Jaunievēlētā prezidenta Trampa paziņojums par notikušo telefonsarunu ar Krievijas diktatoru Putinu lielā mērā ir radījis lielu uztraukumu. Protams, nevar noliegt, ka ārēji tas ļoti sāk atgādināt 1938. gadu un bēdīgi slaveno Minhenes vienošanos, kas aizsāka Eiropas dalīšanu un beidzās ar Otro pasaules karu. Viennozīmīgi, tas veids, kādā vakar tika pasniegta informācija par Ukrainu, rada bažas par vienošanos starp ASV un Krieviju aiz Ukrainas muguras. Taču varbūt, pirms krītam panikā, būtu labi vairāk uzmanības pievērst detaļām un paanalizēt iespējamo notikumu attīstību, jo skaidrs, ka, neskatoties uz to, ka prezidents Tramps jau ieskicēja iespējamās darbības, mēs nezinām visas detaļas un notikumu attīstība var būt dažāda.
Tas, ko mēs zinām, – jaunā ASV administrācija kā savu galveno mērķi ir izvirzījusi karadarbības pārtraukšanu Ukrainā, kā prezidents Tramps solīja priekšvēlēšanu kampaņā. Tieši šis fakts varētu būt visbīstamākais, jo, līdzīgi kā 1938. gadā Minhenē, tiek pieņemts, ka, apmierinot vienu diktatora ambīciju, viņš apstāsies. Bet ilgtermiņā konsekvences ir pilnīgi pretējas, tas tikai vairo apetīti un, tāpat kā toreiz, arī tagad visdrīzāk novedīs pie lielā kara, bet nu jau Eiropā. Pazaudējot kopējo stratēģisko kontekstu, var ātri zaudēt pareizos orientierus.
Domāju, ka bažas rada arī tas, ka prezidents Tramps ir paziņojis par gatavību tikties ar Putinu gan Maskavā, gan Vašingtonā, kas varētu liecināt par ne tikai izolācijas, kurā bija nonākusi Krievija un tās diktators, pārtraukšanu, bet arī sankciju režīma atcelšanu. Tas atvieglos apstākļus, lai Krievija varētu sagatavoties jaunam, daudz lielākam karam. Protams, nevar neuztraukt arī tas, ka ASV īsti nav konsultējušās ar ukraiņiem.
Taču, raugoties kopumā uz Trampa administrācijas nostāju, domāju, ka tās mērķis ir vienoties ar Krieviju par kara izbeigšanu, cerot, ka pēc tam varēs iegūt Krievijas atbalstu cīņā pret Ķīnu. Citādi ir grūti izskaidrojams pozitīvisms, kas pašlaik tiek pausts attiecībā uz kara noziedznieku.
Pašlaik iezīmētās izejas pozīcijas sarunām ir sapnis Krievijai. Pasakot, ka Ukraina netiks uzņemta NATO un ka nav iespējama atgriešanās pie 2014. gada robežām, būtiski tiek atvieglots Krievijas uzdevums. Tādēļ pieļauju, ka Krievija sarunās būs atvēzējusies ne tikai saņemt garantijas Ukrainas palikšanai ārpus NATO un pieprasīs ne tikai iekaroto teritoriju saglabāšanu, bet arī prasīs likvidēt, pēc Krievijas domām, kara cēloņus. Prezidents Tramps jau paspējis pateikt, ka izprot Putinu un ka NATO paplašināšanās ir izraisījusi karu. Tādēļ 2021. gada decembrī Krievijas izteiktais ultimāts par NATO spēku atvilkšanu līdz 1997. gada robežām visdrīzāk būs atpakaļ uz sarunu galda.
Neaizmirsīsim, ka Putina pēdējās desmitgades lielākais sapnis ir bijis sadalīt Eiropu pēc Jaltas konferences parauga, tādēļ diez vai viņš laidīs garām šādu iespēju, kad beidzot tiksies ar ASV prezidentu. Krievijas reakcija uz Trampa paziņojumiem liecina, ka atšķirībā no ASV visi Krievijas sapņi būs likti galdā pēc maksimālās programmas.
