Neviens nemīl nenoteiktību. Karš Ukrainā, citas ģeopolitiskās krīzes, vēlēšanu rezultāts ASV, politiskās rotaļas pašmājās, globālās ekonomikas šūpošanās un gaidāmās mērenās izaugsmes prognozes – tie ir tikai daži no nenoteiktības veicinātājiem šobrīd. Klāt piesummējas arī dažādi personīgās dzīves un ģimenes izaicinājumi. Vienlaikus nav arī tā, ka nenoteiktība šodien ir neizturamāka vai piemeklē mūs biežāk nekā iepriekš. Nenoteiktība šodien visdrīzāk izpaužas citādāk, un mūsdienās tiek uztverta daudz asāk straujo pārmaiņu tempa, tehnoloģiju, globālās savstarpējās saiknes un pastāvīgās plašsaziņas līdzekļu uzmanības dēļ. Vēsturiski cilvēki saskārās ar tikpat dziļām neskaidrībām, taču šo problēmu mērogs, raksturs un redzamība ir mainījušies.
Pildot savu misiju augstākajā izglītībā, mūžizglītībā un arī jauniešu izaugsmē pēdējo trīs gadu laikā, kā arī būdama mamma diviem skolēniem, aizvien vairāk meklēju atbildes uz to, ko mēs zinām par nenoteiktības pieņemšanu un rīcībām tajā un kā izglītības sistēma mūs atbalsta un sagatavo aizvien straujākām pārmaiņām un stiprina ilgstošu neziņu brīžos.
Vēlamies mazināt diskomfortu, bet nenoteiktība saglabāsies
Kad pasaule ir mazāk paredzama, cilvēki daudz ātrāk vēlas nonākt pie secinājumiem un nostiprināt savas esošās pārliecības, lai mazinātu diskomfortu, kuru rada nenoteiktība. Lielākā daļa cilvēku nenoteiktības brīžos kognitīvu, emocionālu un sociālu faktoru dēļ dod priekšroku ātrai neskaidrības mazināšanai, lai pasargātu sevi.1 Vairāk nekā 60% cilvēku ir vidēji liela vai liela vajadzība pēc skaidrības, īpaši stresa vai laika ierobežojumu apstākļos (Roets, Van Hiel, 2011).
Klīniskajā psiholoģijā veikts pētījums liecina, ka 79 % personu ar augstu nenoteiktības nepanesības līmeni ziņo par ievērojamu trauksmi vai lēmumu pieņemšanas grūtībām, saskaroties ar neskaidriem scenārijiem (Buhr, Dugas, 2009). Ekonomiskajos pētījumos lēsts, ka 70-80 % cilvēku dod priekšroku lēmumiem ar skaidru varbūtību, nevis neskaidriem lēmumiem, pat ja pēdējie varētu piedāvāt labāku iznākumu (Ellsberga paradokss, 1961).
Arī 2023. gadā veiktā pētījumā2 secināts, ka cilvēki ar augstu nenoteiktības nepanesamību dod priekšroku izlēmīgai rīcībai nenoteiktības situācijā, lai atjaunotu kontroles sajūtu.
Domājot par jauno paaudzi, arī tiem, kuriem vēl aktīva darba dzīve priekšā, spēja darboties augstas nenoteiktības un nemitīgu tehnoloģisko pārmaiņu laikmetā būs ikdiena. Uzskatu, ka izglītības sistēma varētu būt vēl lielāks atbalsts sabiedrības sagatavošanai šai nenoteiktībai. Tas ir svarīgi ne tikai tāpēc, ka tas palīdzētu mazināt trauksmi sabiedrībā, bet arī tāpēc, ka lielāka nenoteiktības pieņemšana kopā ar nebaidīšanos kļūdīties ir inovāciju virzītāji, kas mums kā sabiedrībai un ekonomikai ir būtiski. Dalos ar dažiem izglītības nozarei vērtīgiem pamudinājumiem, kurus izgaismoja un atgādināja Džeimija Holmesa grāmata "Nonsense. Power of not knowing". Katrs no pamudinājumiem paver iespēju lielākai nenoteiktības pieņemšanai un mazākai trauksmei nezināmos apstākļos, kā arī rīcībai mainīgos apstākļos.
Vides maiņai ir nozīme
Vairākus gadus atpakaļ sporta psihologs Bobs Kristina identificēja, ka golfa spēlētāju sniegums turnīros un treniņos atšķiras. Atšķirības iemesls bija saistīts ar to, ka treniņi notiek vienā un tajā pašā vietā. Spēlētāji pierod pie noteiktas vides, trasēm un laukumiem.
