Drakons ķīniešu kultūrā simbolizē varu, veiksmi un spēku. Tika uzskatīts, ka imperatori cēlušies no pūķiem. Tomēr šoreiz ne par seno, bet moderno mitoloģiju, par Ķīnas ceļu uz ilgtspējīgu sabiedrību, īpaši kontekstā ar Latvijā plaši izplatīto mītu par Ķīnas atpalicību zaļajos jautājumos.
Šis raksts pamatā veltīts argumentam "ko nu mēs ar to Briseles zaļo kursu, kamēr Ķīnā notiek tādas šausmas". Laiks paskatīties tālāk par savu sētu –pasaule strauji mainās. Rietumvalstis gadu desmitiem pārcēla ražošanu un līdz ar to saistīto vides piesārņojumu uz Ķīnu. Rezultātā attīstīto valstu siltumnīcefekta gāzu (SEG) emisijas 2023. gadā samazinājās līdz 1973. gada līmenim, tiesa, daļēji tas noticis arī pateicoties zaļajām politikām. Ķīna, būvējot savu ekonomisko attīstību uz industrializācijas pamatiem, nonāca pasaules "netīrākās" valsts statusā. Ķīnieši nebūt nav noskaņoti šādi tupināt, par to pēc brīža, bet precizēsim status quo vismaz oglekļa jomā.
Absolūtos skaitļos visu lielo valstu dati vienmēr izskatīsies nesalīdzināmi ar mums, bet, manuprāt, pasaules ekonomikas ilgtspējīgas transformācijas mērvienība ir cilvēks. Jo to, cik neērtību klimatneitralitātes process radīs sabiedrībai, vairāk nosaka izmešu līmenis uz vienu cilvēku, ne iedzīvotāju kopējās masas veidotie skaitļi. Ķīnietim "pienākas" aptuveni tikpat izmešu kā igaunim, 1.5 reizes mazāk nekā ASV iedzīvotajam, bet latvietim sanāk 1.5 reizes mazāk nekā ķīnietim1. Tās noteikti nav lielas atšķirības, lai mēs varētu "šūpot kājas", pasaulē netrūkst valstu ar 2-4 reizes mazāk izmešu nekā Latvijā uz vienu iedzīvotāju.
Ekoloģiskā civilizācija
Rietumu pasaulē jau visnotaļ "nobružātās" ilgtspējas idejas saknes mēdz meklēt pat grieķu filozofu tekstos, bet droši var apgalvot, ka tā plaši tiek izmantota vismaz 40 gadu. Vai pasaule ir kļuvusi patiesi ilgtspējīga šajā laikā? Noteikti nē! Pašlaik ķibeles ir samilzušas tiktāl, ka beidzot ir sākušies nopietni centieni apturēt cilvēces ja ne gluži pašnāvības, tad noteikti pašsakropļošanās mēģinājumu pašā izpausmju lokā – no vides piesārņojuma līdz sociālai nevienlīdzībai, no ekosistēmu sabrukuma līdz klimata pārmaiņām.
Dažādos reģionos tam ir dažādas izpausmes un nosaukumi, piemēram, Eiropas Savienības (ES) vecās ilgtspējas politikas paātrinājumu nosauca par "Zaļo kursu". Ķīnieši, vērojot Rietumu pasaules neveiksmes, ir radījuši savu, uzlabotu ilgtspējas politiku, kas ieguvusi "ekoloģiskās civilizācijas" nosaukumu. Ja klasiskā ilgtspējas ideja sakņojas sapnī par līdzsvaru starp trīs elementiem – vidi, cilvēku un ekonomiku, tad "ekoloģiskās civilizācijas" ideja balstās piecu elementu sistēmā, pievienojot politisko un kulturālo dimensiju. Ķīnieši pamatoti norāda, ka tik būtiskas pārmaiņas nevar realizēt bezgalīgās diskusijās, šaubās un cīņās.
