Rīgas metropoles teritorijā slēpjas ievērojams attīstības potenciāls, taču tam ceļā stāv vairāki izaicinājumi, kas būtiski ietekmē gan reģiona izaugsmi, gan ikdienas dzīves kvalitāti. Šeit ik dienu pārvietojas ap 650 tūkstošiem cilvēku, un smagie transporta sastrēgumi ne tikai paildzina ceļā pavadīto laiku, bet arī rada ievērojamus finanšu zaudējumus – tiek lēsts, ka ik gadu sastrēgumos iztērētā degviela vien maksā ap 115 tūkstošiem eiro. Savukārt Rīgas transporta infrastruktūras attīstība ir gadiem atpalikusi, īpaši ārpus pilsētas robežām, kas veicina arvien intensīvāku privātā transporta izmantošanu.
Arī resursu sadales politika neveicina metropoles attīstību – 2024. gadā Rīgai nācās iemaksāt vairāk nekā 133 miljonus eiro pašvaldību finanšu izlīdzināšanas fondā, novirzot līdzekļus uz reģioniem.
Šāda pieeja mazina Rīgas konkurētspēju Baltijas reģionā, un šobrīd šķiet, ka neizmantotais potenciāls varētu tā arī palikt nepiepildīts.
Pirms piedāvāt risinājumus Rīgas konkurētspējas attīstīšanai ir jāvienojas par galvenajiem konkurētspēju veidojošajiem elementiem. Šobrīd pašvaldībām, kas veido Rīgas metropoli, trūkst vienotu instrumentu kopīgu problēmu risināšanai, tāpēc sadarbībai jābūt daudz ciešākai, mērķtiecīgākai un nostiprinātai.
Šobrīd dažādas Rīgas metropoles pašvaldības vienlaikus veic līdzīgas funkcijas, taču katra darbojas savā teritorijā, kas rada papildu administratīvās izmaksas un kavē resursu efektīvu izmantošanu.
Un nav jau tā, ka nav nekādas koordinācijas starp pašvaldībām. Rīgas metropoles pārvaldība šobrīd balstās gurdenā brīvprātīgās sadarbības modelī. Tas nodrošina metropoles pašvaldībām zināmu elastību un brīvību rīkoties ar saviem resursiem pēc saviem ieskatiem, taču sadarbība pašvaldību starpā balstās īslaicīgos projektos, nevis stratēģiskā ilgtermiņa pieejā.
Eiropas valstīs brīvprātīgas sadarbības modelis ir izplatīts, taču ir arī citi pārvaldības risinājumi. Piemēram, modelis, kur valsts pārņem pārraudzībā kādu konkrētu jomu, piemēram, transporta jomu, vides pārvaldību vai izglītību, nodrošinot profesionālu pārvaldību, kas balstīta izpētē un ilgtermiņa mērķos.
Tomēr šāds modelis var radīt arī problēmas – iespējamu atbildību pārklāšanos un iedzīvotāju atsvešināšanos no lēmumu pieņemšanas procesa, jo viņiem nav tiešas kontroles pār valsts pārvaldīto jomu.
Citur metropoļu pārvaldībai ievieš arī divu līmeņu pašvaldības modeli jeb kā to esam nosaukuši mēs – Rīgas deltas modelis, kura potenciālu arī atzina Domnīcas LaSER rīkotajā forumā "Rīgas metropole 2040". Šajā modelī ir skaidri noteikti atbildības līmeņi.
Metropoles līmenī izveidotā dome varētu apvienot Rīgas metropoles pašvaldību domes priekšsēdētājus, kas ļautu saskaņot attīstības prioritātes visā metropolē. Šī pieeja dotu iespēju ieviest vienotu nodokļu politiku un stratēģisku attīstības plānošanu.
Svarīgi ir tas, ka, saglabājot jau esošās pašvaldības, iedzīvotājiem joprojām būtu tieša saikne ar savu pašvaldību. Pastāv iespēja šo modeli radīt vēl tuvāku iedzīvotājiem, sniedzot iespēju iedzīvotājiem ievēlēt Rīgas metropoles domes priekšsēdētāju.
Rīgas metropoles pārvaldībā būtu vērtīgi apsvērt pāreju uz divu līmeņu pārvaldību, kas ļautu nodrošināt augstāku efektivitāti, labāku resursu sadali un ilgtspējīgu attīstību. Šis modelis sniedz iespēju katrai pašvaldībai saglabāt neatkarību, vienlaikus nodrošinot efektīvu kopējo resursu izmantošanu un metropoles attīstības mērķu saskaņošanu.
Rīga nekad nebūs gatava, bet teikā nekas nav teikts par Rīgas metropoli. Un lai tā kļūtu konkurētspējīga, ir jāveicina plašāka sadarbība un vienota attīstības plāna izstrāde, ko sekmētu jauna pārvaldības modeļa ieviešana.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!