Oļegs Jemeļjanovs: Kas gaidāms turpmāk jeb kas slēpjas aiz Trampa pārliecinošās uzvaras

Kāda nesen veikta aptauja liecina, ka Z paaudzes pārstāvji, lai būtu laimīgi, vēlas, lai viņiem būtu aktīvi vismaz 600 000 ASV dolāru apmērā (skat. 1. atsauci un 1. attēlu). Kā raksta žurnāls "Forbes", viens no galvenajiem faktoriem, kas nosaka šīs vēlmes, ir tas, ka "viņi ir sasnieguši pilngadību laikmetā, kad valda ekonomiskā nestabilitāte. Z paaudzes attīstības gadus ir būtiski ietekmējuši lieli ekonomiskie satricinājumi, tostarp Covid-19 pandēmija, pēdējo četru desmitgažu laikā augstākais inflācijas līmenis, liels studiju kredītu parādu slogs un sarežģīta tirgus situācija ar mājokļiem, kas daudziem amerikāņiem ir kļuvuši aizvien nepieejamāki. Šie faktori, visticamāk, ir ietekmējuši viņu vēlmes un priekšstatus par to, ko mūsdienu ekonomikā nozīmē būt finansiāli veiksmīgam" (skat. 2. atsauci).

Turklāt 2024. gada Pasaules laimes indeksā konstatēts, ka Ziemeļamerikā jaunieši ir mazāk laimīgi nekā vecāka gadagājuma cilvēki, savukārt daudzās Rietumeiropas valstīs viņi ir tikai tikpat laimīgi kā vecāka gadagājuma cilvēki (skat. 3. atsauci):

"Rietumos valdīja pārliecība, ka jaunieši ir vislaimīgākie un ka pēc tam laimes līmenis līdz pusmūžam krītas, bet pēc tam atkal ievērojami kāpj. Taču, kā redzams, kopš 2006.–2010. gada Ziemeļamerikā jauniešu (15–24 gadu vecumā) laimes līmenis ir strauji sarucis – pat līdz tādam līmenim, ka jaunieši ir mazāk laimīgi nekā vecāka gadagājuma cilvēki. Arī Rietumeiropā jauniešu laimes līmenis ir krities (taču ne tik krasi).

Turpretī Centrāleiropā un Austrumeiropā laimes līmenis ir strauji pieaudzis visos vecuma posmos, un tagad jaunieši ir vienlīdz laimīgi abās Eiropas daļās. Arī bijušajā Padomju Savienībā un Austrumāzijā laimes līmenis ir ievērojami palielinājies visos vecuma posmos, savukārt Dienvidāzijā, Tuvajos Austrumos un Ziemeļāfrikā laimes līmenis ir sarucis visos vecuma posmos."

Nezinot ekonomikas vēsturi, tas varētu šķist zināmā mērā neloģiski. Proti, pašreizējā jauniešu paaudze lielākajās attīstītajās valstīs pirmo reizi pēdējo 200 gadu laikā, visticamāk, būs nabadzīgāka nekā tās vecāki (skat. 2. attēlu).

Iespējams, tagad var nojaust, kam gāja cauri jaunieši Senajā Romā, kad šī impērija viņu acu priekšā pamazām izira.

Droši vien daudzi ir lasījuši vai dzirdējuši, ka 70. gados un 80. gadu sākumā, kad valdīja stagflācija, dzīve attīstītajās valstīs ekonomiskā ziņā nebija viegla. Patiesībā dzīve tajā laikā nebija tik slikta, salīdzinot ar pašreizējo ekonomisko krīzi.

Ja rodas jautājums, kāpēc attīstītajās valstīs arvien biežāk pie varas nāk populistiskie politiķi, vienkārši jāaplūko IKP uz vienu iedzīvotāju pieauguma tempi un vidējā valsts parāda attiecība pret IKP stagflācijas periodā no 1971. līdz 1982. gadam un pēdējā pandēmijas un postpandēmijas periodā no 2019. līdz 2023. gadam (skat. 3. attēlu).