Nepieciešams solījums stingri ievērot un nodrošināt konsekventu zaļo politiku un veicināt sabiedrības kultūras attīstību, zaļo paradumu iedzīvināšanu ikdienas uzvedībā un sabiedrības uzskatos. Ekoloģiskās uzvedības monitorings ir daļa no pamatoti kritizētās totālās digitālās kontroles un ar to saistītās sociālo kredītu sistēmas Ķīnā2. Totalitārai valstij ir viegli gan ieplānot, gan realizēt šādus papildelementus, un šķiet, ka pieeja precīzi atspoguļo demokrātijas vājos punktus smagu reformu virzībā. Jāpiemin, ka komunistiskā partija visai veikli māk izmantot references uz Ķīnas tradicionālo kultūru – piecu elementu sistēma ir izplatīta filozofijā, tradicionālajā medicīnā, mūzikā (5 pamattoņi tradicionālajā pentatoniskajā sistēmā), ēdiena gatavošanā un mistiskajās tradīcijās. "Ekoloģiskās civilizācijas" ideja ir kļuvusi par daļu no kompartijas politikas un tās īstenošanai ir labota arī konstitūcija. Ķīna apņēmusies 2030. gadā apturēt emisiju pieaugumu un sasniegt klimatneitralitāti 2060. gadā. Atļaušos apgalvot, ka šobrīd man Ķīnas kompartijas noteiktais 2060. gads šķiet krietni ticamāks, par ES noteikto, bet visai nekonsekventi īstenoto mērķi sasniegt klimatneitralitāti 2050. gadā.
"Ekoloģiskās civilizācijas" ideja ļoti veiksmīgi uztvērusi modernāko ilgtspējības domu no Rietumu pasaules, tā balstās uz planētas ekoloģisko robežu ievērošanu kā priekšnoteikumu līdzsvarotai cilvēka un dabas (planētas) līdzāspastāvēšanai. Tā ir aizgūta no Rietumeiropā gadsimtu mijā dzimušās t.s. stiprās ilgtspējības teorijas, kas diemžēl, lai arī akadēmiskā vidē augsti novērtēta, īsti nav iedzīvināta. Praksē – politikas dokumentos un tiesību aktos mēs turpinām "žonglēt" ar veco ideālistisko ideju par trīs nesalīdzināmu ilgtspējas pīlāru – ekonomikas, cilvēka un dabas – "līdzsvarošanu", kas nekad nav nesusi jēgpilnu rezultātu. Jāteic, ka ķīnieši atkal veiksmīgi īstenojuši formulu "nošpikot-uzlabot-mērogot-izplatīt pasaulē".
"Ekoloģiskās civilizācijas" ideja ar elegantu referenci uz seno Daoisma mācību lielu uzmanību pievērš arī dabas aizsardzībai un ekosistēmu atjaunošanai.
Ķīnas konstitūcijas 26. pants
Valsts aizsargā un uzlabo dzīves vidi un ekoloģisko vidi, kā arī novērš un kontrolē piesārņojumu un citus sabiedrības apdraudējumus.
Valsts organizē un veicina apmežošanu un aizsargā mežus.
Aizsargājamo teritoriju īpatsvars pārapdzīvotajā Ķīnā ir salīdzināms ar Latviju (15,6% pret 18,5%3), bet Ķīna ir apņēmības pilna īstenot Kunmiņas-Monreālas pakta mērķus sasniegt 30%. Tas ietver esošo dabas teritoriju aizsardzību, kā arī vērienīgu mežu atjaunošanu (mērķis – 12 miljoni hektāru 2030. gadā) un tādas Latvijā kritizētas metodes kā, piemēram, aptuveni viena miljona hektāru lauksaimniecības zemju transformāciju par mitrājiem. Taisnības labad jāatzīmē, ka atsevišķos Ķīnas reģionos tomēr turpinās dabisko ekosistēmu iznīcināšana, kas izsauc dabas draugu pamatotus iebildumus.
