Līga Āboliņa: Kāpēc nedzimst tik, cik grib un vajag?  (8)

Tendences ir līdzīgas visā Eiropā. Diemžēl samazinājumu piedzīvo arī Francija un Īrija, kuras iepriekš tika uzlūkotas kā piemēri augstai sieviešu nodarbinātībai, labvēlīgai un elastīgai ģimenes atbalsta politikai un augstākiem dzimstības rādītājiem kā citviet. 2022. gadā Eiropas Savienības summārā dzimstības koeficienta vidējā vērtība bija 1,46, kas nav pietiekami, lai notiktu paaudžu nomaiņa. Salīdzinot ar 2001. gadu, kad rādītāja vērtība bija 1,43, tas ir pavisam nedaudz pieaudzis, taču iezīmē kopējo reģiona dzimstības tendenci. Pēdējo desmit gadu laikā Latvijā šis rādītājs līdz šim bija pārsniedzis Eiropas Savienības valstu vidējo rādītāju.

Diemžēl, sasniedzot augstāko punktu 2016. gadā, kad summārais dzimstības koeficients Latvijā bija 1,74, tas piedzīvojis kritumu, 2023. gadā – 1,36.ⁱ Kopumā tas iezīmē tendenci, ka turpinot novecoties, demogrāfiskā slodze uz mazskaitlīgāku jaunāko paaudzi arvien palielināsies, arvien vairāk pieaug izaicinājumi veselības un sociālās aizsardzības un aprūpes pieejamībā, ne mazāk izaicinājumu skar nodarbinātības, izglītības, aizsardzības un citas nozares, kuras saistītas ar cilvēkkapitāla nodrošinājumu.

Lai notiktu vismaz vienkāršā paaudžu nomaiņaⁱⁱ nepieciešamais summārais dzimstības koeficients pie relatīvi zemas mirstības ir 2,1.

Dzimstību ietekmējošo faktoru kopums ir plašs, taču pievērsīšos dažiem no tiem, manuprāt, būtiskākajiem.

Ņemot vērā pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu augstos dzimstības rādītājus un pēc tam sekojošo dzimstības samazinājumu, reproduktīvā vecumā esošo sieviešu skaits ir būtiski sarucis. Priekšstata radīšanai par sieviešu skaita izmaiņām minēšu piemēru - sievietes vecumā no 25 līdz 40 gadiem, respektīvi vecuma grupa, kurām statistiski visbiežāk dzimst bērni. 2013. gadā – 292,5 tūkstoši, bet jau 2024. gadā šīs vecumgrupas sieviešu skaits bija par 38% mazāks jeb 181,9 tūkstoši.

Tas izskaidro, kāpēc mums ir skaitliski mazāk bērnu. Proti, reproduktīvā vecumā esošo sieviešu, kas bērnus var dzemdēt, ir būtiski mazāk. To redzam arī skaitļos - 2013. gadā piedzima 20 596 bērnu, bet 2023. gadā 14 490 un, drošticami, ka 2024. gadā dzimušo skaits ir vēl mazāks. Šā gada februārī uzzināsim precīzus samazinājuma datus.

Lai gan Latvijā mātes statistiski ir jaunākas nekā vidēji Eiropas Savienībā, viņu vidējais vecums, dzemdējot pirmo bērnu, turpina pieaugt – no 26 gadiem 2013. gadā līdz 28 gadiem 2023. gadā Vēl jāatzīmē, ka dzimstībai ir cieša saistība ar mātes izglītības līmeni - pusei (50,5%) no jaundzimušo bērnu mātēm ir augstākā izglītība, 34,1% – vispārējā vidējā vai vidējā profesionālā izglītība un 12,5% – pamatizglītība vai zemāka. Vidējais vecums jaundzimušā mātēm, kurām ir augstākā izglītība, 2023. gadā bija 32,5 gadi, bet, piedzimstot pirmajam bērnam, bija 30,6 gadi. Sievietēm ar pamatizglītību vai zemāku izglītību vidējais vecums bērna piedzimšanas brīdī bija 25,9 gadi, bet pirmā bērna piedzimšanas brīdī – 21,5 gadi.ⁱⁱⁱ

