Maija Āboliņa: Sirds sāp par manas paaudzes nolaidību bērnu izglītošanā  (13)

Tādēļ šoreiz par gados jaunajiem cilvēkiem un par pieaugušo radītajām nevienlīdzīgajām iespējām īstenot viņu potenciālu. Proti, par bērnu cilvēktiesībām uz kvalitatīvu izglītībuⁱ 21. gadsimta izpratnē. Laikā, kad Latvija nevar atļauties justies kā izolēta sala un nevar apturēt laiku, jo tai jāspēj konkurēt globālā mērogā un strauji mainīgajos apstākļos, lai saglabātu savu vietu uz pasaules kartes. Un laikā, kad Latvijai vienlaikus jārēķinās ar kaimiņvalsts agresiju. Turklāt kvalitatīvai izglītībai ir izšķiroša nozīme, lai stātos pretim dezinformācijas maldiem.

Kas ir iekļaujoša izglītība?

Kopš divtūkstošo gadu sākuma politikas plānošanos dokumentiⁱⁱ – nacionālie attīstības plāni un izglītības attīstības pamatnostādnes – paredz, ka Latvijas izglītības sistēmas attīstībā jāvirzās uz iekļaujošu izglītību. Diemžēl Latvijā nekas nav pašsaprotami, ja tas nav ierakstīts likumā vai Ministru kabineta noteikumos. Tādēļ kopš 2021. gada Izglītības likumsⁱⁱⁱ nosaka nepārprotami – ikvienam ir tiesības uz kvalitatīvu un iekļaujošu izglītību. Par šo jautājumu diskusiju vairs nevar būt, jo galu galā vismaz uzrakstīts likums ir jāievēro visiem.

Kādā dažus gadus senā publikācijā redaktores tā laika atklāsme atspoguļo lielas sabiedrības daļas izpratni aizvien: "Lai gan ar [iekļaujošu izglītību] Latvijā visbiežāk saprotam speciālo izglītību, tā ir tikai iekļaujošas izglītības daļa. Sākot par šo tēmu interesēties, tas man bija atklājums – cik ļoti iekļaujoša izglītība būtībā attiecas uz visiem un katru bērnu."^iv

Tieši tā – iekļaujoša izglītība ir vienlīdzīgas iespējas visiem bērniem un skola, kas "nešķiro" un ir atvērta visiem bērniem. Visi skolēni (1) mācās atbilstoši savām spējām, (2) saņem nepieciešamo atbalstu mācību procesā un (3) skolā jūtas labi.^v Tikai tad izglītība ir kvalitatīva.^vi

Iekļaujošu izglītību raksturo cilvēcīga attieksme apvienojumā ar mērķtiecīgu rīcību mācību procesā. Tajā respektē un pieņem, ka cilvēki visos vecumposmos ir atšķirīgi. Bērna potenciālu nenosaka tas, vai viņam ir zilas vai brūnas acis, vai viņam ir kustību traucējumi vai kādas veselības vajadzības, kāds ir viņa ģimenes sociālais stāvoklis un kur atrodas viņa dzīvesvieta. Visu izšķir stiprās un vājās puses, un katram ir gan vienas, gan otras. Tādēļ ar profesionālu atbalstu jāpalīdz pārvarēt vai sadzīvot ar vājajām pusēm, taču uzsvars jāliek uz stiprajām pusēm. Rezultātā viens būs kvantu fiziķis, bet cits būs operdziedātājs, kura koncertus kvantu fiziķis labprāt apmeklēs. Jānorāda, ka vairums speciālās izglītības programmu galvenokārt atšķiras nevis ar saturu, bet ar atbalstu.

