Jaunā Boba Vudvarda (Woodward) grāmata "Karš" ir unikāla ar saviem aizkulišu atklājumiem par vēl esošā prezidenta Baidena administrācijas iekšējām sarunām un ārpolitikas stratēģijas plānošanu. Viņa apkopotie atstāstījumi izgaismo motivāciju vadošo politiķu nesenai rīcībai Ukrainā un Tuvajos Austrumos, tādējādi arī dodot mums iespēju pārskatīt mūsu pašu redzējumu, laužot dažus mūsu mediju telpas mītus un palīdzot saredzēt tiešo saikni starp karu Gazā un Ukrainā.
Vudvards ir vadošais ASV pētnieciskais žurnālists, kas savu slavas zenītu sasniedza, atklājot prezidenta Niksona administrācijas kriminālo darbību Votergeitas skandālā. Grāmatā "Karš" bieži atreferētie valsts vadītāju citāti pārsvarā balstās uz ierakstītām intervijām ar viņu sarunu līdzdalībniekiem vai arī uz dokumentētas korespondences vai sapulču piezīmēm.
Jau ir izskanējusi Vudvarda vēsts saistībā ar nopietnām ASV bažām par iespējamu Putina Krievijas kodolieroču izmantošanu nesekmīgas karadarbības gadījumā Ukrainā. Šīs prezidenta padomnieku bažas arī nopietni piebremzēja atbalsta tempus Ukrainai. Taču citi viņa grāmatas atklājumi dāvā skaudru ieskatu divu sabiedroto, ASV un Izraēlas, vadītāju nesaderībā un arī viennozīmīgi apstiprina Izraēlas vecākā laikraksta "Haaretz" virsrakstā pausto – "Netanjahu ir atbildīgs par šo Izraēlas–Gazas karu".
Kā tā? Viens arābu līderis pēc otra sarunās ar ASV valsts sekretāru Antoniju Blinkenu un nacionālās drošības padomnieku Džeiku Salivanu (Sullivan) ir apstiprinājis šo faktu. Vudvarda liecinieki ir dokumentējuši arābu politiķu brīdinājumus, aizrādot Netanjahu par maldīgo stratēģiju, pieļaujot "simtiem miljonu" (un netieši arī munīcijas) transfērus no Kataras radikālajai "Hamās" vadībai. Netanjahu, ilgstoši pieļaujot brīvu finanšu plūsmu Gazai, cerēja pretstatīt Gazas atklātos Izraēlas nīdējus ("Hamās") ar mēreno Palestīnas pašpārvaldes vadību Rietumkrastā. Turpinot atbalstīt "Hamās", Netanjahu centās kāpināt polarizāciju palestīniešu starpā un tā izvairīties no vajadzības risināt sarunas par Palestīnas valsti ar centriskajiem spēkiem.
Saūda Arābijas ārlietu ministrs princis Faisals: "Mēs viennozīmīgi brīdinājām viņu (Netanjahu) neatbalstīt "Hamās". Viņam notiekošo vajadzēja daudz labāk apzināties."
Arābu Emirātu prezidents šeihs Muhameds bin Zajeds piebalsoja: "Mēs brīdinājām Izraēlu neatbalstīt "Hamās". Viņi ir daļa no Islāma brālības."
Pat Saūda Arābijas karalis Abdullāhs bija ļoti atklāts: "Mēs to (publiski) neteiksim, bet mēs atbalstām "Hamās" sakāvi. Izraēlai vajadzēja strādāt ar Palestīnas pašpārvaldi, nevis gadiem ilgi atbalstīt "Hamās"."
Netanjahu neieklausījās šajos padomos, tomēr viņam izdevās novērst sarunas par Palestīnas valsti. Turklāt – iepretim 2012. gadam, kad 65% izraēliešu atbalstīja Palestīnas valstiskumu, 2023. gadā 65% jau tam oponēja. Netanjahu fatālā kļūda bija neparedzēt, ka slēptais atbalsts "Hamās" (un galu galā arī 57 gadu okupācija) varētu novest pie 7. oktobra uzbrukuma un slaktiņa.
ASV Nacionālās izlūkošanas direktore Avrila Heinsa (Haines) spekulēja, ka palestīniešu protesti pret "Hamās" valdību pirms 7. oktobra lika pievērst lielāku uzmanību "Hizbollah" darbībai Libānā nekā "Hamās". Jau pirms 7. oktobra 16 gadu Gazas blokāde lika 80% iedzīvotāju iztikt tikai ar humāno palīdzību, bet 95% palestīniešu nebija pat tīra ūdens.