Pirms dažiem gadiem veiktā pētījumā Darels Brikers un Džons Ibitsons (D.Bricker, J.Ibbitson) skaidri iezīmējuši perspektīvu, kuru piedzīvojam šobrīd arī Latvijā, uzsverot, ka 30 – tas ir tipisks vecums pirmā bērna piedzimšanai daudzās valstīs. Tagad pirmdzimto skaits četrdesmitgadniecēm ir ievērojami lielāks nekā divdesmitgadīgām sievietēm. Tomēr sievietei ar interesantu un labi apmaksātu darbu ir liels izaicinājums līdzsvarot bērna audzināšanu un karjeras izaugsmi, jo veiksmīgai profesionālajai attīstībai nepieciešami daudzi gadi izglītībā. Izglītība ir prasījusi resursus, nereti tā patiešām ir izmaksājusi prāvus līdzekļus, un, ja studijām ir ņemts aizņēmums, tad tas ir arī jāatmaksā.

Šādā gadījumā pat visdāsnākā bērna kopšanas atbalsta politika nebūs pamudinošs apstāklis bērna dzemdēšanai, un ģimenes veidošana vienkārši tiks atlikta uz vēlāku laiku^iv. Atprasīšanās no darba tāpēc, ka pēkšņi saņemts zvans no skolas, jo bērns saslimis vai priekšlikums strādāt attālināti, jo nav pie kā atstāt bērnu, izraisa darba devējos nepatiku. Jā, tēvi varētu (un vajadzētu) iesaistīties vairāk, bet tomēr mātes ir tās, kuras pārsvarā īsteno aprūpi. Un šie piemēri ir pazīstami arī Latvijas situācijā.

Iepriekš veiktos starptautiski nozīmīgos pētījumos un publikācijās^v ir norādes, ka nozīmīgs dzimstību pozitīvi ietekmējošais faktors ir dzimumu līdztiesības līmenis valstī. Tas izpaužas kā augsti sieviešu nodarbinātības rādītāji un vienlaikus visaptveroša valsts nodrošināta darba un ģimenes dzīves saskaņošanas sistēma. Tādejādi valstīs, kurās atbalsts ģimenēm ar bērniem (īpaši bērnu aprūpes un pieskatīšanas pakalpojumiem) ir lielāks, arī dzimstība ir augstāka.

Tikko publiskotajā Tiesībsarga paziņojumā par veikto darba devēju un darba ņēmēju aptauju "Diskriminācijas aizlieguma principa ievērošana darba tiesiskajās attiecībās pret mazu bērnu vecākiem"^vi ar piesardzīgu optimismu tika vērtēts, ka kopumā Latvijā mazu bērnu vecāku situācija darba tirgū uzlabojas. Tomēr vēl aizvien vecāki ar bažām izmanto vai vairās izmantot savas sociālās garantijas, kas saistītas ar maza bērna aprūpi. Pozitīvi, ka vecāki arvien vairāk iestājas par savām tiesībām, tomēr desmitā daļa pēc atgriešanās no bērna kopšanas atvaļinājuma darba tiesiskās attiecības pārtrauc.

Latvijas situācijā, domājot par dzimstības veicināšanu, papildus vērā ņemams faktors ir augstais iedzīvotāju nabadzības līmenis (t.sk. ģimenēm ar bērniem), atalgojuma atšķirības, kā arī ģimeņu nodrošinājums ar tādām valsts un pašvaldības sociālajām garantijām un pakalpojumiem, kas varētu sekmēt bērnu dzimstības pieaugumu.