Vai Tramps ir harismātisks? Jā, ir. Vai Harisa ir harismātiska? Nē, nav. Kāds tam ir iemesls? Tas ir tāpēc, ka harismātiski līderi ir vajadzīgi tikai krīzes laikā. Kad viss norit labi, nav nepieciešams, lai blakus būtu "drāmas karalienes". Pietiek ar kompetentiem menedžeriem, kas vada ikdienas darbību.

Vai šobrīd mums ir krīze? Jā, ir. Ir skaidrs, ka pašreizējais liberālā patērnieciskuma modelis, kas aizsākās 20. gadsimta 70. un 80. gados, stagnē.

Liberālais patērnieciskums bija mēģinājums mazināt tehnoloģiskā progresa, kas savu zenītu sasniedza 20. gadsimta 50. un 60. gados, tempu krituma sekas (sk. 2. attēlu).

Tajā pašā laikā paļaušanās uz ekspansīvu monetāro politiku, "finansializāciju" un parādsaistību palielināšanu, lai veicinātu patēriņu kā ekonomikas izaugsmes dzinējspēku, ir devusi tikai īslaicīgu pozitīvu efektu, vienlaikus radot ievērojamu ilgtermiņa ekonomisko, finansiālo un sociālo nelīdzsvarotību. Šie ir mūsdienu politiskās nestabilitātes cēloņi.

Lai noturētu patēriņu, vajag:

1) augstus tehnoloģiskā progresa tempus. Taču tie turpina sarukt;

2) zemas darbaspēka izmaksas, ko var panākt ar imigrāciju vai ārējo pakalpojumu izmantošanu lētākos ārvalstu darba tirgos. Taču tas rada nopietnas sociālās problēmas valsts iekšienē. Turklāt tas arī subsidē potenciālos konkurentus;

3) zemas izejvielu cenas. Taču tās turpina pieaugt, jo ekspansīva monetārā politika stimulē patēriņu.

Šo iemeslu dēļ liberāļu nometnes risinājumi ir:

1) samazināt patēriņu, veicinot pāreju uz zaļākām alternatīvām;

2) novērst sabiedrības uzmanību no ekonomiskās izaugsmes un ekonomiskās nevienlīdzības problēmām, vairāk runājot par personiskās brīvības jautājumiem (dažādība, iekļaušana u. tml.).

Tomēr tas nav uz izaugsmi orientēts kapitālisms. Tas ir "deficītisms", kas ir vērsts uz patēriņa ierobežošanu un deficīto resursu saudzēšanu, jo nenotiek tehnoloģiskais progress un ekonomiskā izaugsme.

Tramps un citi populisti cenšas atdzīvināt "klasisko" kapitālismu, īstenojot merkantilisma un protekcionisma politiku:

1) lielāki ieguldījumi, lai paātrinātu tehnoloģiskā progresa tempus;

2) daudz stingrāka imigrācijas politika, kas atbalstītu vietējos darba tirgus;

3) intensīvāka dabas resursu izmantošana.

Vai attīstīto valstu populistiem tas var izdoties? Izredzes gūt panākumus ir niecīgas. Atšķirībā no kapitālisma pirmsākumiem šobrīd dažādos kontinentos ir pārāk daudz konkurentu, lai varētu tikt pie "bezmaksas" zemes, resursiem, darbaspēka un tirgiem, kas apmierinātu merkantilās vēlmes.

Pēdējo 30 gadu laikā Rietumi kopumā, un jo īpaši Amerikas Savienotās Valstis, paši ir veicinājuši savu konkurentu uzplaukumu. Tādējādi ASV jau lielā mērā ir zaudējušas vadošās ražošanas lielvalsts lomu.

Rietumi savās piegādes ķēdēs var mēģināt aizstāt Ķīnu ar Indiju un Dienvidaustrumāzijas valstīm. Tomēr to nav iespējams izdarīt uzreiz – pat tad, ja iegulda ievērojamus līdzekļus, – tā ir atšķirība starp reālo ekonomiku un finanšu sektoru. Otrkārt, nav garantijas, ka šīs valstis vienmēr sekos Rietumu ieteikumiem, kad tās būs uzkrājušas ražošanas pieredzi un finanšu resursus. Patiesībā Indija jau šobrīd piekopj ļoti pragmatisku politiku, atsakoties nostāties kādā no pusēm notiekošajā ģeopolitiskajā konfliktā.

