Kaspars Melnis: Kāpēc Lietuvā elektrība ir un būs lētāka nekā Latvijā?  (8)

Jautājums par to vai ražot pašiem ir lētāk nav vienkāršs – tas ir plašāks par enerģētikas nozari, taču enerģētikas jomā redzams jo īpaši skaudri. Kāpēc šogad Lietuvā elektroenerģija ir lētāka nekā Latvijā un kāpēc tuvākā nākotnē tendence saglabāsies? Daudz plašāks, par šodienas elektrības cenu vai izmaksām degvielas uzpildes stacijā.

Ja runājam par degvielu, man nav saprotama iešana iesīkstējušu fosilās importa degvielas tirgotāju pavadā. Viņi mūs visus apspēlēja 2022. gadā, kad ar Nacionālās apvienības ministra rokām tika izslēgta prasība pēc biopieajukuma degvielai, solot, ka degvielas cena Latvijas uzpildes stacijās samazināsies. Kā mēs atceramies, tika solīts samazinājums pat par 12 – 14 centiem. Diemžēl solījums palika solījums, kā rezultātā Latvijā, kur dīzeļdegvielai pēc biopiejaukuma atcelšanas 2022. gada 1. jūlijā, teorētiski bija jābūt vidēji 7 līdz 9 centi zemākai, tā joprojām bija par vairākiem centiem augstāka nekā Lietuvā*. Paradoksāli "efektīvs" ieguldījums Latvijas tautsaimniecībā. Kā vēlāk konstatēja Konkurences padome, vienīgie ieguvēji no atvieglojuma, bija ārvalstu fosilās degvielas tirgotāji, bet Latvijas bioloģisko produktu ražotāji palika zaudētājos. Kaut kādu iemeslu dēļ, ar skaistiem lozungiem priekšplānā, tika apspēlēti savējie ražotāji. Jāsaka, ka ļoti "nacionāla" pieeja no Nacionālās apvienības puses – mazināt vietējo uzņēmēju ienākumus, vairāk naudas ieliekot kabatās jau tāpat turīgajām naftas lielvalstīm.

Ko mēs apzināti vai neapzināti aizmirstam, runājot par pašmāju (bioloģiskās izcelsmes) degvielu, ka tā pēc būtības ir degvielas ražošanas lokalizācija, kam komplektā nāk arī savas tautsaimniecības attīstība, ieskaitot labi apmaksātas darbavietas, jo mēs neesam un nebūsim naftas ieguvēji.

Degviela, ko saražojam paši ir degviela, kura nevar kalpot kā politisks izspiešanas instruments. Ja ražo pats, savā teritorijā, neesi atkarīgs no citiem.

Latvietis savu auto izmanto kārtīgi un lieki to nemaina. Tāpat arī mūsu pārvietošanās paradumi ir gana dažādi – būs tādi, kam elektroauto ir instruments, kas atvieglo dzīvi un ļauj atvadīties no degvielas staciju apmeklēšanas pilnībā. Būs tādi, kas šodien, rīt un pēc trim gadiem, vēlas braukt ar savu mīļo dīzeli. Svarīgi, ka gan elektrību, gan biodīzeli, gan modernās degvielas, gan biogāzi – visu šo varam saražot tepat uz vietas. Piemēram, igauņi savā sabiedriskajā transportā plaši izmanto pašu ražotu biometānu un par to arī lepojas. Arī mums laiks apzināties, ka varam ražot un lepoties ar degvielu sabiedriskajam transportam vai pašu ražotu elektrību elektroauto akumulatoros.

Latvijas HES ir neapstrīdama un šodienas pasaulē neatkārtojama vērtība. Taču, pārfrazējot slavenu latviešu diriģentu (vārdu neminēšu) - pārmērīga līksmība noved tuklībā. Turpinot nepamatoti domāt, ka HESi ir brīnumlīdzeklis, kas spēj nodrošināt visas Latvijas tautas vajadzības šodien un mūžam, mēs jau esam zaudējuši tiem, kuri vēl pirms 5-7 gadiem tiešām bija tālu aiz muguras. Kamēr lepojāmies ar lielisko pagātnes mantojumu, ja tā var teikt par Daugavas hidroelektrostaciju kaskādi, no trīsdesmitajos gados celtā Ķeguma HESa, beidzot ar Rīgas HESu, kas septiņdesmitajos gados noslēdza kaskādi, lietuvieši uzlocīja piedurknes un ķērās pie darba. Rezultāts ir acīmredzams. Ja saules enerģijas apjoms mums ir līdzīgs vien ar Igauņiem, tad lielāko enerģijas apjomu Baltijā janvāra sākumā ģenerēja nevis Latvijas HESu kaskāde, bet Lietuvas vēja ģeneratori – līdz 22. janvāra pusdienlaikam LT vēja staciju ģenerācija 311 GWh kaimiņu vēja enerģijas, pret 216 GWh no Daugavas kaskādes.

