Gints Jegermanis: Trampa zelta laikmets un apsolītās nākotnes beigas  (32)

Pēdējos gados daudz ir runāts, ka piedzīvojam jauna laikmeta jeb citas pasaules kārtības pirmsākumus. Viens no argumentiem – samazinās Rietumu ietekme pasaulē, pieaug Ķīnas varēšana un tai ir stipra griba pakāpeniski vājināt ASV lomu Austrumāzijā un sacensties ar ASV par noteicošo vietu pasaules politikā un ekonomikā. Ķīnai atsevišķos jautājumos sakrīt intereses un tā veido diktatūru koalīciju ar Krieviju, Irānu, Ziemeļkoreju. Šīs valstis ir iemācījušās sadarboties un stiprināt viena otru, lai vājinātu ASV ietekmi savā apkaimē un mudinātu tā saukto Globālo dienvidu valstis pretoties Rietumu politiskajām un ekonomiskajām interesēm pasaulē.

Taču jāatzīst, ka pasaules politika nule ir kļuvusi vēl sarežģītāka. Jaunais ASV prezidents Donalds Tramps pēc savas inaugurācijas 20. janvārī ir iekustinājis vairākus starptautiskajai drošībai izšķirošus procesus, kuru sekas daudziem var būt katastrofālas. Ātrums, ar kādu darbojas Tramps un viņa komanda, lēmumu mērķi un būtība, kā arī rīcības veids rada neizpratni, apjukumu. Ir grūti ar vēsu prātu izsekot visam notiekošajam. Tāpēc šajā rakstā pievērsīšos pazīmēm un dažiem svarīgākajiem aspektiem, kas varētu būt noderīgi, domājot par to, kādu nākotni Latvijai tuvākajos gados varam sagaidīt.

Pirms nepilniem deviņiem gadiem kādā parastā Stokholmas pēcpusdienā piedalījos Brīvās pasaules foruma (Frivärld.se) seminārā. Tā vadītāja, gados jauna drošības politikas lietpratēja, piepeši atklāja savu apmulsumu. Proti, viņa uzauga brīvā un demokrātiskā Zviedrijā ar pārliecību, ka dzīve arvien būs droša, pārticīga un saticīga. Izrādījās, viņas paaudzei apsolītā nākotne bija vien pasakains tēls, kas ievērojami atšķiras no strauji mainīgās īstenības Zviedrijā, Eiropā un pasaulē.

Tobrīd Eiropa joprojām nebija atguvusies no 2015. gada migrācijas krīzes, Lielbritānijas tauta referendumā bija nolēmusi izstāties no ES. Krievija bija anektējusi un okupējusi Krimu, turpināja vāji slēptu karadarbību Donbasā, bija aktīvi iesaistīta Bašara al Asada režīma glābšanā un nostiprināja militāru klātbūtni Sīrijā, tika pie karabāzēm Vidusjūrā. Zviedrijas politiskā doma joprojām nebija nobriedusi tās dalībai NATO. Tikmēr Zviedrijā strauji pieauga noziedzības līmenis, Gēteborgā, Malmē bieži un pa retam arī Stokholmā notika bruņotas sadursmes starp imigrantu grupējumiem. "Zviedrijas demokrāti" – galēji labējā partija, kuras pagātne tika saistīta ar nacistisku ievirzi, – bija kļuvuši par trešo ietekmīgāko spēku Riksdāgā.

Taču Zviedrija nebija vienīgā demokrātiskās Eiropas valsts, kuras jaunieši juta, ka apsolītā labklājība un drošā nākotne nemaz tik ticama neizskatās. Iemesli ir vairāki, un saknes meklējamas Eiropas 20. gs. vēsturē.

Mieru, attīstību un uzplaukumu pēc 1945. gada Rietumeiropā un daļēji Austrumāzijā nodrošināja ASV nodibinātā liberālā kārtība. Tā pēc 80 gadiem ir nonākusi krustcelēs. Mums savulaik ārkārtēji paveicās, jo Latvijai izdevās atjaunot neatkarību laikā, kad Eiropā darbojās divas demokrātisku valstu apvienības – NATO un ES.

Pēc Pirmā pasaules kara Eiropā sabruka trīs impērijas, uz politiskās skatuves atgriezās Polija, izveidojās vairākas jaunas mazas valstis. Daudzviet sākotnēji tika veidotas demokrātiskas iekārtas. ASV prezidents Vudro Vilsons nāca klajā ar progresīviem priekšlikumiem Eiropas miermīlīgai attīstībai. Tika nodibināta pirmā starptautiskā organizācija – Tautu Savienība, kurai vajadzēja gādāt par kara novēršanu.

Taču ASV sabiedrība neatbalstīja ASV dalību Tautu Savienībā un rūpes par Eiropas drošību un attīstību. Eiropai pašai bez ASV līdzdalības bija jānodibina miers un jāatrod spēku līdzsvars. Demokrātiskās institūcijas un principi iesakņojās tikai nedaudzās Eiropas valstīs, kamēr vairumā valstu nodibinājās dažādas diktatūras. Liberālās idejas Eiropā tobrīd nespēja pienācīgi konkurēt ar komunismu un fašismu. Mēs zinām iznākumu. Staļins un Hitlers 1939. gadā vienojās par Eiropas sadalīšanu. Divus gadus vēlāk sākās Otrais pasaules karš.

