Ar kapu zvanu hipnotiskā ritma regularitāti reizi ceturksnī, reizi pusgadā Centrālā statistikas pārvalde izdod satraucošo statistiku par jaundzimušo skaita kritumu. Tam seko īsa sašutuma vētra, dīvāna demogrāfu ieteikumi aizliegt kontracepciju, piešķirt "algu" par bērna audzināšanu "profesionālām" mātēm, viedie vārdi, ka agrāk "dzemdēja kartupeļu vagā" un pēc tam gāja nečīkstot atkal strādāt, kā arī nopūtas no valdības pārstāvju puses un lielākoties tukši solījumi par to padomāt – nākamā, aiznākamā gada budžetā.
Kā pētniecei, kura vairākus gadus iedziļinājusies mātišķības (motherhood) tēmā un aplūkojusi to gan zinātniskās publikācijās, gan mediju telpā, man nereti lūdz izteikt viedokli par kārtējo jauno piedāvāto plānu, "tautas ataudzes" priekšlikumiem un iemesliem, kādēļ tie bērni ņem un nedzimst. Tomēr šoreiz es vēlos pati uzdot jautājumu – kādēļ lai šie bērni dzimtu? Un kādēļ lai dzimtu arī tie knapi 12, 13 tūkstoši jaundzimušo, kurus pagājušajā gadā sagaidījām? Ko tieši mēs gaidījām?
Līdz ar brīvības atgūšanu pēc padomju okupācijas mēs ar apskaužamu entuziasmu metāmies otrā – kapitālisma un individuālisma – grāvī, kura izstrādājums ir manis pētītā tēma – "intensīvās mātišķības" (intensive mothering) vai "intensīvās vecākošanās" (intensive parenting) ideoloģija, kā to savulaik, vēl tālajos deviņdesmitajos, definējusi Šerona Heiza (Sharon Hays).1 Šī ideoloģija paredz, ka vecākiem (precīzāk – mātēm) nesavtīgi jāziedo savs laiks, finansiālie resursi, uzmanība un mīlestība sava bērna aprūpei un jānodrošina pēc iespējas labāki attīstībai nepieciešamie apstākļi.
Doma pati par sevi šķiet nevainīga un pat saprotama – bērni taču ir mūsu prioritāte kā vecākiem, bērni ir mūsu nākotne, tomēr šīs ideoloģijas patiesā izpausme paredz savu kā pieaugušā (lielākoties – mātes) vajadzību atstāšanu otrajā plānā, pilnībā upurējoties bērna labā. 21. gadsimta neoliberālisma mērcē bērni ir kļuvuši par "individuālu ģimenes projektu", kuru bez čīkstēšanas un atbalsta prasīšanas realizēt soli pa solim, nepieļaujot kļūdas, – jo tās tiks bargi sodītas no sabiedrības puses.
Turklāt sods sekos par jebkuru izvēli. Ja atgriezies "par ātru" darbā pēc bērna kopšanas atvaļinājuma prombūtnes, sekos jautājums: kādēļ pameti bērnu bērnudārzam? Ja "sēdi mājās" ar bērnu – tad kādēļ nedari neko lietderīgu, nestrādā? Ja izvēlies bērnu nevakcinēt, seko sašutums: kādēļ gribi savu bērnu nogalināt? Ja vakcinē bērnu pēc vakcinācijas kalendāra – tad kādēļ tu nabaga maziņo piestūķē ar ķīmiju? Izvēlies bērnu barot ar maisījumu – kas tu par māti! Ja zīdi bērnu ar krūti pēc gada vecuma, seko jautājums, ko tik ilgi, vai plāno to darīt līdz pat skolai? Ja vīrs izvēlas pamest ģimeni un nemaksāt alimentus – kādēļ nenoturēji? Gan jau pati vainīga!
Sabiedrība ir gatava sašust un nosodīt vecākus par ikkatru video, kurā, iespējams, tiek apdraudēta bērna labbūtība, tikmēr klusi paslīd garām vai pat zaudē dzīvību kārtējais līdzcilvēku un sociālo dienestu ārpus redzesloka palikušais tekainītis. Sabiedrība ir gatava sašust par sievieti, kura, stumjot ratiņus, "sēž telefonā", bet tikmēr spēj vien nolaist rokas un izteikt līdzjūtību par slēptiem bērnunamiem vai kārtējo ceļu satiksmes negadījumu, kurā savainoti skolēni.