Vienlaicīgi – varbūt viss nav tik bezcerīgi. Domāju, ka ir daudzi apstākļi, kas var ļaut izvairīties no sliktākajiem scenārijiem. Pirmkārt, mēs īsti nezinām, ciktāl jaunā ASV administrācija ir gatava piekāpties Krievijai un vai vienā brīdī Krievijas pārspīlētās prasības neizraisīs pretēju ASV reakciju. Lai kā Tramps gribētu pielīgt mieru, neveiksmīga piekāpšanās Krievijai būs pielīdzināma ASV spēku izvešanai no Afganistānas un nekādi neliecinās par ASV varenumu. Lai arī izskanējušais pieteikums par miera sarunām ir bijis pietiekami dīvains, nevajadzētu pilnībā izslēgt, ka ASV var izvirzīt ultimātus arī Krievijai, un prezidents Tramps var būt neparedzams.
Otrkārt, tā nav, ka Ukraina un tās tauta ir pilnīgi bez teikšanas un neeksistējoša lielvalstu mēģinājumos vienoties. Pēdējais vārds būs jāsaka Ukrainas tautai – vai tā ir gatava piekrist nosacījumiem, kas varētu negarantēt ilgtermiņa mieru, ja Krievija nebūs sakauta un tās impēriskās ambīcijas nebūs iznīcinātas. Ņemot vērā Ukrainas augošo militāro industriju, daudzi bruņojuma veidi jau tiek ražoti Ukrainā uz vietas.
Treškārt, iespējams, pat būtiskākais, nepieciešamība pēc aktīvākas Eiropas pozīcijas. Eiropai ir pēdējais laiks pamosties un saprast, ka runa ir par karu nekur citur kā Eiropā. Tādēļ ir steidzami jāpievēršas savu aizsardzības spēju stiprināšanai un jādomā ne tikai par iespējām iesaistīties ASV–Krievijas sarunās, bet arī par iespējām aizvietot ASV bruņojuma piegādēs. Jaunais ASV aizsardzības sekretārs Hegsets vakar Briselē ļoti skaidri pateica, ka ASV galvenais mērķis ir cīņa ar Ķīnas radītajiem draudiem, bet drošība Eiropā jāgarantē pašiem eiropiešiem. Tādēļ Eiropas Bonifācija brīvdienas aizsardzībā ir beigušās, un, ja šī situācija netiks uztverta kā pēdējais trauksmes zvans, nākamie būs kapu zvani.
Savukārt Latvijai jādomā, kā daudz straujāk īstenot tos uzdevumus, kas ļaus pilnvērtīgi nodrošināt valsts aizsardzību, – jāsāk tūlītēja austrumu robežas nostiprināšana un mīnēšana, kā arī NBS skaitliskā sastāva maksimāla palielināšana līdz 31 000. Šajā kontekstā nav jāgaida ASV mudinājums tērēt 5% aizsardzībai un nav jāvadās pēc kaut kādiem procentiem, bet gan jādomā par vajadzīgo finansējumu nepieciešamo kaujas spēju attīstībai un nodrošināšanai, kas ļauj pilnvērtīgi nodrošināt valsts aizsardzību.
Tāpat arī jāsaprot, ka bez nacionālās aizsardzības industrijas attīstīšanas visi šie aizsardzības tēriņi nav ilgtspējīgi, jo mēs vienkārši sagrausim savas valsts ekonomiku, pumpējot visu šo finansējumu ārpus valsts. Un te mums nav jāsūkstās par nespēju laicīgi kaut ko izdarīt. Vācija no 1935. līdz 1940. gadam bija spējīga trīskāršot militārā ekipējuma ražošanas jaudas un no 500 000 karavīru izveidot 1 500 000 lielu Vērmahtu. Tas viss tikai piecu gadu laikā. Bet mēs, tostarp Eiropā, pie esošajām tehnoloģijām neesam spējīgi sasniegt pat mazu daļu no šiem tempiem.
Tādēļ mans galvenais vēstījums pēdējo notikumu kontekstā būtu: jā, situācija nav patīkama un visdrīzāk mēs tuvākajā laikā saskarsimies ar daudziem izaicinājumiem, taču, ja Eiropa un Latvija spēs ieņemt daudz aktīvāku nostāju un saprast, ka jāsāk domāt par savu aizsardzību pašiem un laiks, kad visu darīja ASV, ir pagājis, pat pie pašreizējām militārajām spējām Eiropa ir spējīga stāties Krievijai pretī, tikai trūkst politiskās gribas, kas beidzot būtu jārada, ja negribam vēsturisko notikumu atkārtošanos.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!