Ekosistēmu atjaunošana nebūt nenozīmē tikai rezervātu veidošanu, ievērības cienīga ir t.s. Šan-Šui iniciatīva ("kalni un upes", vienlaikus arī tūkstošiem gadu sena mākslas stila nosaukums), kas paredz 100 miljonu hektāru ekosistēmu atjaunošanu, iekļaujot mežu, zālienu, kalnu un ūdeņu ekosistēmas, un savietojot to ar ilgtspējīgu ekonomisko izmantošanu4. Šan-Šui praksē nozīmē atgriešanos pie saudzīgu, ne-industriālo metožu ieviešanas, savietojot senās saimniekošanas prakses ar zinātnes atziņām. Reģionos pieaug nodarbinātība, gan palielinoties to pievilcībai dzīvošanai, gan arī augot rekreācijas potenciālam, palielinās ekoloģiski augstvērtīgas pārtikas ražošana, tādējādi labums rodas gan vietējām kopienām, gan plašākai sabiedrībai. Plānotā ietekme 2030. gadā ir atjaunot 12 miljonus hektāru) radīt 3.2 miljonus jaunu darba vietu un sniegt pienesumu dzīves kvalitātē ap 360 miljoniem Ķīnas iedzīvotāju.
Enerģētika un zaļās tehnoloģijas
Enerģētikas sektora zaļināšana ir atslēga Ķīnas ekonomikas dekarbonizācijai, jo enerģētikas sektora emisijas veido 90 % kopējo emisiju, kas ir ievērojami vairāk nekā Latvijā (63.3 %, rēķinot pēc analogas metodikas). Un Ķīna to realizē pārliecinoši – lielākā daļa no pasaulē pēdējos gados uzstādītajām atjaunīgās enerģijas ražošanas jaudām ir Ķīnā. Daudzus mulsina, ka Ķīna turpina jaunu ogļu termoelektrostaciju (TEC) būvniecību, bet to noslodze mazinās, kas nozīmē, ka tā arvien vairāk pilda rezerves jaudu funkciju. Pagājušais gads iezīmējās ar strauju (83 %) ogļu staciju būvniecības atļauju skaita sarukumu5. Ķīna ir pietiekami bagāta, lai to varētu atļauties, un atjaunīgā enerģija nav arī stabils avots, kamēr nav attīstītas uzkrāšanas jaudas. Pateicoties ķīniešu tehnoloģijām, vairumā Āzijas valstu saules paneļu ražotā elektroenerģija ir kļuvusi lētāka par ogļu saražoto.
Ķīnas ekonomikas dzinējspēki pēdējos gados ir trīs zaļās tehnoloģijas – litija jonu baterijas, elektroauto un saules paneļu ražošana, turklāt ir iegūta ne salīdzinoša priekšrocība, bet īsā laikā acīmredzama globālā dominance. Jāpiebilst, ka tas noticis, cita starpā veikli izmantojot Rietumu tirgus atvērtību, vienlaikus ierobežojot ārvalstu uzņēmumu piekļuvi savam tirgum, izejvielām un tehnoloģijām.
Svarīgāko zaļo tehnoloģiju jomā Ķīnas daļa piegāžu ķēdēs pasaulē ir ap 70 %. ASV prezidenta Džo Baidena laikā ieguldītie triljoni dolāru zaļajās tehnoloģijās bija mēģinājums ASV pieteikt savu vietu globālajā konkurencē. Tā, lai gan ar atrāvienu, nu ir 2. vietā pasaulē. Kā pamatoti norāda "Finacial Times"6 Eiropa (vairs) pat nepiedalās šajā konkurences cīņā. Tirgus potenciāls ir milzīgs – pēc Starptautiskas enerģētikas aģentūras aprēķiniem7, atjaunīgās enerģijas tehnoloģiju jomā 2035. gadā tas sasniegs pašreizējo naftas tirgus apmēru.