Tas bija iemesls zemākai elektrības cenai kaimiņvalstī. Šā gada laikā Lietuvā ekspluatācijā nonāks vēl vairāki ļoti lieli vēja enerģijas parki, palielinot mūsu dienvidu kaimiņu vēja enerģijas potenciālu vēl pusotru reizi. Tad arī Latvijas hidroenerģijas izslavētā kapacitāte zaudēs pirmo vietu Baltijā uz visiem laikiem, mazinot Latvijas iespējas iepludināt ekonomikā investīcijas, attīstīt uzņēmējdarbību, veidot labi atalgotas darbavietas. Laiks mainīt mūsu pieeju - lai kaut kas labs notiktu, kaut kas labs ir arī jāizdara. Kamēr mēs domājam, mēģinām "norakt" iniciatīvas, neatbalstām inovācijas, sūdzam viens otru tiesā un visos iespējamos veidos strīdamies, lai pierādītu, kurš ir "gaišais tēls" un kuram "jāstāv pie ratiem", Lietuva dara. Piemēram, Klaipēdas gāzes terminālis, kuram Lietuvā jau bija beidzies pirmā kuģa līgums, kad Latvijā tikai sākās nopietnas diskusijas, bet tirgus apstākļi jaunam terminālim bija pilnīgi nepiemēroti. Vai arī, kamēr mēs strīdamies par to, cik izcili zaļi esam enerģētikas jomā un apkarojam vēja parku attīstību Latvijā, Lietuva turpināja celt vēja enerģijas kapacitāti, par kārtām mūs apsteidzot un lielos vēja ģeneratorus ierīkojot pie mūsu valsts robežas, lai no savas zemītes uzskatāmi redzam, kurš atjaunīgās elektrības ražošanā, ieguvis goda pjedestāla augstāko vietu. Ja nesāksim realizēt būtiskus atjaunojamās enerģijas projektus, kas nozīmētu labi apmaksātas darbavietas, arī iecerētie ūdeņraža un zaļā amonjaka projekti Latvijas ostas pilsētās, uz papīra nofiksēta vīzija. Uzdevums ir nopietni attīstīt paši savu enerģētikas nozari. Tāpat un vēl jaudīgāk, kā to dara kaimiņi.

Arī vīzija par to, ka kodolenerģija mūs šajā sacīkstē varētu izglābt, ir vien skaista vīzija, jo pagaidām pasaulē nav strādājošu modulāro reaktoru. Pirmā iecere ASV netika realizēta, jo aprēķini liecināja, ka elektroenerģijas cena būs pārāk augsta, bet nākamo – Kanādā, plāno pabeigt vien pēc pāris gadiem. Tikai mēs uzzināsim, cik izmaksā modulārās kodolenerģijas kW/h un noslēgt līdz šim paveikto darbu kodolenerģijas izpētes ieviešanas izpētes jomā, pieņemot ekonomiski izsvērtu lēmumus par šādas stacijas celtniecību. Būtiski arī, ka situācijā, ja Saeima šodien pieņemtu lēmumu (KEM sagatavotais kodolenerģijas ziņojums ir Saeimā), ka Latvijā jābūvē kodolenerģijas stacija, līdz gala rezultātam mēs nonāktu nākamo 20 gadu laikā. Savukārt tikai divu Lietuvas vēja parku jauda, ko plānots atklāt šogad, būs lielāka, nekā potenciālajai modulārajai kodolstacijai. Kombinējot ar akumulācijas sistēmu attīstību tas ir nopietns arguments enerģētiskajā neatkarībā un stabilitātē. Nākamajās desmitgadēs vēja parki un saules enerģija veidos kaimiņvalsts enerģētisko mugurkaulu, piesaistot investīcijas tautsaimniecībai.

Nevaru atbildēt par to, kādi lēmumi un kāpēc tika pieņemti pirms kļuvu par Klimata un enerģētikas ministru. Manā ieskatā vēja ģeneratori un saules parki ir acīmredzama ekonomiski attīstītas sabiedrības pazīme. Esmu amatā nedaudz ilgāk par gadu un mana prioritāte no pirmās dienas ir zema cena enerģijai, jaunu, tautas labklājību veicinošu tehnoloģiju ieviešana. Tāpēc ir pieņemts regulējums par ieguldījumu vietējā kopienā vēja parku tuvumā, tāpēc ir pārstrādāta Aizsardzības ministrijas vēja karte, tāpēc sagatavots regulējums par izmaiņām brīvo jaudu rezervācijā, lai veicinātu jauno projektu attīstību, nevis bezgalīgu "gulēšanu" uz kaut kad rezervētām jaudām. Ir vienošanās ar Lietuvu un Igauniju par kopīga Baltijas enerģētikas centra izveidi.

Eiropas Savienība no 1990. gada līdz 2023. gadam SEG emisijas samazināja par 37%, savukārt IKP pieauga par 68%, jo emisiju mazināšana ir tehnoloģijas, efektivitāte, samazināts enerģijas patēriņš, iespēju robežās, izmantojot vietējās izcelsmes energoresursi. Esmu pārliecināts, ka arī Latvijā iespējams katru par SEG samazinājuma punktu iegūt IKP pieaugumu dubultā. Mēs neesam un nekad nebūsim naftas lielvalsts, bet enerģija var būt mūsu "nafta".

Enerģētikas brīnums pagaidām notiek aiz valsts robežas dienvidu virzienā. Mums nav laika gaidīt mūždien kavējošo laimes lāci. Nav laika iešūpoties, ir jāstrādā, objektīvi izvērtējot visus "par" un "pret". Mēs kopā veidojam Latvijas nākotni.