Mazākumtautību tiesību aizsardzību nosaka Latvijas Republikas Satversmes 114.pants, tādēļ gan šo tiesību, gan arī citu personas tiesību un brīvību jautājumi, kas ietverti Satversmes 8.nodaļā, ir valsts atbildības un visas sabiedrības interešu lokā. Kāpēc arī sabiedrības? Tāpēc ka cilvēktiesību aizsardzībai ir nepieciešama gan atbilstoša likumdošana un metodes, gan valsts budžeta līdzekļi, kas iegūti, citstarp, iedzīvotājiem maksājot nodokļus.
Tā kā valsts budžets jāveido tautas un valsts ilgtspējīgas attīstības interesēs, valstī jābūt pamatotai un jēgpilnai cilvēktiesību aizsardzības politikai, kas tiešā veidā ir saistīta ar demogrāfijas politiku, bet par to citreiz. Līdz ar jābūt vienotai izpratnei, kam un kādi līdzekļi novirzāmi, lai, piemēram, nodrošinātu Satversmes 114.panta īstenošanu. Tādēļ ir jāzina arī 114.panta saturs un tvērums un tas, kas no tā izriet visas Satversmes sistēmā, proti, gan ņemot vērā Satversmes ievadu, gan arī Satversmes negrozāmo kodolu, kas ietverts Satversmes I. nodaļas pantos.
Latvijas publiskajā telpā strīds par to, kas ir Latvijas mazākumtautības un kāds ir mazākumtautību tiesību aizsardzības apjoms, manuprāt, pastāv kopš neatkarības atjaunošanas. Atsevišķos aspektos šos jautājumus ir izdevies atbildēt jau labu laiku atpakaļ, tostarp, arī virknē Satversmes tiesas nolēmumu. Taču bieži gadās, ka atrastās atbildes aizmirstas un autoritatīvus avotus sociālo tīklu laikmetā neapskatāmies, tādēļ koncentrētā veidā piedāvāšu virkni pieturas punktu.
Atbilstoši Latvijas pašas definētai pozīcijai 2005. gadā pievienojoties Eiropas Padomes Vispārējai nacionālo minoritāšu aizsardzības konvencijai, uz kuru savos nolēmumos atsaucās arī Satversmes tiesa, "Latvija par kritērijiem indivīda piederībai pie mazākumtautības atzinusi kultūras, reliģijas un valodas atšķirību, pilsonību un konkrētās mazākumtautības vēsturisko saikni ar Latviju".
Satversmes tiesa lietā 2018-12-01 atgādina, ka atbilstoši likuma "Par Vispārējo konvenciju par nacionālo minoritāšu aizsardzību" 2.pantam: "Personas, kas nav Latvijas vai citas valsts pilsoņi, bet pastāvīgi un legāli dzīvo Latvijas Republikā, nepieder nacionālajai minoritātei (izcelts – IZ) Konvencijas izpratnē atbilstoši attiecīgajā Latvijas Republikas deklarācijā sniegtajai nacionālās minoritātes definīcijai, bet kas sevi identificē ar šai definīcijai atbilstošu nacionālo minoritāti, var izmantot Konvencijā paredzētās tiesības, ja vien likums nenosaka izņēmumus". Jāpiebilst, ka Satversmes 114.pantam jābūt harmonijā ar šo Latvijas pozīciju.
Atbilstoši 1935. gada statistikai, Latvijā bija šādas etniskās grupas: krievi, ebreji, baltkrievi, vācieši, poļi, lietuvieši, igauņi un dažas citas nelielas etniskās grupas, piemēram, romu tauta. Pēc neatkarības atjaunošanas, ja šīs etniskās grupas sevi ir saglabājušas Latvijas teritorijā, var uzskatīt, ka pilsoņi, kas sevi identificē arī šīm etniskām grupām veido vēsturiskās mazākumtautības. Padomju laika iebraucēji bija vai nu migranti vai arī PSRS okupācijas karaspēkam un varas institūcijām piederīgas personas. Pasaules prakse neuzrāda piemērus, kad migranti tiktu automātiski definēti kā mazākumtautība. Savukārt atbilstoši starptautiskajām tiesībām okupācijas varai piederīgām personām bija jāatstāj Baltijas valstu teritorija, ko, kā zināms, neizdevās pilnībā panākt. Jāatceras, ka Krievijas spiediens saglabāt okupācijas varas paliekas bija milzīgs.
Tādējādi Latvijā ir vēsturiskā krievu mazākumtautība. Ja Padomju laika iebraucējs iegūst pilsonību, proti, tādējādi apstiprina lojalitāti Latvijas valstij un vēlas piederēt krievu vai citai vēsturiskai mazākumtautībai, tad šāds cilvēks var iekļauties šajā mazākumtautībā. Savukārt nepilsoņi, formāli nepiederot šai vai citām vēsturiskām mazākumtautībām, bauda visas Latvijā garantētās cilvēka tiesības un brīvības.