Ķīna sekmīgi pierāda spējas realizēt pētniecību un inovācijas augstu tehnoloģiju jomās, piemēram, kosmosa tehnoloģijās, kodolsintēzē, materiālu zinātnē, turklāt spēj arī sekmīgi ieviest atklājumus praksē. Pirmais un joprojām pasaulē vienīgais kvantu tīkls 2000 kilometru garumā no 2017. gada Ķīnas valdības drošas datu apmaiņas vajadzībām savieno lielākās valsts pilsētas8. Apjomīga un sekmīga tehnoloģiskā spiegošana un valsts līmenī organizēta iegūto zināšanu pārnese uz uzņēmumiem un pētniecības centriem ir tikai viena no panākumu atslēgām. Ķīnas augstskolas "saražo" vairākus miljonus (dati atšķiras) STEM (Science, Technology, Engineering and Mathematics – zinātne, tehnoloģijas, inženierzinātnes un matemātika) studentu gadā, bet iegūto starptautisko patentu skaita ziņā Ķīna jau labu laiku ir 1. vietā pasaulē.
T.s. zaļais tērauds agrāk bija piemērs "trako zaļo centieniem sagraut ekonomiku", bet ķīniešu izpildījumā tā ir ekonomiski jēgpilna realitāte, un ar cerīgu cenu dinamiku. Tas var sasniegt "konvencionālā tērauda" cenu, ja turpināsies oglekļa "cenošana" pasaulē. Lielu tehnoloģisku izrāvienu brīžos izmēram var būt nozīme, 2023. gadā vien tīrās jeb zaļās enerģijas sektorā Ķīnā tika investēti 890 miljardi ASV dolāru9.
Tā nu Ķīna ir kļuvusi par zaļās enerģijas superlielvalsti, un vienlaikus joprojām ir lielākais piesārņotājs pasaulē.
Zaļā ģeopolitika
Ķīna ir valsts, kas salauza Rietumu sabiedrībā sen ierasto stereotipu, ka tikai demokrātiska, brīva sabiedrība var nodrošināt ilgstošu ekonomisko izaugsmi, kas nav balstīta dabas resursu (piemēram, naftas) ieguvē, ka tikai brīva sabiedrība var būt inovatīva. Šobrīd Ķīna pārsteidz ar strauju pāreju uz mūsdienīgu un ilgtspējīgu saimniekošanu.
Ķīna ir praksē pierādījusi, ka detalizētu ilgtspējas mērķu noteikšana, uzņēmumu datu vākšana un apstrāde, zaļo tehnoloģiju izstrāde un ātra ieviešana var sniegt nopietnu rezultātu. Šāds vertikāls, valsts varas vadīts ekonomikas transformācijas modelis ir pretstats ASV zaļajai politikai, precīzāk tās neesamībai, jo ASV nopietnākais dzinulis ekonomikas ilgtspējīgai transformācijai ir iespaidīgas daļas lielo korporāciju (īpaši finanšu jomā) un virknes ASV štatu valdību centieni mazināt prognozējamos esošās saimniekošanas radītos zaudējumus nākotnē. Turpretī ES kā 27 visai kašķīgu valstu savienība nav atradusi labāku veidu kopīgu politiku īstenošanai kā birokrātisku un detalizētās normās iesaiņotu procesu bezgalīga jaunrade. Savā ziņā - ķīniešu metodes sarežģītā izpildījumā, bet spēcīgas centrālās varas vakuumā. Pastāv viedoklis, ka pat t.s. ES zaļās taksonomijas izstrāde ir atvasināta no Ķīnas politikas uzņēmumu zaļās uzvedības veicināšanā10.
"Ekoloģiskā civilizācija" ir arī starptautiskās politikas naratīvs ar augošu ietekmi, tas guvis atskaņas ANO institūciju retorikā, bet interesanti ir vērot, kā tas seko arī augošām Ķīnas ģeopolitiskām ambīcijām. Jāpiemin arī Ķīnas atklāti paustais nodoms pielāgot starptautiskās tiesības savai izpratnei11.