Lai uzlabotu strādājošo vecāku finansiālo situāciju, no 2025. gada 1. janvāra tika palielināta vecāku pabalsta daļa. Ar grozījumiem likumā "Par maternitātes un slimības apdrošināšanu" pabalsta apmērs strādājošiem vecākiem pieauga no 50% līdz 75%, ļaujot saglabāt lielāku ienākumu daļu. Tas ir būtiski, lai vecākus nemudinātu strādāt ēnu ekonomikā^vii. Tomēr jautājums paliek – ja vecāki bērna kopšanas laikā arvien ir aktīvi darba tirgū, tad jāveicina, ka bērna pieskatīšanas pakalpojumi ir ne tikai pieejami, bet elastīgi spēj pielāgoties vecāku vajadzībām, ir droši un bērna labākajām interesēm atbilstoši.

Saeimas Sociālo un darba lietu komisijā nesen apspriestā iniciatīva no portāla ManaBalss.lv par sociālā nodrošinājuma palielināšanu saistībā ar bērna piedzimšanu un kopšanu ir neapšaubāmi aktuāla.^viii Pirms desmit gadiem ieviestais ar bērna kopšanu saistītā atbalsta modelis pakāpeniski ir zaudējis savu nozīmīgumu un neatvieto zaudētos ienākumus tādā līmenī kā pirms 10 gadiem. Pabalstu piesaiste ienākumu mediānai dotu iespēju, mainoties vidējiem ienākumiem valstī, pārskatīt ar bērna aprūpi saistītos pabalstus, netērējot laiku jaunām diskusijām. Šāda pieeja Latvijas normatīvajos aktos jau kopš 2023. gada 1. jūlija tiek izmantota, nosakot garantētā minimālā ienākuma un citu minimālo ienākumu sliekšņa apmēru, piesaistot ienākumu mediānai un nosakot procentos. Ja sabiedrības ienākumi kļūst lielāki, tad automātiski palielinās arī minimumi.

Politiskajās diskusijās bieži vien izskan – paaugstināsim pabalstus un atrisināsim demogrāfiskās problēmas, mums dzims vairāk bērnu. Tā tomēr gluži nav, pabalsti jeb pietiekošs materiālais nodrošinājums bērna kopšanas laikā ir nozīmīgs, taču ne izšķirošs, lai ģimene izvēlētos laist pasaulē pirmo un nākamos bērnus. Nav atrodami pārliecinoši pierādījumi sakarībām starp pabalstiem un ilgstošu, noturīgu dzimstības rādītāju pieaugumu.

Pētījumu par šo ir daudz, taču vienā no aktuālākajiem 2024. gada nogalē iznākušajā pētnieces Annas Bokunas (Anna Bokun) pētījumā par pabalstu sasaisti ar dzimstību, kurā analizēta Polijā 2016. gadā ieviestā pabalstu programma "Ģimene 500+", secināts, ka īstermiņā ticis novērots neliels dzimstības pieaugums par pusotru procentpunktu, tomēr attiecībā uz sievietēm ar augstākiem ienākumiem un izglītību šāda pabalsta ieviešana nemainīja reproduktīvos nodomus nemaz. Pētījumā atzīts, ka pabalstu palielināšana un tā sasaiste ar dzimstības pieaugumu ir politiski izdevīgs darījums, jo jaunākie pētījumi parādījuši, ka valdošajai partijai "Likums un Taisnīgums" pieauga popularitāte aptuveni par diviem procentpunktiem. Līdz ar to politiskais ieguvums vismaz Polijā ir bijis augstāks nekā demogrāfiskais. Līdzīgi novērojumi ir arī attiecībā uz Ungārijas un Lietuvas ieviestajiem materiālā atbalsta pasākumiem, gaidas ir bijušas augstākas par rezultātiem, bet dzimstības rādītāji joprojām zemi.

