Krievijas karš pret Ukrainu ir iestrēdzis. Dažbrīd mediji rada sensāciju ar skaļiem paziņojumiem, kas var radīt šķietamību, ka tūlīt Krievija okupēs visu Ukrainu vai Ukrainas armija tūlīt ieņems Kursku un pēc tam Maskavu. Realitāte ir tāda, ka karadarbība norisinās līdzīgi kā Pirmajā pasaules karā. Abas puses sekmīgi notur aizsardzības pozīcijas. Aizvadītā gada laikā Krievija ir spējusi ieņemt "niecīgu teritoriju" un vienlaikus pazaudēt daļu no savas teritorijas. Teritorijas izmaiņas ir niecīgas, kas neļauj nedz vienai, nedz otrai pusei gūt izšķirošus panākumus karadarbībā.
Notiek nodiluma karadarbība, kur abas puses zaudē cilvēkus, tehniku un infrastruktūru. Šobrīd ļoti daudz ir atkarīgs no valstu noturības un stabilitātes. Tomēr faktiskais karš notiek daudz plašāk. Krievijai jau kopš Aukstā kara laikiem ir ietekmes sfēras dažādos pasaules reģionos. Šajos reģionos Krievija zaudē, jo tai nav resursu, lai aizsargātu savas ietekmes sfēras.
Kalnu Karabaha, Palestīna, Libāna, Sīrija. Šīs ir vietas, kur Krievijas un tās sabiedroto ietekme bija liela, bet tagad šī ietekme "izkūst". Asada spēku straujā sagrāve Sīrijā 2024. gadā būs notikums, kurš ir nozīmīgs, jo tas tālāk sašķoba Krievijas pozīcijas citās Tuvo Austrumu un Āfrikas valstīs. Nedrošība atstāj iespaidu uz citiem Krievijai lojāliem "prezidentiem", jo tie saprot, ka var pieredzēt Asada likteni. Tāpat pēc Sīrijas zaudēšanas Krievijai kļūst sarežģītāk nodrošināt loģistiku, lai atbalstītu sev draudzīgās Āfrikas valstis. Varam izteikt pietiekami drošu varbūtību, ka tuvāko gadu laikā ietekmi zaudēs vairāki Krievijai simpatizējoši grupējumi Āfrikā.
Aizvadītajā gadā Krievijai izdevās ievest Ziemeļkoreju faktiskā karadarbībā pret Ukrainu. Lai gan tas ļauj Krievijas bruņotajiem spēkiem iegūt papildu karavīrus, šai rīcībai būs divas sekas. Pirmkārt, tas vairos to valstu atbalstu Ukrainai, kurām nav patikuši agresīvie Ziemeļkorejas diktatora izgājieni. Piemēram, Dienvidkorejas atbalsts Ukrainai pieaugs. Otrkārt, tas var ilgtermiņā novest pie iekšējām problēmām pašā Ziemeļkorejā. Viena lieta bija korejiešu cīņa Korejas pussalā par komunistisko valsti tūkstoš deviņi simti piecdesmitajos gados.
Cita lieta ir būt korejietim un cīnīties par Krievijas interesēm vairāk nekā 6000 kilometru attālumā no mājām. Viena lieta ir korejiešu pārliecība, ka tie cīnās par apspiesto strādnieku šķiru pret imperiālistiem, cita lieta ir cīnīties kopā ar krievu imperiālistiem, kam ir vēlme uzkundzēties ukraiņu zemei un tautai. Laiks rādīs, bet pieļauju, ka Ziemeļkorejas iesaiste karā var dot bumeranga efektu pašai Ziemeļkorejas vadībai.
Līdz šim salīdzinoši labi Krievijas represīvajam aparātam izdodas kontrolēt mazās tautas, kuru zemi savulaik krievi okupēja. Joprojām atrodas daudzi nekrievi, kuri naudas dēļ ir gatavi Krievijas impērijas vārdā mesties iekšā "gaļas mašīnā". Līdz šim vērā ņemami nemieri nav sākušies, bet dažkārt dzirkstele uzliesmo pilnīgi neplānoti. Ja kāda mazā tauta sāks cīņu, tā pāraugs lielā ugunsgrēkā, kuru Putina režīmam nebūs iespējas kontrolēt. Šis ir Krievijas "Ahileja papēdis".
No ģeopolitiskā viedokļa mums vislielākā interese ir par Baltkrieviju, jo Baltkrievijas atrašanās Krievijas ietekmes zonā rada lielus izaicinājumus Baltijas valstīm. Diemžēl 2021. gadā Lukašenko, lai saglabātu varu, ļāva Baltkrievijai kļūt par Krievijas marionešu valsti. Tomēr viss varēja būt citādi, jo Baltkrievijai šis ir nebijis iespēju laiks, kuru tā var izmantot vai palaist garām. Baltkrievi iepriekš varēja vēlēties atbrīvoties no Krievijas ietekmes un būt kopā ar rietumvalstīm, bet tolaik baltkrievi labi saprata, ka Krievija iesūtīs karaspēku un pārņems varu. Vienatnē viņiem nebūtu izredžu pretoties. Šobrīd viss ir citādi. Izmantojot aizņemtību ar karadarbību pret Ukrainu, baltkrieviem ir iespēja atbrīvoties no Kremļa ietekmes, bet vai ir griba?
Vai 2025. gadā būs noslēgts pamiers vai miera līgums starp Ukrainu un Krieviju? Neņemos izteikt prognozes, bet pavisam droši ir tas, ka nekas neatgriezīsies iepriekšējās "sliedēs". Rietumu pasaulē ir nostiprinājusies izpratne, ka Krievija ir drauds. Rietumvalstīm ir jābūt gatavām apturēt iespējamo Krievijas agresiju, tāpēc valstis nostiprinās savus bruņotos spēkus un stiprinās noturību pret draudiem valsts iekšienē, pieaugs nepieciešamība pēc jaunas militārās infrastruktūras un dažāda līmeņa rūpniecības atgriešanās Eiropā.
Latvijai šajā situācijā ir gan iespējas, gan priekšrocības, jo esam spējuši drošības jomā savlaicīgi pieņemt vairākus lēmumus, ko nav spējušas pieņemt citas valstis, piemēram, palielināt aizsardzības budžetu. Šis vēsturiskais brīdis būtu jāizmanto, lai sakārtotu daudzās problēmas aizsardzības, iekšlietu, civilās aizsardzības, būvniecības, uzņēmējdarbības jomās, bet šī brīža Ministru kabinets ir pārāk vājš un nav spējīgs īsā termiņā sagatavot un pieņemt nepieciešamos lēmumus. Tomēr es nezaudēju ticību, valdības mainās, bet būtiskākā ir latviešu tautas vēlme attīstīt savu valsti. Ticu, ka Latvija spēs atrisināt problēmas, lai galu galā kļūtu daudz spēcīgāka.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!