Un ģimenes ar bērniem, kas no visām mājsaimniecībām veido mazāk nekā trešo daļu (28%)2, ir pārāk nogurušas – dzenoties te no mājas uz bērnudārzu un uz skolu, tad uz darbu, tad atpakaļ pie bērniem un pa pulciņiem, pa ceļam caur veikalu, atpakaļ uz mājām, paralēli strādājot (valsts iestādēs – tagad noteikti tikai klātienē!) un neaizmirstot apdarīt nebeidzamos mājas darbus –, lai paceltu balsi un skaļāk pieprasītu to, kas ir nepieciešams.
Ģimenēm, un jo īpaši sievietēm, kas apraktas zem darba uzdevumu, mūžīgi nemazgāto drēbju un bērnu jautājumu kalna, nav rocības pašorganizēties un pateikt – hei, draugi, nav labi!
Racionālajā, individuālisma caurstrāvotajā sabiedrībā trūkst kopienas sajūtas un drošības tīkla, kas vecākiem – it īpaši mātēm – ir tik vitāli nepieciešams. Sausie dati, kas dod pamatu budžeta bīdīšanai uz vienu vai otru pusi, bērnu un ģimeni redz kā "investīciju objektu" un atsakās pamanīt "neredzamo darbu" un slodzi, kas patiesībā gulst uz vecāku un diemžēl – jo īpaši – uz māšu pleciem.3 Dokumentos par demogrāfiskām tēmām parādās skaistas frāzes par elastīgu darbu, dzimumu līdztiesību darbavietās un mājas darbos, tēvu bērna kopšanas atvaļinājumu prombūtni, tomēr realitāte atšķiras. Katastrofāli trūkst sistēmiska un reāla atbalsta dažādām ģimenēm visos līmeņos. Katastrofāli trūkst darbu, ne vārdu, kas iezīmētu patiesās prioritātes.
Līdz ar to – atgriežos pie sava jautājuma: kādēļ lai mums bērni dzimtu? Pašlaik mēs, izskatās, gribam kvantitāti, ne kvalitāti – mēs gribam "bērnu baru", mēs gribam nākotnes nodokļu maksātājus, nevis laimīgas ģimenes. Bērni dzimst tik daudz, cik ģimenes vēlas un spēj uzturēt, jo bērni ir gana dārgi, lai kā mēs vēlētos to noliegt. Bērni dzimst tik daudz, cik daudz sievietes ir gatavas uzturēt viņus krīzes situācijā vienas pašas, – zinot, ka Latvijā uzturlīdzekļu nemaksātāju sargāšana ir teju dzīvesdziņas kodols un izplatītākais ģimenes tips ir solomamma ar bērniem. Bērni dzimst tik daudz, cik ģimene var aprūpēt un pieskatīt arī ar paplašinātās ģimenes atbalstu, vecvecākiem, brāļiem, māsām, atraujoties no saviem pilnas slodzes darbiem.
Bērni dzims vairāk, kad vecāki būs droši, ka nepaliks vieni, ja notiks ļaunākais un ģimene zaudēs iztikas līdzekļus vai saskarsies ar veselības problēmām. Bērni dzims vairāk, kad tie būs vajadzīgi ne tikai "tautas ataudzei", bet par viņiem priecāsies un vecākus atbalstīs arī kopiena otrpus ģimenes mājokļa durvīm. Mēs gribam bērnus Latvijai, bet nevēlamies ieguldīt izglītībā, veselības aprūpē, vecāku atbalstā un piemērotas vides veidošanā, kur mazajam cilvēkam, piemēram, pašam droši aiziet līdz skolai.
Man valsts nav abstrakta vienība, valsts esmu es, Latvija un Rīga – tā esmu es. Mēs spējam sniegt kulturāli pieņemamās, "pareizās" atbildes attiecībā uz prioritātēm un vērtībām, taču līdz reāliem darbiem rokas nesniedzas – te domājot gan valsts, pašvaldību iestādes un institūcijas, gan pašus cilvēkus.
1 Hays, S. (1996). The Cultural Contradictions of Motherhood. New Haven and London: Yale University Press.
2 Informatīvais ziņojums par demogrāfiskās politikas attīstību. https://tapportals.mk.gov.lv/legal_acts/e6f4fe32-1aaa-42ae-a9dd-4bfcc7ae1587; CSP (2025). https://stat.gov.lv/lv/statistikas-temas/iedzivotaji/privato-majsaimniecibu-skaits/tabulas/mvg021-gimenes-kodola-veids?themeCode=MV
3 EIGE (2024). Gender Equality Index. https://eige.europa.eu/gender-equality-index/2024/country/LV
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!