Stabilai ģimenes atbalsta politikai vienlīdz labi ir jābalstās uz trīs "pamatakmeņiem" – ne tikai tiešs finansiālais atbalsts, bet arī atbalsts pakalpojumu veidā izglītības, aprūpes un uzraudzības jomā bērniem dažādā vecumā. Valsts un pašvaldība var sniegt atbalstu dažādos veidos – nodrošinot pakalpojumus tieši, subsidējot pakalpojumu sniedzējus, piedāvājot nodokļu atvieglojumus vai mērķtiecīgu finansiālu palīdzību, kas palīdz segt pakalpojumu izmaksas (piemēram, "vaučeru" sistēma). Pieejamu mājokļu jautājums ir īpaši nozīmīgs, un tā risināšanā būtiska loma ir ne tikai valstij, bet arī pašvaldībām un aktīvajām kopienām, kas veicina ģimenēm draudzīgas un drošas vides attīstību.

Trešā nozīmīgā joma ir apmaksāti bērna kopšanas atvaļinājumi un ar bērna aprūpi saistītas sociālās garantijas (maternitātes, paternitātes atvaļinājumi, bērna kopšanas atvaļinājums, apmaksāta slima bērna vai bērna ar īpašām vajadzībām kopšana, pielāgoti risinājumi individuālām vajadzībām utml.). Kopumā Latvijā šī sistēma ir ieviesta un pilnveidojas, bet jāmācās piedāvāt individuālu pieeju, jo īpaši, dzīvesvietas un darbavietas resursu līmenī.

Tātad, ja sagaidām, ka dzimst ne tikai pirmie, bet otrie un nākamie bērni, tad bērnu esamība nedrīkst izraisīt ģimenes dzīves līmeņa pazemināšanos. Īpaši mūsdienās sabiedrībai tas ir ļoti būtiski. Rūpējoties par ilgtspējīgu atbalstu ģimenēm, prioritāri nepieciešams dažādot pakalpojumu klāstu jaunajām ģimenēm – priekšplānā jāizvirza iespējas elastīgi plānot savu profesionālo dzīvi un harmonizēt to ar bērna aprūpi un audzināšanu.

Turklāt bez līdzšinējā atbalsta koncentrēšanas ap bērna piedzimšanu un bērna kopšanas atvaļinājuma periodu nepieciešams rūpēties par elastīgiem risinājumiem arī vēlākos bērna dzīves posmos. Saskatu būtisku lomu pašvaldībām un izglītības iestādēm piedāvāt risinājumus vecākiem, piemēram, kad bērns septiņu gadu vecumā uzsāk skolas gaitas. Arī tad vecākiem ir stress – kurš izņems bērnu no skolas, parūpēsies par ēdināšanu utt. Bērns it kā ir pietiekami liels, vismaz atbilstoši Bērnu tiesību aizsardzības likumā noteiktajam, taču vienlaikus arī pietiekami pieskatāms.

Bez visa šī atbalstošai ģimenes politikai ir uzdevums veicināt ģimenēm pieejamus mājokļus, transportu, pieejamu interešu izglītību un 3+ programmas attīstību. Virkne vēl nenosauktu darāmo darbu un izvirzāmo prioritāšu.

Kopsummā – ģimenes veidošana, bērnu radīšana un audzināšana ir ilgstošs process. Lai gan bērns piedzimst deviņu mēnešu laikā, vecākiem viņš vai viņa jāaprūpē, jāuztur un jāizglīto vēl daudzus gadus, vismaz līdz pilngadībai.