Viens no reģioniem, kur pēdējo 30 gadu laikā vērojama iespaidīga ģeopolitiskās ietekmes pārbīde no Rietumu pasaules par labu Ķīnai, ir Āfrika. Ja Eiropas valstis pēdējās desmitgadēs ir strauji zaudējušas savu ietekmi pār bijušajām kolonijām, tad Ķīna ir kļuvusi par nozīmīgāko ģeopolitisko spēlētāju kontinentā, tā ir lielākais tirdzniecības partneris un ārvalstu investīciju avots. Āfrikas un Ķīnas saites apstiprina ne vien ekonomiskās sadarbības, bet arī migrācijas dati. Pieticīgākās aplēses liecina par vismaz 500 000 afrikāņu Ķīnā un vismaz 1 miljonu ķīniešu Āfrikā12. Spilgtākie piemēri Ķīnas zaļās ekonomikas ienākšanai Āfrikas kontinentā ir, protams, enerģētikas sektorā – saules un vēja parku izbūve, bet ne tikai. Ķīnas autobūves giganti plāno vairāku elektrotransporta (privātais un komerctransports, motocikli) rūpnīcu izvietošanu Āfrikas valstīs. Lai gan daudz dzirdēts par "globālo Dienvidu" aicinājumu finansēt attīstīto valstu virzīto "zaļo pāreju", nevar teikt, ka Āfrikas kontinents tikai gaida. Piemēram, piektā lielākā Āfrikas ekonomika – Etiopija – pirmā pasaulē ir aizliegusi privāto iekšdedzes dzinēju auto ievešanu 2024. gadā, sākotnējos 2030. gada mērķus elektroauto izmantošanā jau ir pārsniegusi – jaunais mērķis ir ap pusmiljonu elektroauto līdz 2030. gadam13.
Mūsdienu tehnoloģijas, arī zaļajā jomā, neiztiek bez liela skaita retzemju elementu izmantošanas. Ķīna sekmīgi kontrolē to ieguvi un tirdzniecību ne vien savā zemē, bet arī Āfrikas kontinentā14. Spēja ne vien izgudrot, bet arī masīvi ražot modernas tehnoloģijas, ir nozīmīgs ģeopolitiskās un militārās varas pīlārs. Vēsturiskai atkāpei atgādināšu, ka eiropieši pirmie iemācījās militāri izmantot ķīniešu izgudroto šaujampulveri, un t.s. Rietumu civilizācijas dominances gadsimtus noteica tērauda ražošanas tehnoloģiju pārākums. Tagad sācies jauns laikmets, kas Eiropai būs milzīgs izaicinājums. Ķīnai ir vairāk patentu retzemju elementu pārstrādē nekā pārējai pasaulei kopā15 un tās teritorijā atklātas iespaidīgas to iegulas, bet Ķīnas uzņēmumi kontrolē retzemju elementu ieguvi daudzās pasaules valstīs.
Otrs reģions, kuru vērts pieminēt Ķīnas augošās ietekmes ziņā, ir arābu valstis. Ķīnas un islāma pasaules attiecības ir ļoti interesantas. Ķīna paveica neiespējamo misiju, atjaunojot un uzlabojot attiecības starp savstarpēji naidīgajām sunītu un šiītu valstīm – Saūda Arābiju un Irānu. Rietumu pamatoti pausto kritiku par islāma ticīgās tautas uiguru apspiešanu Ķīna veikli "neitralizēja", organizējot Arābu līgas diplomātu delegācijai 2023. gadā vizīti uz Uiguru autonomo reģionu, un vizītes noslēgumā delegācija neizteica nekādu kritiku par reģionā notiekošo. Pārsteidzoši, bet vienlaikus Ķīna nav kautrējusies realizēt islāma "ķinizācijas" politiku, pēdējo gadu laikā mērķtiecīgi pielāgojot islāma izpausmes, piemēram, mošeju kupolus lika pārbūvēt klasiskā ķīniešu stilā ar kantainiem pagodas veida jumtiem un īsākiem minaretiem, pieprasīja islāma tekstu tulkošanu no arābu valodas16. Savukārt Saūda Arābijā pagājušā gada nogalē ieradās pirmie no atbilstoši starpvalstu līgumam plānotajiem 800 ķīniešu valodas skolotājiem, lai uzsāktu ķīniešu valodas apmācību skolās.