Vienlaikus būtiski, ka iekļaujošu izglītību bieži pārprot kā neierobežotu iekļaušanu, īpaši gadījumos, kad bērnam ir būtiskas uzvedības problēmas, kas apdraud citus. Iekļaujoša izglītība nav visatļautība, tomēr tas neatbrīvo atbildīgos pieaugušos no pienākuma strādāt ar šo problēmu cēloni. Jāsaprot, ka tie ir salīdzinoši izņēmuma gadījumi, turklāt tajos problēmas var būt "ielaistas", jo atbalsts nav sniegts laikus. Piemēram, nošķirtā vidē bijušajos "Naukšēnos" nonāca tikai daži desmiti bērnu, kamēr saskaņā ar Valsts kontroles aplēsēm 2020. gadā Latvijā bija vismaz 10 tūkstoši bērnu, kas jau bija izdarījuši likumpārkāpumus, klaiņoja, ubagoja un lietoja apreibinošas vielas, taču vismaz 36 tūkstošiem bērnu bija uzvedības problēmu risks. Proti, riska grupā bija katrs desmitais bērns.^vii

Ko iekļaujoša izglītība dod katram bērnam? Iespēju īstenot savu potenciālu. Gan bērniem ar grūtībām, gan bērniem bez acīmredzamām grūtībām, gan talantīgiem bērniem, gan bērniem, kas ir ļoti talantīgi kādā jomā, bet kuriem vienlaikus ir, piemēram, dažādas veselības vai socializēšanās grūtības. Un iespēju justies piederīgam jeb tādam pašam cilvēkam kā citi. Jau no mazotnes.

Ko iekļaujoša izglītība dod sabiedrībai? No vienas puses, mūsu nav daudz. Un demogrāfijas rādītāji liecina, ka mūsu kļūst arvien mazāk. Tādēļ Latvijas sabiedrībai svarīgāk nekā jebkad ir darīt visu, lai katru bērnu mācību snieguma un nākotnes darba produktivitātes, patstāvības un kritiskās domāšanas, kā arī pilsoniskās līdzdalības un lojalitātes ziņā aizvestu pēc iespējas tālāk. No otras puses, iekļaujoša izglītība ir cieņpilnas, empātiskas un saliedētas sabiedrības atslēga. Ne velti latviešiem ir sakāmvārds, ka ķēde ir tik stipra, cik stiprs ir tās vājākais posms.

Kas jādara iekļaujošajā izglītībā?

Neviens neiebildīs, ka katrs cilvēks ir vērtība. Tomēr pārejai uz iekļaujošu izglītību nepietiek ar skaistiem lozungiem. Tā prasa aktīvu rīcību.

Mūsdienu izglītība balstās uz skolotāju, kurš vairs nestrādā frontāli – ar visiem vienādi, bet gan diferencēti. Vienlaikus tas nenozīmē, ka individuāli jeb ar katru bērnu atsevišķi.

Varam iedomāties savus klasesbiedrus laikā, kad paši gājām skolā. Katrā klasē bija daži "teicamnieki", daži "nesekmīgie" un "pārējie", turklāt šīs lomas tika iedalīties jau agri un parasti bija ļoti noturīgas – līdz pat izlaidumam. Iekļaujošā izglītība to vairs nepieļauj. Skolotājam ir jādomā, ar kādām metodēm panākt, lai iesaistās un saprot visi bērni, jāvērtē katra skolēna attīstība dinamikā, mērķtiecīgi jāplāno darbs un jāpielāgo metodes, lai katra bērna sniegums atkal un atkal uzlabotos. Bērniem ar kādām grūtībām tas nozīmē atbalstu to pārvarēšanā, bērniem bez acīmredzamām grūtībām – atbalstu jaunos izaicinājumos, bet bērniem ar augstu sniegumu – mērķtiecīgu atbalstu talanta attīstībā. Bērni nekonkurē viens ar otru, bet paši ar sevi. Savukārt kolektīvā bērni ar savu dažādību viens otru papildina.

Diemžēl sabiedrība visos segmentos aizvien nav gatava pieņemt šo pašsaprotamo kārtību.

Vispirms iekļaujoša izglītība prasa aktīvu, uz rezultātu vērstu rīcību un arī atbildību no skolotāja. Protams, tas ir grūtāk, nekā līdz ar zvanu ienākt klasē, norunāt klases priekšā mācību vielu, kā tas darīts jau daudzus gadus, un līdz ar zvanu aizvērt klases durvis. Tas prasa arī atbildību no skolas kā komandas, kas atbalsta kolēģus darba plānošanā un labāko risinājumu meklēšanā.