Pēc 7. oktobra bijušie Izraēlas ministru prezidenti Baraks un Olmerts (no "Netanjahu Likud" partijas) steidzās pavēstīt, ka nākotnē vairs nevarēs iztikt bez risinājuma palestīniešu valstiskuma jautājumā.
Pārsteidz intervijās atstāstītie prezidenta Baidena epiteti un rupjības, kas vērstas pret Netanjahu un Izraēlas amatpersonām. Lietojot ASV izplatīto "f" lamuvārdu, Baidens dēvēja Netanjahu par "sasodītu meli"; "18 no 19 cilvēkiem, kas ar viņu strādā, ir sasodīti meļi"; "Tas kuces dēls, Bibī Netanjahu. Viņš ir slikts džeks. Sasodīti slikts džeks".
Netanjahu mānīšanās un atteikšanās izveidot saprātīgu ilgtermiņa stratēģiju Gazai tracināja gan Baidenu, gan Blinkenu. Izraēlas valdības necilvēciskā attieksme pret palestīniešiem lika Baidenam brīnīties: "Kāpēc gan nav iekšējas sacelšanās? Viņš ir jādabū ārā no turienes (no amata)." Valsts sekretārs Blinkens pievienojās, piebilstot: "Pamatā Izraēla (no rīcības Gazā) mantos sacelšanos, kas liks tai ilgu laiku (no)asiņot." Baidens arī tiešos vārdos brīdināja Netanjahu: "Ir grūti iznīcināt ideoloģiju. Bet kādreiz tavas metodes radīs jaunus kaujiniekus." Viņa vērtējums arī saskanēja ar britu MI6 bijušā vadītāja Džona Sojera (Sawyer) pausto, kurš lēš, ka līdz pat 60% no "Hamās" kaujiniekiem ir iepriekšējo sacelšanos Izraēlas represiju bāreņi.
Šī Izraēlas nepiekāpība pārtraukt pretuzbrukumus un spītīgā atteikšanās uzsākt sarunas ar Palestīnas pašpārvaldes pārstāvjiem par virzību uz neatkarīgas valsts izveidi tiešā veidā vēl šodien ietekmē Ukrainas aizstāvību pret Krieviju.
LR ANO pārstāvniecības vadītāja Sanita Pavļuta-Deslandes apgalvo, ka "ir liels izaicinājums saglabāt atbalstu Ukrainai un Krievijas nosodījumu, ņemot vērā Tuvo Austrumu izaicinājumus".
Vēl tiešāk, 2023. gada janvārī ASV ģenerālštāba komandieris ģenerālis Marks Millijs (Milley) drūmi lēsa, ka Ukrainai bija nepieciešami 700 tūkstoši 155 mm artilērijas munīcijas vienību, lai noturētu frontes līniju un veiktu pretuzbrukumu, taču ASV krātuvēs nebija kapacitātes to sagādāt.
Vudvards arī citē vairākus padomniekus, kuri izmisīgi sazvanījās ar dažādu valstu pārstāvjiem, lai tie apgādātu Ameriku, kura savukārt munīciju nosūtītu tālāk uz Ukrainu. Bet kur gan atradās lielās noliktavas ar šo Ukrainai nepieciešamo munīciju? Izraēlā. Taču turpmāk tieši šī munīcija bija vajadzīga arī Izraēlas armijas uzbrukumam Gazā un savas ziemeļu robežas aizsargāšanai ar Libānu.
Izraēla ir bijusi kūtra nosodīt Krievijas agresiju Ukrainā. Tā nav pievienojusies sankciju režīmam pret Krieviju, un tā ir atteikusies apgādāt Ukrainu ar ieročiem, lai gan Izraēla ir liela ieroču eksportētāja. Iespējams, Izraēlas ekstrēmo nacionālistu vēlmei leģitimizēt savu okupāciju Palestīnā un Sīrijā, kā arī paplašināt Izraēlas teritoriju līdz Bībeles laika "apsolītās zemes" apmēriem arī ir sava loma. Līdzīgi kā Krievijas karaspēkā ar "Novorosijas" simboliku, vairāki Izraēlas bruņoto spēku ierindnieki valkā plecu uzšuves ar "Lielizraēlas" plašajām robežām. Toties Krievijas spēku vājināšana Sīrijā varētu likt Izraēlai justies mazāk apdraudētai no Krievijas puses, ja vien jaunā islāmistu valdība arī nesalīgs turpmāku sadarbību ar Krieviju.