Amerikas Savienotās Valstis joprojām ir finanšu lielvara. Tomēr pastāvīgais divkāršais deficīts – tirdzniecības un budžeta – arī turpmāk graus šo spēku. Patiesībā kopš zelta standarta atcelšanas 1971. gadā ASV dolārs ir zaudējis vairāk nekā 90% savas pirktspējas. Tāpēc ir gandrīz garantēts, ka zelta, bitkoina un citu kriptoaktīvu cenas nākotnē pieaugs, ja turpināsies pašreizējā monetārā politika.

Labākais veids, kā izkļūt no pašreizējās ekonomiskās likstas, ir spēcīgs tehnoloģiskais izrāviens, kas aizstātu lēto migrantu darbaspēku, kurš ASV ir steidzami nepieciešams, lai uzturētu savu pārmērīgo, uz parādsaistībām balstīto patēriņu. Tomēr, ņemot vērā, ka pat Īlons Masks gatavojas kļūt par valdības amatpersonu, augsto tehnoloģiju uzņēmējiem acīmredzot nav cerību, ka drīzumā varētu tikt panākts nozīmīgs izrāviens.

Vai populisti var veicināt ģeopolitiskos saspīlējumus un pat lielus militāros konfliktus, ja viņiem neizdosies īstenot savu politiku? Iespējams, var. Tomēr mums jāatceras, ka Otrais pasaules karš, ko uzsāka harismātiskie 30. gadu līderi, bija tikai turpinājums Pirmajam pasaules karam, ko uzsāka neharismātiskie valdības "menedžeri" 1910. gados. Atšķirība ir tāda, ka harismātiskie līderi metas karos, bet neharismātiskie līderi tajos ieslīd.

Cerēsim, ka jau pavisam drīz liels tehnoloģiskais izrāviens tomēr notiks...

Pašreizējais ekonomiskais un ģeopolitiskais stāvoklis pasaulē liek domāt, ka Trampa galvenais politikas algoritms mājās un ārvalstīs, visticamāk, būs strukturēts šādi:

Iekšpolitika

1. ASV parādsaistību devalvācija, padarot monetāro politiku vēl stimulējošāku un pazeminot kreditēšanas standartus, kas var izraisīt augstāku inflācijas līmeni.

2. ASV pensiju sistēmas reformēšana, jo tā tiek finansēta no parādsaistībām, kuru pirktspēja sarūk arvien straujāk.

3. Jauna "drošā patvēruma" monetārā aktīva ieviešana, kura vērtībai ASV dolāru izteiksmē vajadzētu strauji pieaugt, lai atmaksātu ASV dolāros denominēto parādu.

4. Imigrācijas politikas reformēšana, lai piesaistītu augsti kvalificētus ārvalstu darbiniekus, vienlaikus ierobežojot mazkvalificētu imigrantu pieplūdumu.

5. Lai sasniegtu minētos mērķus, iespējams, ir nepieciešams panākt lielāku kontroli pār ASV politisko vidi.

Ārpolitika

1. Ja jums ir milzīgs budžeta deficīts, ir gandrīz garantēts, ka jums ir arī milzīgs tirdzniecības deficīts.

2. Ja jums ir milzīgs tirdzniecības deficīts un neizdodas piesaistīt ārvalstu investīcijas, lai to finansētu, ir gandrīz garantēts, ka jūsu valūta būs pakļauta spiedienam.

3. Ja jūsu valūtas vērtība ir pakļauta spiedienam, jūsu valsts ieguldījumu atdevei jābūt pietiekami pievilcīgai, lai piesaistītu ārvalstu investorus.

4. Ja atdeve nav pietiekami pievilcīga vai ārvalstnieki riskē ar aktīvu konfiskāciju politisku iemeslu dēļ, jāmēģina samazināt budžeta un tirdzniecības deficītu.