Savukārt daļa vecāku balsta savu izpratni par kvalitatīvu izglītību uz personisko pieredzi. Neizprotot metodes, ar kurām mūsdienās jāstrādā skolotājiem, un situācijā, kad trūkst arī skolotāju, kas tās pārzina, vecāki meklē nekavējošu risinājumu saviem bērniem. Vieni mērķtiecīgi virza savu bērnu uz citu skolu, kurā pirmšķietami mācās bērni, kas atbilst sabiedrībā definētajiem "normālības" kritērijiem. Speciālās izglītības programmu kodi pašlaik noteikti kalpo par vienu no nošķiršanas kritērijiem. Savukārt vecāki, kuru bērniem ir kādas grūtības, vai nu kautrīgi saprot, ka viņu bērns diemžēl neatbilst minētajiem "normālības" kritērijiem, un paši meklē savam bērnam citu skolu, vai uzsāk cīņu ar "sistēmu" par bērna tiesībām. Tomēr ierastais risinājums – "mazās" skolas vai privātskolas – ne vienmēr nodrošina kvalitatīvu mācību pieeju, bet vismaz uz mazāka bērnu skaita rēķina nodrošina mācību procesu "viens pret vienu" un kaut kādu vietu izglītības sistēmā. Tā sabiedrībā turpina pastāvēt "bērnu šķirošana" un veidojas "divu ātrumu" skolas.

Savukārt bērni, kuriem nav nekāda atbalsta, piepildīs ar saturu savu bezcerīgā "nesekmīgā" lomu – mācību sniegums pakāpeniski kritīsies; kļūstot atraidītiem klases kolektīvā, viņi meklēs domubiedrus ārpusē; sāks kavēt skolu; aizstās mācības ar kaitīgām nodarbēm; un (kāds pārsteigums!) – izkritīs noslēguma eksāmenos, ja vispār līdz tiem nonāks. Bērni neizvēlas šādu ceļu, pieaugušo neizdarība piespiež viņus iet šādu ceļu, nedodot citu iespēju!

Turklāt "izslēgšanas kultūra" strādā tikai tikmēr, kamēr tas neskar paša bērnu. Noderīgi atcerēties, ka bērnu uzvedības problēmu cēlonis var būt arī ārkārtas notikumi, kas var negaidīti atgadīties katrā ģimenē, piemēram, vecāku šķiršanās, tuva cilvēka slimība vai aiziešana mūžībā. Tāpat vecākiem nereti ir pārāk augstas prasības pret bērniem, kas arī var būt cēlonis tam, ka bērns dara pāri sev vai citiem.

Būtiski arī, ka sabiedrība neuzticas izglītības politikas veidotājiem kā nozares profesionāļiem. Proti, neuzticas, ka viņi labāk zinās, kā attīstīt izglītības sistēmu. Izglītība ir politizēta, un tās attīstība ir atkarīga no politiskā cikla. Tādējādi gan no skolotājiem, gan no vecākiem izskan aicinājums: "Apturiet pārmaiņas, mēs gribam pa vecam!" It kā varētu apturēt pulksteni, piecērtot kāju pie grīdas.

Bērni gan ir gatavi pieņemt un iekļaut visus, ja vien mēs viņiem nodrošinām šo pieredzi.

Iekļaujošajā izglītībā skolotāju nedrīkst atstāt vienu

Izglītības sistēmā ir vairāku līmeņu – valsts, pašvaldību un skolu – pienākumi. Tikai tiešajās attiecībās ar bērnu izglītības sistēma iegūst skolotāja seju. Tādēļ skolotājam "nav, kur sprukt", kamēr visiem pārējiem ir iespēja izvairīties no savas atbildības, deleģējot un pieprasot rezultātu. Ja mērķis ir celt skolotāja profesijas prestižu un mazināt skolotāju izdegšanu, no kā iegūs bērni, visos atbildības līmeņos ir jāizdara savs darbs un jārada atbilstoši priekšnosacījumi.

Pirmkārt, ir agrīni un profesionāli jānosaka bērnu vajadzības. Tāds bērnu attīstības skrīninga instrumentu komplekts pat ir izstrādāts, bet vēl nav ieviests praksē.