Ķīnas "ekoloģiskās civilizācijas" idejas nebūt nav svešas arābu valstīm, tās pamanās vienlaikus popularizēt fosilo resursu izmantošanu pasaulē un veicināt vietējā biznesa "zaļināšanu". Saūda Arābijas attīstības stratēģija "Vision 2030" paredz sasniegt klimatneitralitāti 2060. gadā, veicināt sieviešu iekļaušanos darba tirgū un ieviest citus ESG17 mērķus. Lai arī ļoti nesen uzsākti, līdzīgi ilgtspējīgas transformācijas procesi novērojami arī citās arābu valstīs. Piemēram, Dubajas pilsēta 2050. gadā plāno sasniegt 75 % zaļās enerģijas patēriņa, lieli starptautiski Apvienoto Arābu Emirātu (AAE) uzņēmumi, piemēram, " DP World", plāno sasniegt klimatneitralitāti jau 2050. gadā. Ilgtspējas ziņošana ir obligāta AAE biržas dalībniekiem. Līdzīgi kā citviet, līderi ir lieli starptautiski uzņēmumi, kas saredz nepieciešamību iekļauties pasaulē nu jau ļoti plaši praktizētā zaļo datu apmaiņā (ziņošanā) un saskata riskus savu aktīvu saglabāšanai, turpinot neilgtspējīgu saimniekošanu. Ja mazs uzņēmums, kādi Latvijā ir gandrīz visi, var riskēt un reinvestēt kapitālu pēdējā brīdī, tad lielajiem šāda "greznība" parasti nav pieejama.
Ķīnas, Āfrikas un arābu valstu sadarbību vislabāk raksturo teiciens, ka politikā ir tikai intereses. Minētajos reģionos valdības neapgrūtina sevi ar morāles dilemmām un augstiem principiem un visi mīl ķīniešu naudu un tehnoloģijas. Tas, protams, ļauj realizēt arī Ķīnas ekspansiju ilgtspējīgā ekonomikā un ambīcijās ietekmēt starptautisko kārtību, reģionu bloķēšanās ANO balsojumos ir fakts.
Ja esi iemācījies labi spēlēt pēc noteiktiem noteikumiem, sāc apkarot savādāk domājošos – Rietumu pasaule to ir darījusi neskaitāmas reizes – gan ticības jautājumos, gan preču standartos. Šādas ekonomiskās politikas efektīvākie instrumenti jau ir zināmi un izmēģināti – tie ir informācijas atklāšanas prasības un pārrobežu barjeras, tirdzniecības (produktu, emisiju) standarti. Kamēr tas šķita pieņemami un ērti, mēs pirkām fosilos resursus un oglekļa ietilpīgas preces, bet, kad paaugās zaļā industrija Eiropā, tika nolemts ieviest t.s. oglekļa ievedkorekcijas mehānismu jeb, vienkārši sakot, oglekļa (robež)nodokli, ko piemēro noteiktām ārvalstīs "nezaļi" ražotām precēm. Mehānisma ieviešana izraisīja pārmaiņu kaskādi ārpus ES, piemēram, Turcija ieviesa vietējo oglekļa tirdzniecības sistēmu, lai nauda paliek Turcijas ekonomikā, nevis nonāk ES kabatā. Tādas vai līdzīgās tirdzniecības barjeras, visticamāk, kļūs par instrumentiem lielāko ģeopolitisko spēlētāju cīņās un nav izslēgts, ka vēlāk tieši Ķīna noteiks spēles noteikumus. Pamatprincips ir gauži vienkāršs – tas, kurš spējis "zaļināt" savu ekonomiku, sargā savus uzņēmumus un nevēlas negodīgu konkurenci jeb t.s. ekoloģisko dempingu. Līdz šim Eiropā mēs salīdzinoši komfortabli esam gājuši ar savu ātrumu, darījuši to, kas mums politiski un tehnoloģiski ir visērtāk, atsaucamies dažādu lobiju spiedieniem, politisko uzskatu šūpolēm. Eiropas morālā un ar to saistītā tiesiskā dominance pasaulē rūk un Latvija ir Eiropas daļa.
