Ko dažkārt dara uzvilkts spēlētājs pēc zaudējuma saspringtā spēlē, tai skaitā hokejā, tenisā vai man tik tuvajā badmintonā? Jā, sašķaida raketi, nūju, saspārda reklāmas banerus, agresīvi izlādējas, izgāž emocijas. Un līdzjutēji tāpat. Arī es tā esmu grēkojis, gan kā spēlētājs, gan kā līdzjutējs, kaut ar prātu izprotu, ka tas ir nepieņemami.
Bet citkārt kā badmintona paaugstinājuma tiesnesis es jau laikus sajūtu, ka starp spēlētājiem briest saspīlējums. Arī mani draugi, kas bieži tiesā hokeja spēles, zina teikt, ka profesionāls tiesnesis sajūt, ka būs kautiņš, vēl pirms identificēti kaušļi un atrasts formālais iegansts. Tiesnesim ir iespēja to mazināt, apturēt vai vismaz neeskalēt ar savu nepareizu iejaukšanos.
Dažkārt kā treneris no malas esmu varējis pārtvert, mazināt vai novirzīt spēlētāja emocijas, lai izvairītos no naudas vai disciplinārajiem sodiem par dzeltenām vai sarkanām kartītēm, ar kurām spēlētāju var sodīt arī pēc spēles.
Un tieši tāpat šobrīd vajadzētu rīkoties viedokļu līderiem saistībā ar notiekošo lielajā spēlē ap Ukrainu, ja to tā var salīdzināt.
Jā, mēs gribam taisnīgu mieru, mēs gribam Krievijas sakāvi, jo gribētos dzīvot bez apdraudējuma no kaimiņiem. Jā, vieni teiks, ka "mūsējie ir vadībā", citi, ka "mūsējie bezcerīgi zaudē", vēl citi, ka "esam izcīnījuši pagarinājumu un tagad visu vai neko".
Skaidrs ir viens: noslēgumā tā nebūs uzvara kaut tāpēc vien, ka jau tik daudz ir neatgūstami zaudēts. Un kontekstā ar visvisādām Trampa iniciatīvām, lai kā mēs tās vērtējam, Zelenskis jau ir sācis runāt gan par sarunu iespējamību ar Putinu, gan par iespējamo zemju apmaiņu.
Es ticu, ka Ukraina samierināsies ar mieru vai pamieru, lai kāds tas būtu, jo karš, kurā pašam jāpiedalās, ir pārāk nogurdinošs un sāpinošs, ne kā mums pie TV ekrāniem – ar iespēju pārslēgties uz "Eirovīzijas", "airBaltic" un "Rail Baltic" kaujām.
Bet vai mēs ukraiņu piekāpšanos spēsim pieņemt te, Latvijā? Jo, redz, ja pamiers, tad Krievijai ir iespēja mobilizēties, pēc tam apdraudēt arī citas Eiropas valstis, arī Baltiju. Piekrītu! Bet ar kādām gan tiesībām mēs varam prasīt, lai par šo aizsargvalni mūsu interešu vārdā cīnās ukraiņi ar savu tautiešu asinīm?
Tā taču ir mūsu, nevis ukraiņu atbildība!Un man ir bail no briestoša neadekvātu dusmu un emociju izvirduma pie mums. Es to sajūtu ēteriski un emocionāli. Neprasiet man analīžu rezultātus vai uztriepes.
Nav grūti prognozēt, ka būs tādi, kas lādēs ukraiņus par teju vai nodevību, citi lādēs Trampu un viņa līdzskrējējus. Vēl citi būs gatavi turpināt cīņas sociālo tīklu un pagalmu frontēs pret vietējiem krieviem, kamēr vietējie krievi bailēs no pieaugošas agresijas būs spiesti mobilizēties, tādējādi vēl vairāk veicinot konfrontāciju.
Un var būt tā, ka Ukrainā būs miers vai pamiers, kamēr Latvijā – nemiers...
Kāpēc es ar šo satraukumu dalos? Ne tāpēc, lai klausītos uzslavās no vieniem vai nopēlumos no otriem. Es tiešām ceru, ka vēl ir iespējams izvairīties no nevajadzīga emociju izvirduma, to var apslāpēt vai novirzīt. Bet, lai to veiktu, vispirms ir jāapzina apdraudējumi, tikai tad ar tiem var cīnīties.
Un, ja izrādīsies, ka man nebija taisnība un manas bažas bija nevietā, es par to priecāšos visvairāk.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!