Otrkārt, lai pašlaik dominējošajā "izslēgšanas kultūrā" tas nekļūtu par bērnu "zīmogošanu", vecākiem ir jāsajūt, ka skrīningam nekavējoties seko atbalsts, kas palīdz risināt bērna grūtības, bet nekādā veidā nemazina viņa iespējas īstenot savu potenciālu. Taisnība, pieejami dati uzliek atbildību rīkoties lietas labā.

Treškārt, lai klasē strādātu diferencēti, ir aktuāls gan skolēnu skaits, gan mācību līdzekļi, gan līdzsvarots laiks kontaktstundām un to sagatavošanai. Turklāt eksistē robeža, līdz kurai šo darbu var paveikt skolotājs un kad jau vajadzīgs atbalsta personāls. Nevis viens psihologs skolā, kurā ir vairāk nekā tūkstoš bērnu, bet skaitliski pietiekama un profesionāli pilnīga atbalsta komanda. Savukārt Valsts kontrole revīzijā^viii konstatēja, ka pēdējos sešos gados speciālās izglītības un sociālo pedagogu valsts budžeta finansēto studiju vietu skaits samazinājies par 72%.

Vienlaikus jāsaprot, ka atbalsts nedarbojas tādējādi, ka skolotājs "atdod" bērnu speciālajam pedagogam un pēc laika viņš atved atpakaļ "salabotu" bērnu. Atbalsta personāls strādā arī tieši, bet galvenokārt "paralēli", konsultējot skolotājus, kā arī analizējot atbalsta pasākumu rezultātus un tos mainot un pielāgojot. Kura ģimene gan iebilstu, ka viņu bērnam sniedz šādu atbalstu un ka tas ļauj viņu bērnam skolā justies labi? Vai kādai citai ģimenei būtu iebildumi, ka skolā palīdzētu ne tikai viņu bērnam, bet arī citiem bērniem?

Visbeidzot, paturot prātā, ka negatīvas bērna uzvedības izpausmes ir sekas un signāls, kas jāpamana, skolas komandas iespējām arī ir robežas. Proti, ir situācijas, kad jāpiesaista vēl nopietnāks atbalsts – mediķi, sociālie dienesti, bāriņtiesas un citas publiskā sektora institūcijas, primāri – pašvaldību līmenī. Un atkal – likumā tas pat ir uzrakstīts, tikai Valsts kontrole, veicot revīziju pēc revīzijas^ix, nenogurstoši atkārto – praksē tas nedarbojas! Atbildīgie pieaugušie neredz vai nemaz negrib redzēt, nesadarbojas, trūkst pakalpojumu, kas nozīmē, ka trūkst jau iepriekš minētās aktīvās rīcības.

Neatliekamie pasākumi, lai izglītības attīstībā būtu pirmie pozitīvie rezultāti

Valsts kontrole gadu gaitā ieguldījusi būtiskus resursus, veicot lietderības revīzijas bērnu tiesību un izglītības jomā^x, un turpina to darīt pašlaik lietderības revīzijā saistībā ar pamatizglītības kvalitāti. 2021. gada jūnijā Valsts kontrole publiskoja revīzijas rezultātus tieši speciālās izglītības jomā^xi, ceļot trauksmi un aicinot uz izlēmīgu rīcību visos publiskās pārvaldes līmeņos.

Kamēr "uz papīra" Latvijā jau ir iekļaujoša izglītība, revīzijā konstatēts, ka daudzās pašvaldībās nav speciālās izglītības programmu, kuru izveidei un īstenošanai nav nepieciešami būtiski ieguldījumi, piemēram, bērniem ar valodas traucējumiem.

Tāpat revīzijā konstatēts nesakārtots un klientus apgrūtinošs process pedagoģiski medicīniskajās komisijās, kuru atzinums ir pirmais solis bērna ceļā uz atbalstu mācību procesā. Turklāt pedagoģiski medicīnisko komisiju prakse lika uzdot jautājumus par to darba kvalitāti un motivāciju. Proti, kopš 2020./2021. mācību gada speciālajās izglītības iestādēs drīkst īstenot tikai speciālās pamatizglītības programmas bērniem ar redzes un dzirdes traucējumiem un vēl trīs programmas bērniem ar garīgās veselības vai attīstības traucējumiem, pārējās jāīsteno iekļaujoši. Turklāt jāņem vērā, ka speciālās izglītības iestādes finansē valsts, savukārt, iekļaujot bērnus vispārizglītojošajās skolās, tas ir pašvaldību budžeta jautājums. Revīzijā konstatēts, ka, piemēram, Rēzeknes novada speciālajā pamatskolā 18 no 29 bērniem pirms attiecīgā mācību gada sākuma vienā dienā tika mainīta speciālās izglītības programma uz tādu, kuru arī turpmāk drīkst nodrošināt speciālajā izglītības iestādē, nevis iekļaujoši. Turklāt 12 bērniem atzinumu sniedza viens psihiatrs.