5. Ja jums neizdodas sabalansēt budžetu un ārējās tirdzniecības deficītu, varat noteikt pārmērīgus importa tarifus.

6. Ja pārmērīgi importa tarifi nepalīdz, var sākt īstenot konfrontējošu ārpolitiku, tostarp izraisīt militārus konfliktus, lai iegūtu piekļuvi lētākiem resursiem un tādējādi stabilizētu valsts finanšu sistēmu.

Iespējams, Trampa politikas plāni – atvieglot procedūras ārvalstniekiem, kuri ASV investē vismaz 1 miljardu ASV dolāru, izveidot jaunu Valsts efektivitātes ministriju (DOGE), ieviest tarifus ārvalstu tirdzniecības partneriem ar lielāko pārpalikumu, noteikt sankcijas tiem tirdzniecības partneriem, kuri nevēlētos pirkt ASV valsts parāda vērtspapīrus no šiem "liekajiem" pārpalikumiem, 100% importa tarifu ieviešana BRICS valstīm, ja tās mēģinās izveidot valūtas mehānismu, kas konkurētu ar ASV dolāru, Kanādas, Grenlandes, Panamas kanāla "iegāde" un citi "skandalozi" pasākumi – tagad ir saprotamāki.

Tāpēc varam gaidīt lielāku inflāciju, jaunu pensiju sistēmu, jaunus monetāros aktīvus un vēl lielākus politiskos satricinājumus gan pašu valstī, gan ārvalstīs.

Vēsturiski vīrieši ir nodrošinājuši sabiedrības attīstību, bet sievietes – tās stabilitāti.

Kad jebkura sabiedrība kļūst pārāk vīrišķa, progress un attīstība bieži pāraug konfliktos un haosā, kas galu galā noved pie iespaidīga sabrukuma.

Kad sabiedrība kļūst pārāk sievišķa, stabilitāte un paredzamība noved pie tās stagnācijas, pagrimuma un galu galā izmiršanas.

Mēs neapšaubāmi esam pārgājuši no sievišķā vēstures posma uz vīrišķo.

Kādas tam ir praktiskās sekas individuālā līmenī? Šīs ir dažas no lietām, ko būtu vērts apsvērt papildus tādiem ierastajiem ieguldījumu padomiem kā savlaicīga uzkrājumu veidošana vai pārdomāta diversifikācija:

1. Rūpējies par savu veselību, paplašini savu profesionālo redzesloku un attīsti savas sadarbības tīklu veidošanas prasmes, lai varētu strādāt pēc iespējas ilgāk, jo pabalstu un pensiju sistēmas visā pasaulē tā vai citādi tiks reformētas.

2. Pērc zeltu, lai saglabātu pirktspēju ilgtermiņā. Ieguldīšana zeltā nekad neatnesīs bagātību. Tomēr ilgtermiņā zelts ārkārtīgi labi saglabā savu pirktspēju, vienlaikus būdams drošākais aktīvs uz Zemes.

3. Iegādājies nelielu kriptovalūtu grozu, lai gūtu labumu no jaunu monetāro aktīvu parādīšanās. Pašreizējā monetārā politika, visticamāk, tiks turpināta. Tas nozīmē turpmāku bezseguma naudas jeb "papīra" naudas vērtības samazināšanos. Ieguldījumi kriptovalūtās ir ārkārtīgi riskanti. Tāpēc ieguldi nelielas summas, vienlaikus paturot prātā, ka cilvēki vairāk nožēlo to, ko nav izdarījuši, nekā to, ko ir izdarījuši.

4. Ceri uz labāko, sagatavojies ļaunākajam un saglabā mieru.

Atsauces:

1. "Gen Z’s Vision of Success? Nearly $ 600,000 a Year", Cara Michelle Smith, Salon, 2024. g. 5. decembris.

2. "Gen Z’s Benchmark for Financial Success Is a $ 600K Salary – Why the Disconnect?", Jack Kelly, Forbes, 2024. gada 12. decembris.

3. "World Happiness Report 2024", John F. Helliwell, Richard Layard, Jeffrey D. Sachs, Jan-Emmanuel De Neve, Lara B. Aknin, and Shun Wang (Editors), University of Oxford: Wellbeing Research Centre, 2024. g. 8. marts.