***
Vudvards plašāk apskata ASV valdības stratēģiskās sarunas pirms Ukrainas krīzes. Baidena CIP direktors Viljams Bērnss 2008. gadā, būdams vēstnieks Maskavā, rakstīja valsts sekretārei Kondolīzai Raisai: "Ukrainas līdzdalība NATO ir košākā no visām sarkanajām līnijām Krievijas elitei (ne tikai Putinam). (..) Es vēl neesmu saticis nevienu, kurš Ukrainas dalību NATO uzskatītu par neko citu kā tiešu izaicinājumu Krievijas interesēm. Es nevaru iedomāties jebkādu visaptverošu pakotni, kas ļautu Krievijai klusībā norīt šādu rūgtu kumosu."
Arī Baidena izlūkošanas direktore Heinsa piekrita šādam vērtējumam, atzīstot, ka "Putinam "zaudēt" Ukrainu ir eksistenciāls drauds". ASV izlūkošana jau 2021. gada rudenī bija izdibinājusi gan agresijas plānus, gan Krievijas plānus turpmākai Ukrainas politiskai kontrolei.
2021. gada 2. novembrī Baidens sūtīja Bērnsu uz Maskavu (viņam pa ceļam piestājot Rīgā), lai atrunātu Putinu no šīs avantūras, bet Putins viņam tikai atreferēja garu sarakstu ar diskriminācijas gadījumiem pret etniskajiem krieviem, apgalvojot, ka "Ukraina nav īsta valsts, Krievijas intereses mums pieprasa kontrolēt Ukrainas izvēles".
Blinkens savukārt centās neizrādīt "uzvarētāja aroganci", atzīstot, ka krievu rūpes par tāldarbības ieročiem pie savām robežām bija patiesas. Viņš ārlietu ministram Lavrovam piedāvāja risinājumus ofensīvu raķešu izvietošanai un mierināja, ka NATO nav drauds. Beigu beigās ASV dienesti vēlāk konstatēja, ka Lavrovs nebija to cilvēku lokā, kas iepriekš zināja par uzbrukuma plāniem!
Neskatoties uz ASV dienestu pārliecību par gaidāmo agresiju, Zelenskis un Ukrainas aizsardzības ministrs Rezņikovs līdz pat pēdējam brīdim bija skeptiski par uzbrukuma ticamību, atstāsta Vudvarda intervētās ASV amatpersonas.
Liktenīga bija Baidena atturēšanās pašā sākumā ieviest kaut vai daļēju "no-fly" lidojumu aizliegumu zonu, kas būtu pasargājusi Ukrainu no Krievijas gaisa pārspēka sekām. Pat eksprezidents Tramps vaicāja ietekmīgajam republikāņu senatoram Lindsijam Grēmam (Graham), kāpēc gan ASV nevar ieviest gaisa spēku aizliegumu virs Ukrainas. Grēms publiski to atbalstīja, bet Baidena bažas par tiešu konfliktu gaisa telpā ar kodolvaras lidmašīnām piebremzēja pozitīva lēmuma pieņemšanu. Vēlāk arī virkne atbalsta kavējumu balstījās uz bažām par tiešu konfliktu ar Krieviju vai par iespējamu Krievijas kodolieroču izmantošanu.
Tomēr Krievijas uzbrukuma patvaļa lika Amerikai mainīt savus mērķus. Aizsardzības sekretārs Loids Oustins 24. aprīlī atzina, ka ASV "gribēja novājināt Krieviju tik tālu, ka tā vairs nespētu atkārtot šāda rakstura iebrukumu".
2023. gada 14. novembrī Baidens atkal uzdeva CIP vadītājam Bērnsam uzrunāt FSB Ārējās izlūkošanas vadītāju Nariškinu. FSB pārstāvis ieteica ASV un Krievijai rosināt "jaunu miera plānu, lai izbeigtu karu". Taču Bērnss atgādināja, ka Vašingtona nerisinās sarunas bez Ukrainas. Tomēr Baidena rokās palika, viņaprāt, neatrisināma dilemma, ko viņš formulēja šādi: "Pārāk liela veiksme var izraisīt kodolieroču pielietojumu, bet pārāk maza nozīmētu nenoteiktu un neskaidru rezultātu."
Šī disonance neļāva ASV mērķtiecīgāk risināt agresijas pret Ukrainu jautājumu. Līdzīgi cieša saikne ar Izraēlu un spēcīgs Izraēlas lobijs ASV nedeva apņēmību uzstāt uz Gazas konflikta apturēšanu ar gūstekņu atbrīvošanu, nedz arī risināt situāciju ar ilgstošo Palestīnas okupāciju.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!