Nav virzības arī saistībā ar Valsts kontroles ieteikumiem sakārtot ne tikai speciālo, bet visu izglītības iestāžu internātu un dienesta viesnīcu darbības regulējumu, tostarp – nosakot ierobežojumus, kādos gadījumos vispār ir pieļaujama bērnu ilgstoša dzīvošana ārpus ģimenes. Jā, Latvijā turpina eksistēt "slēptie bērnunami", tajā skaitā "bērnudārza diennakts grupiņas"! Ar internātiem pašvaldībās vēsturiski risina ģimeņu sociālās problēmas, turklāt internātos izmitināti daudzi ārpusģimenes aprūpes bērni, kam "skaitās", ka ir aizbildnis vai audžuģimene. Ja mūsdienās domājam par skolu, kurā visi bērni jūtas labi, tad revīzijā konstatēti gadījumi, kad internātos ir absolūti nepiemēroti sadzīves apstākļi. Piemēram, vienā telpā dzīvo līdz pat 17 bērniem ar speciālām vajadzībām; internātā bērns var iekļūt tikai uz gulēšanas laiku, līdz ar to viņam nav iespējas savās "institucionālajās mājās" pēc mācību stundām atpūsties un brīvi pavadīt laiku; iespēja skatīties TV "ir jānopelna"; internātos nav pietiekams tualešu skaits, tās mēdz būt neapkurināmas, savukārt dzīvojamās telpas kurina ar sapelējušu malku; bērniem nav iespējas pilnvērtīgi un brīvi izmantot dušas telpas, jo uz to apmeklēšanu iepriekš jāpiesakās pie medmāsas, vai arī tās pieejamas reizi nedēļā "pēc saraksta".

Lai gan revīzija tika pabeigta jau pirms vairāk nekā trim gadiem, Izglītības un zinātnes ministrija ir ieviesusi tikai dažus "tehniska" rakstura ieteikumus, bet būtiskāko revīzijā sniegto ieteikumu virzība norit gausi vai nenotiek vispār.

Pagājušajā gadā, kad bija pienācis ieteikumu ieviešanas beigu termiņš, ministrija aizbildinājās^xii, ka nepilnu mēnesi iepriekš bija izveidota darba grupa iekļaujošas izglītības ziņojuma projekta un reformu koncepta izstrādei, kas turpmāk gan strādāšot divas reizes mēnesī. Kārtējais gads ir pagājis, bet nav ne koncepta, ne pārmaiņu bērnu ikdienā.^xiii Savukārt saistībā ar internātiem trīs gadu laikā izdarīts tik vien, kā gūta skaidrība, kurā likumā ir pareizā vieta iestrādāt pilnvarojumu Ministru kabinetam pieņemt detalizētu regulējumu.^xiv

Ar ikgadēju regularitāti, arī pagājušā gada izskaņā, Valsts kontrole vērš uzmanību, ka trūkst virzības speciālās izglītības jautājumu risināšanā un bērnu un ģimeņu jautājumu risināšanā kopumā.^xv Vienlaikus Valsts kontrole uzsvēra sadrumstalotās aktivitātes un vienotas pieejas un sadarbības trūkumu starp atbildīgajām ministrijām un iestādēm – Izglītības un zinātnes ministriju, Labklājības ministriju un Valsts kanceleju, kurā pēc bijušā Pārresoru koordinācijas centra reorganizācijas turpinās darbs pie atbalsta rīkiem un pakalpojumiem.

