Ilona Skuja: Ko darīt ar medijiem Latvijā – uzraudzīt, sodīt vai uzticēties?

Tradicionālo mediju darbību Latvijā regulē vairāki īpaši likumi, bet tie neregulē sociālo mediju darbību, organizāciju, dažādu privātpersonu un amatpersonu izplatīto saturu. Mērķtiecīgi sagrozītas un nepatiesas informācijas sociālajos medijos kļūst vairāk, un tā tiek piegādāta arvien lielākos apjomos. Vārda brīvības princips aizsargā kā patiesību, tā arī melus. Sarežģīts laiks.

Varētu šķist, ka medijiem un to jaunajiem konkurentiem nav vienlīdzīgi spēles noteikumi, – vienus saista regulācija, otri bauda daudz lielāku brīvību. Tā ir. Turklāt lielākajai daļai tradicionālo mediju Latvijā saistošs ir arī brīvprātīgs pašregulācijas mehānisms – biedrības "Latvijas Mediju ētikas padome" Ētikas kodekss, kura ievērošanu pārrauga biedrības Ētikas padome. Tomēr ik pa laikam atskan mudinājumi pēc vēl lielākas mediju regulācijas, mediju satura kontroles, mediju vainošana netīkamas, tātad nepareizas informācijas izplatīšanā. Krīzes situācijās tas ir saprotams. Piemēram, Covid-19 pandēmijas laikā, kad bailes par veselību, dzīvību un arī rūpes par līdzcilvēkiem bija priekšplānā, sabiedrībā bija arī augsts atbalsts cīņai pret dezinformāciju – aptaujātie Latvijas iedzīvotāji par vispiemērotāko pretlīdzekli viltus ziņu izplatīšanai atzina stingrāku kontroli un bargākus sodus.

Kopš 2018. gada Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likumā ir iestrādāta pretrunīgi vērtēta norma, kas nosaka, ka mediju pienākums ir faktus un notikumus raidījumos atspoguļot ne vien kā iepriekš – godīgi un objektīvi, bet arī ar pienācīgu precizitāti un neitralitāti. Nacionālā Elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (NEPLP), kas uzrauga elektroniskos medijus, arī izmanto šī likuma normas – piemēram, lai bloķētu Latvijā piekļuvi Krievijas impērisma ideoloģiju nesošajiem medijiem.

Taču šīs normas īstenošana un sodu piemērošana par vietējo mediju izplatīto saturu ir diskutabla un riskanta. Kad gandrīz pirms diviem gadiem mediju uzraugs vērsa šo likuma normu pret portālu TVNET saistībā ar vārda "deportācijas" lietošanu, konstatējot, ka žurnālisti intervējot ir pauduši neprecīzu informāciju bez pienācīgas neitralitātes, mediju vidē tas tika uztverts kā cenzūras un varas pašmērķīgas izmantošanas gadījums – nesamērīgs, nedemokrātisks un birokrātisks lēmums. Tam var piekrist kaut vai no tāda aspekta vien, ka tas pats likuma pants, uz kuru savā lēmumā atsaucās mediju uzraugs, paredz, ka medija izplatītajai informācijai jāatbilst vispārpieņemtajiem žurnālistikas un ētikas principiem, taču uzraugs pirms sava lēmuma pieņemšanas pat nevērsās Ētikas padomē pēc tās atzinuma, bet steidzās medijam uzlikt naudas sodu.