Savukārt, turnīrā – svešā vietā, apstākļos, sportisti nav spējīgi nodrošināt sniegumu, jo jauna vide pastiprina nenoteiktību. Bobs Kristina secināja, ka sportistiem arī treniņu laikā svarīgi mainīt vides.
Ar šo psihologs neapšauba faktu, ka spēlētājiem jāpiemīt pamata prasmēm pareizi veikt sitienu, bet uzsver, ka vides un apstākļu regulāra maiņa arī treniņu laikā palīdz daudz labāk pielāgoties un būt gataviem startēt dažādos apstākļos. Kristina uzsver atšķirību starp pamata prasmju apguvi (slīpēt sitienu) un tik pat svarīgo mācību, ko sauc par prasmju pārnesi (būt gatavam sitienu izdarīt labi neatkarīgi no apstākļiem un vides).
Ar šo piemēru vēlos uzsvērt, ka skolēniem un studentiem vairāk kā līdz šim mācību process jānodrošina dažādās vidēs un dažādos formātos, tai skaitā ārpus izglītības iestādes telpām. Apgūtais jāliek praksē, lai iegūtās bāzes zināšanas varētu piemērot vai procesus saskatīt dažādās dzīves situācijās, apstākļos un vidēs. Vai mācību standarts šādu pieeju veicina? Daļēji. Lielā mērā paļaujamies uz skolu vadības entuziasmu, lai veidotu tik būtiskās sadarbības ar uzņēmumiem vai organizācijām zināšanu praktizēšanai. Šāda pieeja skolām prasa lielu resursu mācību procesa diferencēšanai, bet dzīvē skolas bieži saskaras ar izaicinājumiem noturēt pedagogus vismaz frontālas pasniegšanas nodrošināšanai. Pēdējo gadu laikā pārliecinos, ka praksē balstīta mācīšanās, kā arī konkrētu prasmju pielietošana dažādās biznesa vidēs un situācijās ne tikai ļauj pārliecināties par zināšanu pielietojamību, bet arī paver redzesloku jauniešiem tajā, cik dažādās nozarēs konkrētās prasmes var būt vērtība un kā tās pielietot iepriekš nezināmos apstākļos.
Vēlos uzteikt tās izglītības iestādes un organizācijas, kas aktīvi savstarpēji sadarbojas un pielieto, piemēram, hakatonus kā platformu dažādu izaicinājumu risināšanai. Hakatoni ir teicama vide nenoteiktības kompaktai pārnešanai risinājumā.
Sarunās kāda uzņēmēja un trīs bērnu mamma man atzina, ka teorijas nepielietošana praksē ir vispārizplatīta lieta. Viņasprāt, bieži vien iztrūkst leģendārais apgaismības "Aha!" moments, kad galvā izveidojas noturīgas zināšanas, kas iespējamas, ja prasmju apguvi savieno ar prasmju pārnesi. Informācija ir tik ļoti vieglā un plašā apjomā pieejama, ka rodas ilūzija - es to visu jau zinu, bet tas nestrādā. Tiešām? Nē. Visbiežāk tomēr ir tā - es to zinu, bet nezinu, vai tas der tieši man. Jo neesmu pārbaudījis teoriju praksē. Īsti nebija tam laika. Dot sev un citiem laiku praksei (t.sk. iespējai kļūdīties), lai integrētu zināšanas ikdienā, mūsdienās ir ekskluzīva greznība. Turklāt ne tikai bērniem, bet arī pieaugušajiem, jo sociālie tīkli rada ilūziju, ka ir pasaulē cilvēki, kuriem viss sanāk uzreiz, radot ilūziju, ka veiksmei ir tikai viena iespēja, vienlaikus radot ideālu augsni trauksmei. Bet tā nav.
Vai padoms ir tik nevainīgs?
Kad tenisa kortos redzu bērnus, kuri pēc katra sitiena paskatās uz korta malā stāvošo mammu vai tēti, nākas secināt, ka līdz galam veselīgi tas nav. Pirmkārt, aizdomas, ka bērnam ir satraukums, kā vecāki vērtē viņa sniegumu, otrkārt – bērns pēc katra soļa gaida nākošo pavedienu no saviem vecākiem. Un tā ir vecāku un arī treneru nostiprināta kultūra un savstarpējā vienošanās. Interesanti, ka Džeimijs Holmes norāda3, ka ir vēl kāds veids, kā sportistiem un jebkuram citam palīdzēt, stiprinot lemtspēju augstas nenoteiktības apstākļos, un tas ir – nepalīdzēt un nesteigties ar priekšā teikšanu. Interesants paradokss – mēs kā vecāki apmaksājam privātskolotājus ar domu, ka šis cilvēks veltīs īpašu uzmanību bērnam, dodot nemitīgus padomus, kā kļūt noteiktā jomā labākam. Un tā ir norma treniņos, kad treneri katru sava skolnieka darbību komentē, dodot padomu, kā to darīt labāk.