Sūdzības par izglītības kvalitāti publiskajā telpā izskan aizvien skaļāk. Nav šaubu, ka, darot tās pašas lietas, nav pamata sagaidīt citu rezultātu, turklāt bērni aug ļoti ātri un nevar gaidīt ne piecus, ne desmit gadus. Tādēļ resursi jāiegulda pasākumos, kas strauji rada ietekmi, nosakot konkrētus termiņus. Starp šiem pasākumiem jāmin ekspertu izstrādāto bērnu agrīnās attīstības skrīninga instrumentu ieviešana praksē un atbalsta personāla palielināšana katrā skolā, kas prasīja "jau vakar" mērķtiecīgi plānot šos cilvēkresursus.

i Latvijas Republikas Satversmes 112. pants.

ii Latvijas Nacionālais attīstības plāns 2007.–2013. gadam, Izglītības attīstības pamatnostādnes 2007.–2013. gadam, Latvijas Nacionālais attīstības plāns 2014.–2020. gadam, Izglītības attīstības pamatnostādnes 2014.–2020. gadam, Latvijas Nacionālais attīstības plāns 2021.–2027. gadam, Izglītības attīstības pamatnostādnes 2021.–2027. gadam "Nākotnes prasmes nākotnes sabiedrībai".

iii Izglītības likuma 3. pants.

iv Leitāne I. Dažādi un kopā. "Domāt. Darīt. Zināt.", 06.2020., Nr. 12, 3. lpp.

v Lai skolā visi bērni justos labi. "Domāt. Darīt. Zināt.", 06.2020., Nr. 12, 6. lpp.

vi Izglītības likuma 1. panta 7.¹ punkts.

vii Valsts kontroles lietderības revīzijas ziņojuma ""Problēmbērni" – pieaugušo neizdarību spogulis" (2022), 7. lpp.

viii Valsts kontroles lietderības revīzijas ziņojuma "Vai sagatavojam nepieciešamos pedagogus un rūpējamies par to noturību profesijā?" (2024) 7. lpp.

ix Valsts kontroles lietderības revīzijas ziņojums "Atņemtā bērnība. Ikvienam bērnam ir tiesības uzaugt ģimenē" (2019); Valsts kontroles lietderības revīzijas ziņojums "Vai bērnam ar speciālām vajadzībām ir iespēja saņemt tā spējām, vajadzībām un bērna labākajām interesēm atbilstošu izglītību?" (2021); Valsts kontroles lietderības revīzijas ziņojums ""Problēmbērni" – pieaugušo neizdarību spogulis" (2022).

x Valsts kontroles lietderības revīzijas ziņojums "Atņemtā bērnība. Ikvienam bērnam ir tiesības uzaugt ģimenē" (2019); Valsts kontroles lietderības revīzijas ziņojums "Vai bērnam ar speciālām vajadzībām ir iespēja saņemt tā spējām, vajadzībām un bērna labākajām interesēm atbilstošu izglītību?" (2021); Valsts kontroles lietderības revīzijas ziņojums ""Problēmbērni" – pieaugušo neizdarību spogulis" (2022); Valsts kontroles lietderības revīzijas ziņojums "Vai sagatavojam nepieciešamos pedagogus un rūpējamies par to noturību profesijā?" (2024).

xi Valsts kontroles lietderības revīzijas ziņojums "Vai bērnam ar speciālām vajadzībām ir iespēja saņemt tā spējām, vajadzībām un bērna labākajām interesēm atbilstošu izglītību?" (2021).

xii Izglītības un zinātnes ministrijas 19.10.2023. vēstule Nr. 4-10e/23/2835 Valsts kontrolei.

xiii Izglītības un zinātnes ministrijas 21.10.2024. vēstule Nr. 4-10e/24/2440 Valsts kontrolei.

xiv Izglītības un zinātnes ministrijas 21.10.2024. vēstule Nr. 4-10e/24/2440 Valsts kontrolei.

xv Āboliņa M. Modinātāja zvans pieaugušajiem – problēma nav bērnos! Pieejams: https://www.lsm.lv/raksts/arpus-etera/arpus-etera/18.12.2023-valsts-kontrole-modinataja-zvans-pieaugusajiem-problema-nav-bernos.a535791/; Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas 20.12.2023. sēde; skat. arī: https://www.lrvk.gov.lv/lv/aktualitates/valsts-kontrole-pauz-satraukumu-par-gausajam-parmainam-specialas-izglitibas-joma.