diplomātiska maskarāde, bet, sliktākajā – apzināts mēģinājums maldināt starptautisko sabiedrību. Valdības rīcība atklāj nevis apņemšanos integrēties Eiropā, bet gan virzību uz autoritārismu, kas tuvina Gruziju Krievijai, nevis ES.
Lai Gruzijas Eiropas centieni būtu uzticami, valdībai jāpāriet no tukšas retorikas uz konkrētiem darbiem. Pašreizējā politiskajā krīzē risinājums ir skaidrs: valdībai jāizsludina jaunas vēlēšanas un jāatbrīvo visi pēdējās nedēļās aizturētie politiskie ieslodzītie.
Pēc daudzu gadu darba Gruzijas diplomātijā es pilnībā saprotu, ka diplomāti bieži strādā savas valsts vadības dotajos rāmjos. Bet, kā reiz sacīja lords Palmerstons: "Vienīgais pilnvarotā lietderības mērķis ir nepaklausīt saviem rīkojumiem. Ja nepieciešams tos stingri ievērot, pietiktu ar ierēdni vai ziņnesi." Gruzijas diplomātiem vajadzētu ņemt šo padomu vērā. Runājot patiesību, pat ja tā ir pretrunā pavēlēm, viņi sniedz visdziļāko pakalpojumu savai valstij un tās tautai.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!