Tāpēc arī ģimenes atbalsta politikas pasākumiem vajadzētu būt ilglaicīgiem un ilgtspējīgiem, stabiliem, lai ģimenēm būtu garantija, ka likumi un valdības pieņemtie lēmumi darbosies tā, kā tas bija paredzēts vēl pirms ģimene uzsāka savu reproduktīvo plānu īstenošanu, ka netiks ieviestas pēkšņas nelabvēlīgas izmaiņas. Tāpēc ļoti būtiski nodrošināt, ka pēc bērna piedzimšanas vecāku finansiālais stāvoklis paliek tikpat stabils kāds tas bija pirms tam. Un pēc tam, kad bērna kopšanas atvaļinājums ir beidzies, vecākiem ir iespēja elastīgi apvienot bērna individuālās vajadzības ar savu nodarbinātību.

Tāpat veiksmīga pieredze ar pirmo bērnu, visticamāk, veicinās ģimeņu vēlmi īstenot vēlamo bērnu skaitu, vienlaikus stimulējot valstij un sabiedrībai vēlamāko modeli. Un tas nav izdarāms tikai uz pabalstu palielināšanas rēķina, nepieciešami ģimeņu vajadzībām atbilstoši pakalpojumi.

Šobrīd Demogrāfisko lietu padomē dotais uzdevums nozaru ministrijām kopīgi izstrādāt redzējumu par demogrāfiskās politikas turpmāku attīstību varētu būt solis pareizajā virzienā, ja ietvers reālus, sasniedzamus, ģimenēm ar bērniem jūtamus atbalsta soļus.

Nedrīkstam aizmirst, ka bērnu skaits veido tikai 19% no sabiedrības, taču viņi būs tie, kas veidos mūsu nākotni par visiem 100%.

i Summārais dzimstības koeficients ir vidējais bērnu skaits, kuri varētu piedzimt vienai sievietei viņas dzīves laikā, ja dzimstība katrā vecuma grupā saglabātos aprēķina gada līmenī. Lai nodrošinātu paaudžu nomaiņu, summārajam dzimstības koeficientam vajadzētu būt aptuveni 2,1 jeb minimālais nepieciešamais dzimstības līmenis ir 2,1 bērns vidēji uz vienu sievieti. Summārais dzimstības koeficients Latvijā ir līdzīgs kā vidēji Eiropas Savienībā. Avots: https://stat.gov.lv/lv/statistikas-temas/iedzivotaji/dzimstiba/238-dzimuso-skaits-un-dzimstibas-koeficienti (skatīts 26.01.2025.)

i un ⁴ Informatīvs pārskats Demogrāfija 2024. Centrālā statistikas pārvalde. https://admin.stat.gov.lv/system/files/publication/2024-10/Nr_04_Demografija_2024_%2824_00%29_LV.pdf (skatīts 26.01.2025.)

ii Vienkārša paaudžu nomaiņa atbilstoši terminoloģijas skaidrojumam ir situācija, kad iedzīvotāju atražošanās rezultātā bērnu paaudze atjaunojas vecāku paaudzes apjomā, Demogrāfisko terminu skaidrojošā vārdnīca, 2001, 108lp.

iii

iv Bricker, D., Ibbitson, J. Empty Planet: the Shock of Global Population Decline, pieejams: https://www.researchgate.net/publication/353944097_'Empty_Planet_the_Shock_of_Global_Population_Decline'_by_Darell_Bricker_and_John_Ibbitson (skatīts 20.01.2025.)

v Piemēram, tādu pasaulē atzītu demogrāfiju kā Myrskylä, Kohler, Billari, Luci, Thévenon, Sobotka veiktie pētījumi

vi https://www.tiesibsargs.lv/news/mazu-bernu-vecaku-situacija-darba-tirgu-uzlabojas/ (skatīts 27.01.2025.)

vii https://lvportals.lv/dienaskartiba/370656-nakamgad-lidz-75-procentiem-palielinata-vecaku-pabalsta-dala-stradajosiem-vecakiem-2024 (skatīts 27.01.2025.)

viii Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas 22.01.2025. materiāli, https://titania.saeima.lv/livs/saeimasnotikumi.nsf/0/AE7B06BD8035E052C2258C13003F69D9?OpenDocument (skatīts 25.01.2025.)