Var šķist, ka Ziemassvētki Latvijā vienmēr aizvadīti klusi – ar pušķotu eglīti un pīrādziņiem. Diemžēl Latvijas vēsture nav bijusi vienmērīgs, skaists plūdums. Ik gadu tiek pieminēti mūsu strēlnieku upuri 1916. gada Ziemassvētku kaujās. Otrā pasaules kara cīņās 1944. gada Ziemassvētkos latvieši pie Džūkstes bija spiesti karot abās frontes pusēs. Savukārt 1945. gada 24. decembrī nacionālie partizāni ieņēma Kabili Kuldīgas apriņķī. Šis notikums toreiz atbalsojās Kurzemē. Tagad – visā Latvijā. Latvijas nacionālo partizānu bruņotā cīņa novērtēta ar valstisku atceres dienu. Nākamgad 10. janvārī, godinot partizānu ieguldījumu Latvijas neatkarības atjaunošanā, Kabilē tiks atklāta viņiem veltīta piemiņas vieta.
"Kabile bija mūsu!"
Kas tad 1945. gada 24. decembrī notika Kabilē? Un kāda tam nozīme?
1945. gada 24. decembrī nacionālie partizāni uz vienu dienu likvidēja okupantu varu Kabilē. Ciema ieņemšanu paātrināja okupantu režīma veiktās represijas. 23. decembrī bruņotie kaujinieki (iznīcinātāji) aizturēja vienu no Friča Kārkliņa grupas partizāniem.
20 cilvēku lielā partizānu grupa, kura darbojās Kabiles pagastā, nolēma Kabiles izpildu komitejas un milicijas ēkas pagrabā turēto Pauli Eglīti atbrīvot.
Sakarnieki partizānus informēja, ka Kabilē tobrīd atradās 25 bruņoti miliči, iznīcinātāji un padomju aktīvisti. Tas partizānus nebiedēja, un 24. decembrī sešos no rīta viņi bija noskaņojušies nopietnai cīņai. Stāsta Kabiles ieņēmējs Pēteris Pētersons: "Partizāni pārgrieza telefona drātis, bet no Kabiles iestāžu puses nenāca ne ziņas, ne miņas.
Viens stabs, pie kura arī knieba drātis, no izpildu komitejas bija simt metru attālumā, bet neviens mūs nesadzirdēja. Strebukiem (iznīcinātājiem – R.J.) nebija arī nekādu posteņu. Šajā operācijā biju vienības komandieris ar ložmetēju uz Kabiles–Kuldīgas ceļa.
Manā grupā bija vēl trīs vīri ar automātiem un triecienšauteni." Pētersona grupai bija uzdots aizturēt visas uz Kuldīgu braucošās kamanas un mašīnas un atbrīvot Eglīti: "Mūsējiem ieejot izpildkomitejā, atskanēja blīkšķi. Otrajā stāvā krita vismaz divi ēkas aizstāvji–iznīcinātāji.
Pārējos četrus vai piecus nešāvām. Tos ieslodzīja pagrabā. No turienes neizbēga neviens." Kā liecina čekas dokumenti, partizānu "ķēriens" izrādījās brangs – pagrabā iespundētie un dzīvi palikušie nebija vis vienkārši "strebuki", bet četri represīvo iestāžu darbinieki un milicijas pilnvarotais. Kabiles ieņemšanas laikā krita divi čekisti un divi iznīcinātāji.
Milicijas pagrabā ieslodzītos Kabiles apkārtnes iedzīvotājus partizāni atbrīvoja, bet to vidū Eglīša nebija. Kā tika noskaidrots vēlāk, viņu uz Kuldīgu aizveda jau 23. decembrī. Vēlākais Kabiles partizānu komandieris Ēvalds Pakulis liecināja, ka izpildu komitejas ēku partizāni neaizdedzināja, jo tur bijušas sievietes un bērni.
Par šo savu bijušo īpašumu uztraucies arī grupas biedrs Pērkons. Kur tad izcīnītajā brīvajā Latvijā viņš atjaunos tirgotavu! Cerības neīstenojās. Nepagāja ne gads, kad Pērkons krita.
Kabiles ieņemšanas nozīme
Latvijas pēckara okupācijas perioda vēsturē Kabiles ieņemšana nav no lielākajiem notikumiem. Savukārt Latvijas nacionālo partizānu kara kontekstā, līdzīgi kā toreizējās pilsētas – Gostiņu – ieņemšana 1946. gada 7. janvārī, Kabiles operācijai ir cienīga vieta. No nacionālo partizānu un okupācijas režīma pretstāves viedokļa tās tomēr bija gandrīz 24 stundas, kad Kabilē nevaldīja okupācijas režīms. Savukārt nacionālie partizāni pauda neatkarīgas Latvijas Republikas ideju.
Par to liecina saglabājušies 1945. gada Kurzemes nacionālo partizānu nelegāli drukātie programmatiskie dokumenti. Kabiles nacionālo partizānu komandieris Ēvalds Pakulis 1946. gada vasaras beigās–septembrī ar neatkarības ideju centās apvienot visas Kurzemes nacionālo partizānu grupas. Lielā mērā uz brīdi tas izdevās. Kabiles ieņemšanai nebija tik daudz militāra, kā tautas pašapziņas gara uzturēšanas nozīme.
Ja partizāni būtu nolēmuši Kabili noturēt, nevis doties atpakaļ mežā, iekšlietu karaspēka pārspēka dēļ tas nebūtu iespējams. Pēc Kabiles ieņemšanas tika stāstītas leģendas, ka dienu Kabilē plīvojis sarkanbaltsarkanais karogs, bijusi latviešu vara.
Līdz Kuldīgai arī atnāca ziņas, ka 1945. gada 26.–27. decembrī mežā netālu no Kuldīgas (tagadējā Rumbas pagasta teritorijā) Augusta Ernesta Legzdiņa nacionālo partizānu grupa pēc kaujas izlauzās no trīskārša aplenkuma. Kaujas trokšņus varējuši dzirdēt Kuldīgas pievārtē.
Savukārt čekas mājas pagrabā nagloti zārki kritušajiem čekistiem. Šī kauja, Kabiles ieņemšana un vietējiem zināmā Kabiles nacionālo partizānu sadursme ar iekšlietu karaspēku 1946. gada 1. janvārī netālu no "Apūzniekiem" kā simboliskas trešās Ziemassvētku kaujas Latvijas vēsturē stiprināja ar okupācijas varu neapmierināto noskaņojumu ilgu laiku. Notikušais lika pierauties okupācijas varas līdzskrējējiem.
Kabiles iznīcinātāju vadu pēc Kabiles ieņemšanas nokomplektēt bija grūti. Bija skaidrs, ka Kabiles pusē partizāni neklusēs. Tā arī notika –1946. gadā tika apšaudīts vietējais vēlēšanu iecirknis.
Mūsdienās paliekošas piemiņas vietas ierīkošana nacionālajiem partizāniem Kabilē savukārt ir sekmīgs valsts, pašvaldības un nevalstiskā sektora sadarbības piemērs, no kura iedvesmoties.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!