Bet kas notiek brīdī, kad jaunietis ir pieradis pie rīcības tikai pamudinājuma rezultātā? Kā attīstās domāšana un rīcība brīžos, kad šie nemitīgie padomi beidzas? Vienkāršas atbildes šeit nav, bet šī atziņa kopumā ir pārdomu vērta. Kā virzīt mācību procesu, lai padomus aizvietotu ar pašvadītu informācijas meklēšanu, situāciju analīzēm, kritiskās domāšanas attīstīšanu, lēmumu pieņemšanas ceļa kartēm, diskusijām, debatēm, konfliktu vai krīžu vadīšanu un komandas darbu?
Jātransformējas arī pedagoģijai
Laikmetā, kad fakti un dati ir atrodami ātrāk kā jebkad, bet darba tirgus un sadzīve prasa radošumu, nenoteiktību pārvarēšanu, mācīšanos no kļūdām, joprojām daļa lekciju vai mācību stundu norisinās kā "vecajos, labajos laikos". Jāpiekrīt radošuma ekspertam Kenam Robinsonam, kurš teicis, ka esošā izglītības sistēma tika radīta, paredzēta un strukturēta citam laikam. Kā vēl vairāk mazināt risku, ka izglītība veido mūs tādam darbam vai darba videi, kas vairs neeksistē vai drīz vien neeksistēs?
Virkne nozaru transformējas, tam pašam jāturpina notikt arī izglītībā. Frontālās klases, deklaratīvi apgalvojumi, diskusiju trūkums. Kādā pētījumā pasniedzēji apgalvoja, ka parasti pēc jautājuma uzdošanas tie gaida desmit sekundes un tad turpina runāt, lai dotu vietu studentu diskusijām, pārdomām. Realitātē tās izrādās tikai divas sekundes, nedodot iespēj studentiem padomāt un saņemties piedalīties diskusijā. Vai izglītības standarti palīdz gan pasniedzējiem, gan studentiem izdzīvot šīs pārmaiņas un veicināt gatavību dzīvei nenoteiktībā un laikmetā, kurā līdz pareizai atbildei var nonākt jaunos veidos?
Mācīt domāšanu
Padomājam par to, ko mēs darām izcili. Vai mēs to darām izcili, jo mācījāmies par to skolā, vai darām to izcili, jo esam to daudz praktizējuši. Visbiežāk esam izcili, jo paši apguvām to caur kļūdīšanos un praktizēšanu. Ņemot vērā, ka pieeja informācijai ir kļuvusi tik demokrātiska, lekciju formātiem un saturam ir jāiet līdzi laikam. Vai esat kādreiz piedzīvojuši lekciju, kurā pasniedzējs kaislīgi runātu par nepieciešamību kļūdīties, piedzīvot kritienu un neveiksmi?
Vai mūsu bērni un mēs paši esam piedzīvojuši studiju uzdevumu, kuram nav viena pareiza risinājuma? Jāatzīst, ka ir skolas, kur dizaina domāšana, biznesa pataloģijas, biznesa situāciju simulēšana pamazām ienāk studiju procesā, bet tam jānotiek daudz aktīvāk un daudzveidīgāk, pie tam veicinot stundas skolā vai lekcijas augstskolā kā platformu domapmaiņai un ideācijai.
Apgūt kļūdīšanos
Kļūdīšanās ir viena no nenoteiktības blaknēm (reizēm ieguvumiem). Vai ir opcijas to praktizēt skolā? Vairāki izglītības eksperti jau gadiem norāda uz savām praksēm šajā jautājumā – apzinātas kļūdas matemātikas skolotāja radītajā uzdevumā saviem skolniekiem, kas jāatrod; ķīmijas skolotājs, kurš dod uzdevumus, kuros jau iekodēta kļūda. Singapūras nacionālā izglītības institūta pētnieks4 pat norādījis, ka studenti, kuriem studiju procesā ir doti mazāk padomi uzdevuma risināšanai un ir bijusi lielāka brīvība un atļauja kļūdīties, turpmākajos uzdevumos ir veicies labāk nekā tiem, kuri saņem nemitīgu atgriezenisko saiti un atbalstu. Vērtīgi.