Te laikam vietā neliels iestarpinājums par klišeju saistībā ar jaunā ASV prezidenta Donalda Trampa "milzu" ietekmi uz zaļajām politikām visā pasaulē un konfrontāciju ar Ķīnu. ASV ir liels piesārņotājs, bet zaļās politikas vairāk mīt štatu, ne federālajā līmenī. Attiecībā uz Ķīnu, ko ASV pamatoti uzskata par savu galveno sāncensi, Trampa mērķi, šķiet, vairāk saistāmi ar Ziemeļamerikas kontinenta atbrīvošanu no Ķīnas ietekmes – no Panamas līdz Grenlandei. Ekonomisko sviru, īpaši tarifu, izmantošana var sabremzēt Ķīnas ekonomisko attīstību, bet ASV vairāk iekšup vērstā politika sekmēs Ķīnas ģeopolitisko ambīciju realizāciju.
Neērts jautājums
Ķīna ietekmē un, visticamāk, arvien vairāk ietekmēs pasaules ekonomikas ilgtspējīgu transformāciju. Tas, vai tas ir labi, lai paliek katra lasītāja ziņā, bet es gribētu nobeigt stāstu ar kādā "Financial Times" rakstā uzdotu jautājumu – vai Eiropas politiķi ir gatavi situācijai, ka globālā politiskā līderība zaļajos jautājumos pāriet Ķīnai? Līdz ar to – vai mēs apzināmies, ka nebūt ne skarbi kritizētais ES Zaļais kurss varētu noteikt zaļos standartus Latvijā ražotu preču piekļuvei pasaules tirgiem?
2 https://www.futuribles.com/le-systeme-de-credit-social-chinois-comment-pekin/
4 https://www.unep.org/news-and-stories/story/science-and-tradition-drive-china-wide-effort-restore-landscapes
5 https://energyandcleanair.org/publication/china-puts-coal-on-back-burner-as-renewables-soar/
7 https://www.iea.org/reports/energy-technology-perspectives-2024
8 https://cordis.europa.eu/article/id/122516-trending-science-china-to-launch-worlds-first-quantum-communication-network
9 Analysis: Clean energy was top driver of China’s economic growth in 2023 – Centre for Research on Energy and Clean Air
10 https://www.futuribles.com/en/chine-civilisation-ecologique-et-geopolitique-du-green-power/
11 https://www.brookings.edu/wp-content/uploads/2020/10/FP_20201012_international_law_china_williams.pdf
12 https://www.migrationpolicy.org/article/migration-trade-china-africa-traders-face-precarity
14 https://afripoli.org/chinas-role-in-africas-critical-minerals-landscape-challenges-and-key-opportunities
15 Marc Humphries, Critical Minerals and U.S. Public Policy, CRS Report No. R45810 (Washington, DC: Congressional Research Service, June 28, 2019)
16 https://eastasiaforum.org/2024/05/13/chinas-sinicisation-campaign-puts-islamic-expression-on-the-line/
17 Korporatīvā ilgtspējas metrika – ekonomiskie, sociāli un pārvaldības kritēriji.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!