Pēc neatkarības atjaunošanas Padomju laika iebraucēju jautājums ir ticis uzturēts dažādās dienas kārtībās Latvijā un ārpus Latvijas. Tam tikuši piešķirti dažādi jēdzieni. Piemēram, krievvalodīgās minoritātes jautājums vai diskriminācija jautājums, utml.. Šis ir bijis stāsts vairāku desmitgadu garumā, kurā daudzas lietas, domājams apzināti, ir tikušas sajauktas kopā un kas ir ietekmējis arī Latvijas reputāciju cilvēktiesību forumos.
Šādā kontekstā ir kavējusies pāreja uz izglītības sistēmu valsts valodā. Arī kopumā Latvijas iedzīvotāju savstarpējās komunikācijas pakalpojumu un citās publiskās vietās nostiprināšanās latviešu valodā nav bijis vienkāršs process. Ja izkāpjam no saviem burbuļiem un apskatāmies apkārt veikalos, restorānos, pārslēdzot radio kanālus utt., varam novērtēt, vai Latvijas telpa visaptveroši funkcionē latviešu valodā.
Domāju Satversmes tiesas konstatētais 2019. gada nolēmumā vēl arvien ir pamatots, proti, ka "Saeima un vairākas lietā pieaicinātās personas ir uzsvērušas, ka arī pēc valsts neatkarības atgūšanas krievu valoda Latvijā tiek plaši lietota sabiedrībā. (..) Šādā situācijā nav citas Latvijas mazākumtautības, kuru identitātes atgūšanai pēc padomju okupācijas laikā ilgstoši īstenotās rusifikācijas politikas Latvijas valsts jau kopš savas neatkarības atjaunošanas sniedz atbalstu(..). Arī citas lietā pieaicinātās personas pauda viedokli, ka krievu valoda Latvijā ir pašpietiekama, proti, ikdienas saziņā esot iespējams iztikt tikai ar krievu valodu un valsts valodu nemaz nezināt". Šāda situācija neatbilst Satversmei, tā neatbilst 114.pantam un to nav jāturpina uzturēt formātos, kurus uztur valsts budžets. Jāpiebilst, ka, ņemot vērā, ka pēc 2020. gada 1. janvāra Latvijas pastāvīgo iedzīvotāju nepilsoņu ģimenēs dzimušie bērni automātiski ir Latvijas pilsoņi, izglītības iegūšanas valoda un saturs ir kritiski svarīgi Latvijas nākotnei.
Savukārt, kā to jau norādīja Satversmes tiesa, valstisko un demokrātisko procesu valodai ir jābūt valsts valodai. Līdz ar to valstī ir jāstiprina valsts valodas zināšanas un tās izmantošana sabiedrībā. Satversmes 114.pants nosaka, ka valsts atbalsta mazākumtautības, lai tās nezaudētu savu valodu un identitāti. Līdz ar to valsts projekti var būt vērsti, lai atbalstītu tās vēsturiskās mazākumtautības, kuru valoda un identitāte ir apdraudēta.
Tādējādi Latvijā par vēsturiskām mazākumtautībām ir uzskatāmas tās etniskās grupas, kas valstī bija nostiprinājušās tās dibināšanas pirmsākumos, ja tām piederīgie pilsoņi vēlas stiprināt savu valodu un identitāti kā šāda mazākumtautība. Padomju okupācijas rezultātā Latvijā ir ienākušas jaunas etniskās grupas, kuras valsts var atbalstīt un to dara, bet tas nav mazākumtautību tiesību jautājums, proti, Satversmes 114.panta pienākums. Tas ir labas gribas jautājums savu iespēju robežās, ievērojot tomēr galvenās valsts attīstības prioritātes. Pašpietiekamas, nošķirtas Padomju iebraucēju krievu valodas telpas uzturēšana nav Satversmes 114.panta jautājums un neatbilst demokrātiskas valsts interesēm.
Lībieši nav mazākumtautība. Lībieši tāpat kā latvieši veido valstsnāciju. Lībiešiem kā otrai pamattautai, kas diemžēl ir apdraudēta, ir nepieciešams īpašs valsts atbalsts.
Visbeidzot var jau teikt, ka viss iepriekš minētais ir vecs stāsts un dzīve iet uz priekšu, jāattīstās tālāk un kaut kā savā starpā jākomunicē. Nešaubīgi šodienas Latvija būtiski atšķiras no tās, kurā bijām neatkarības atjaunošanas gados. Par to ir liels prieks un gandarījums.
Taču pasaules un Latvijas pieredze rāda, ka problēmas, kas mantotas no starptautisko tiesību pārkāpuma valstu attiecībās nav pareizi noklusēt. Korekta mazākumtautības definēšana un valsts līdzekļu novirzīšana tur, kur tas ir nepieciešams atbilstoši Satversmei, ir saistīta ar taisnīgumu šajā plašākajā Latvijas vēstures kontekstā.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!