Mana draudzene, iepriekš pieminētā uzņēmēja un trīs bērnu mamma, vērtīgi atzīmē, ka visvairāk novērtē tieši bērnu spēju "savākties" pēc kļūdainas nots un pabeigta skaņdarba, nevis niknumā un bezspēcībā aiziet prom, kā galveno atziņu sev nostiprinot pārliecību "man nepadodas!" Tieši šī saņemšanās un turpināšana ir patiesā vērtība, kas ir pelnījusi ģimenes, radinieku un pedagogu aplausus. Cik no mums atvēl sev laiku un iespēju kļūdīties?
Kas notiek skolās?
Vai kāds ir mēģinājis testēt pieeju, ka skolēnus pamatskolas un vidusskolas līmenī varētu novērtēt par viņu radošumu, eksperimentēšanas garu, kļūdu pieņemšanas spējām un riska uzņemšanos? Es pieņemu, ka šīs rakstītās rindas daļai pedagogu varētu nepatikt, jo viņi ikdienās cīnās ar mūsu jauniešu dažādajām "uzvedībām un izpausmēm", bet nav jau cita veida, kā iedrošinātā jauniešus radīšanai un riskēšanai, ja vien tas pašos pamatos nav daļa no izglītības procesa. Nenoteiktības un augstas tehnoloģijas attīstības laikmetā, kur virkne darbu tiks aizstāti, uzņēmīgajiem un inovēt gatavajiem piederēs nākotne. Kur uzņēmīgums un gatavība mesties inovācijās tiek mācīts skolā? Visticamāk skolām ir jāmeklē jauns sociālais līgums ar jauniešiem, vecākiem, skolotājiem, valdībām, lai radītu nenoteiktībai un citādai izaugsmei gatavu jauno paaudzi un sabiedrību kopumā.
Pēdējo gadu laikā man ir bijusi iespēja satikties un iepazīties ar ļoti progresīviem, jauniešu izaugsmi veicinošiem skolotājiem un pasniedzējiem. Viņi apgūst mūsdienīgas savu priekšmetu pasniegšanas metodes, mācās globāli atzītas metodes. Šie skolotāji aktīvi iesaistās citu pedagogu apmācībās. Kas interesanti – tie ir tādu priekšmetu skolotāji, kuros nemitīgi notiek izmaiņas un nāk jauni risinājumi.
Šie skolotāji būtu varējuši mācīt tā, kā ierasts, bet nē – iet līdzi laikam un nodrošina mainīgajai videi atbilstošu pieredzi jauniešiem. Tas prasa drosmi no paša skolotāja, atbalstu no izglītības iestādes, materiālus no izglītības metodikas attīstītājiem. Beigu beigās tas prasa arī baiļu pārvarēšanu no pašiem pedagogiem, jo uzdevums sagatavot skolnieku vai studentu nākotnei ir milzīga atbildība un pastāv neizdošanās risks pie tik liela nenoteiktības faktora.
Vienmēr mācīties ko tādu, ko nezinām
Skolām un augstskolām jāmāca bērni, jaunieši, studenti nenoteiktībai. Un tas nozīme palīdzēt studentiem būt elastīgiem, paškritiskiem, zinātkāriem, gataviem riskēt. Tieši tās īpašības, kuras bieži vien notušējam trauksmes un nenoteiktība brīžos, jo šķiet, ka tām nav praktiska pielietojuma īstermiņā un tās nedod lielu skaidrību šeit un tagad. Tieši tā – šodien pārtiekam no tā, ko esam jau iemācījušies pagātnē, bet pieaugošā neparedzamībā un sarežģītībā IQ, gribas spēks vai pārliecība par savām esošajām zināšanām nebūs vienīgie izšķirošie spēki. Noteicošais spēks būs tas, kā mēs tiekam galā ar to, ko nesaprotam un nemākam.
Labs ieteikums no kāda viedā – pie lielas nenoteiktības mums ir jāpalīdz skolēniem un jauniešiem ieraudzīt, kā var izmantot esošās zināšanas un uzdot divus būtiskus jautājumus: "Ko es šajos apstākļos skaidri zinu, māku, saprotu?" un "Kas vēl ir iespējams šajos apstākļos?" Un tad paņemt pauzi, ļaujot viņiem domāt un praktizēt pašiem.
1 Nonsense. The power of not knowing. Jamie Holmes. 78.lpp.
2 When do they push the right buttons? Need for closure and the role of perceived control in situations of uncertainty. Sankaran, Kossowska, Von Hecker. 2023.
3 Nonsense. The power of not knowing. Jamie Holmes. 164.lpp.
4 Nonsense. The power of not knowing. Jamie Holmes. 168.lpp.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!