Pēdējās nedēļās sabiedrībā vērojamā diskusija par iespējamo mošejas būvniecību Rīgā nav sākusies no īstā gala. Ar kategorisku paziņojumu, ka Rīgā mošejas netiks būvētas, pirmais klajā nāca Rīgas šī brīža vicemērs Edvards Ratnieks no Nacionālās apvienības. Diemžēl tas bija tīri politisks, pat provokatīvs paziņojums, kam tad nesekoja rūpīgāka analīze, ko mēs gribam aizliegt, kādā veidā un kāda mērķa labad?
Pirmkārt ir jāatzīst, ka ar to faktu vien, ka mošeja vai islāms mums personiski nepatīk, ir stipri par maz. Latvija ir laicīga valsts, Satversmē pastāv stingrs valsts un baznīcas nošķīrums, kā arī tiek garantēta reliģiskās pārliecības brīvība. Reliģisko organizāciju likums nosaka, ka Tieslietu ministrija (ar tiesībsargājošo institūciju palīdzību) uzrauga reliģisko organizāciju/draudžu darbu un pirms to reģistrēšanas vai aizliegšanas pārbauda to darbības mērķu un uzdevumu atbilstību normatīvajiem aktiem, kā arī to, vai reliģiskās organizācijas darbība (mācība) nevar apdraudēt cilvēka tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, valsts drošību, sabiedrības drošību vai kārtību, labklājību un tikumību. Pašvaldības nekontrolē reliģisko organizāciju darbību.
Tas nozīmē, ka iekams kāda reliģiska organizācija vai draudze konkrēti netiek atzīta par draudu valsts drošībai utt., nav pamata pret šo organizāciju piemērot kādus apzināti diskriminējošus nosacījumus.
Nereti ir izskanējis jautājums – vai pašvaldība nevar savā teritorijā vienkārši politisku iemeslu dēļ neļaut būvēt mošeju? Jā, var, taču tikai uz pašvaldībai piederošas zemes. Ja, piemēram, kāds liels investors no Apvienotajiem Arābu Emirātiem, piemēram Andrejsalā, uz privātas zemes nolemj būvēt mošeju, pašvaldībai īsti nav likumīgu tiesību to aizliegt. Es atzīšos – vēl pirms dažiem gadiem, kad es vadīju Rīgas domes Pilsētas īpašuma komiteju, pie manis vērsās divu valstu vēstnieki ar aicinājumu atrast pilsētai piederošus zemes gabalus, kur varētu uzbūvēt mošeju. Nu, līdz šai dienai tas nav izdarīts.
Es domāju, ka nav pamata uzskatīt, ka Latvijai kādas drošības problēmas rada mūsu valstī tradicionāli dzīvojošā musulmaņu kopiena – tatāri, azerbaidžāņi vai kādi citi ļaudis no bijušās PSRS teritorijas. Taču būtisks jautājums ir par jauniebraucējiem – cik nopietni viņi tiek pārbaudīti, kontrolēti un vai gadījumā, ja šie cilvēki pirms iebraukšanas ir "viesojušies" jau daudzās valstīs, cik šāda pārbaude atklāj faktus par viņu izcelsmi, uzskatiem, vērtībām? Vai kāds uzrauga Latvijas augstskolas, kas šķiet masveidā "ražo" mūžīgos studentus? Cik no Latvijā iebraukušajiem ir ar derīgām darba atļaujām, un cik plašs ir "melnais" darbaspēka tirgus?
Pastāv arī tīri praktiskas problēmas. Citās valstīs islama reliģijas pārstāvjiem sabiedriskās ēkās tiek izbūvēta speciālas telpas, lai viņi var veikt savas lūgšanas netraucējot citus. Latvijā tādas nav, un ir redzēti gadījumi, kad viņi lūgšanu veic stāvvietās, veikalos, benzīntankos u.tml. Domāju, ka atbilžu meklēšana un rīcība šo jautājumu risināšanai ir valstiski daudz svarīgāka par "Bolt" un "Wolt" kurjeru aptaujām par to, kā viņi jūtas.
Skaidrs, ka mēs nevaram ignorēt arī iedzīvotāju attieksmi pret jauno realitāti, un mēs nevaram viņus ignorēt vai nosodīt, ja šī attieksme nav sajūsmas pilna. Mēs esam piederīgi kristīgajai ticībai un rietumu kultūrai. Līdz ar to mums kā skaitliski mazai nācijai ir jābūt ļoti uzmanīgai pret citu reliģiju, tradīciju un kultūru ienākšanu valstī. Tādēļ vietā būtu referendums vai vismaz apkārtnes iedzīvotāju aptauja pirms kādas potenciālas mošejas būves.
Un vēl viena nianse - Rīgas vēsturiskā centra panorāma ir UNESCO aizsargāts mantojums, kurā mošeja neiederas. Tā pieder pilnīgi citai pilsētvidei un kultūrtelpai. Līdz ar to, ja vispār runājam par mošejas būvi, tā var notikt tikai ārpus centra un attālāk no vēsturiski un arhitektoniski nozīmīgām celtnēm. Kā tas, cita starpā, bieži ir ar kristiešu baznīcām musulmaņu zemēs.
Taču tiesiski var būt tikai viens kritērijs tam, lai aizliegtu kādai reliģiskai organizācijai būvēt lūgšanu namu – potenciāls sabiedrības drošības apdraudējums, ko izvērtē kompetentas tiesībsargājošās institūcijas. Iespējams, ka ir nepieciešami likuma grozījumi, kas ļautu šo kritēriju precīzāk attiecināt tieši uz lūgšanu namu būvi, nevis reliģisko darbību kopumā. Svarīgi, lai normatīvajos aktos ir iestrādāts punkts, kas ļauj pašvaldībai pamatoti liegt šādu ēku būvniecību arī uz privātajām zemēm, lai vēlāk, ja šie jautājumi nonāk līdz tiesai, tie ir pietiekami labi sakārtoti. Mošejas būvniecība nedrīkst apdraudēt rīdzinieku drošību, taču to aizliegt mēs varam tikai ar pienācīgu tiesisko pamatojumu.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!