Japānas uzbrukums ASV bāzei Pērlhārborā 1941. gadā un kara gaita Eiropā būtiski mainīja sabiedrības noskaņojumu ASV. Ja 1919. gadā amerikāņi nevēlējās, lai ASV uzņemas Eiropas aizsardzības un pasaules līdera nastu, tad pēc 1945. gada amerikāņi saprata, ka brīvība un viņu dzīvesveids nevar pastāvēt, ja Eiropā un Āzijā dominē diktatūras.

Otrā pasaules kara izskaņā ASV sāka veidot jaunu starptautisko attiecību sistēmu, dibinot starptautiskas organizācijas – ANO, Pasaules Banku, Starptautisko Valūtas fondu –, kam vajadzēja nodrošināt mieru un sniegt ieguldījumu kara izpostītajās ekonomikās. Vajadzēja vien dažus gadus, lai ASV politiskā vadība saprastu, ka vispārēja globāla kārtība nav iespējama, ka galvenais drauds ir PSRS un komunistiskās ideoloģijas izplešanās pasaulē. Pēc kara arī Rietumeiropā komunistiskās partijas guva pieaugošu un biedējošu atbalstu.

Tāpēc ASV uzsāka pasaules vēsturē nebijušu projektu. Uzdevums – stiprināt Rietumeiropas valstu ekonomikas un gādāt par militāru atbalstu, lai novērstu PSRS uzbrukumu. Šādi Rietumeiropā tika pakāpeniski briedināta liberālās demokrātijas un kapitālisma sala.

Tas bija iespējams tāpēc, ka pasaulē spēcīgākā lielvara bija liberāla demokrātija un kapitālisma dzinējs. Lai pasargātu ASV liberālisma unikālo projektu, bija nepieciešams attīstīt brīvības vidi ārpus ASV krastiem. Līdz 1941. gadam amerikāņi baudīja ģeogrāfijas priekšrocības – ASV robežojās ar diviem okeāniem, kā arī ne visai bīstamiem un militāri vājākiem kaimiņiem uz sauszemes – Meksiku un Kanādu. Eiropai šādu priekšrocību nekad nav bijis.

Vēsture rāda, ka tradicionāli nacionālās intereses pašos pamatos ir prasījušas aizsargāt savas valsts teritoriju un gādāt par izaugsmi un ekonomikas drošību. Tas allaž noved pie sīvas sacensības ar saviem kaimiņiem. Lielvaras atšķirībā no vājām un mazām valstīm parasti ir centušās papildus paplašināt ietekmes sfēras un nodibināt reģionālu virsvaru jeb hegemoniju.

ASV pēc Otrā pasaules kara rīkojās netradicionāli un paplašināja savas nacionālās intereses, kas paredzēja liberālas starptautiskas kārtības izveidošanu un nosargāšanu. Lai to panāktu, papildus savu interešu aizsardzībai ASV bija jāuzņemas starptautiska atbildība par to valstu, kam līdzīga pasaules uztvere ar ASV, interešu aizsardzību.

Pateicoties ASV ekonomiskajam atbalstam, militārai klātbūtnei un gatavībai stāties pretī PSRS, Rietumeiropas valstīm zuda nepieciešamība gādāt par militāru aizsardzību pret saviem kaimiņiem. Kopīgi ar amerikāņiem, nodibinot NATO, Rietumeiropas aizsardzības politika un bruņotie spēki koncentrējās uz PSRS draudiem.

Tikmēr Rietumeiropas valstis varēja bez bažām sacensties ekonomikā un audzēt savu tautu labklājību, kāpināt dzīves līmeni, kas Aukstā kara izskaņā būtiski apsteidza arvien lielākā atpalicībā un depresijā grimstošo padomju bloku. Proti, Rietumeiropas ekonomiskā sacensība, kas notika ar ASV labvēlīgu atbalstu, nebija apdraudēta un Rietumeiropas valstis varēja izvairīties no dabiskas savstarpējās ģeopolitiskās un militārās sacensības.

Rietumeiropa nonāca sava veida ASV aizbildniecībā, tai nebija vajadzības savus ekonomiskos panākumus izvērst ģeopolitiskā sacensībā. Ar laiku Rietumeiropas valstis pieradināja sevi nedomāt ietekmes sfēru kategorijās. Arī Francija un Lielbritānija, pakāpeniski zaudējot savas kolonijas, veiksmīgi ierakstījās Rietumeiropas kopīgajā sistēmā, kas izveidojās par Eiropas Kopienu. Iepretim aizvējam, ko Rietumeiropā nodrošināja ASV militārā klātbūtne, pārējā pasaule faktiski kļuva par ASV ietekmes sfēru, kur notika bīstama cīņa ar Padomju Savienību un tās satelītiem.

Gādājot par Rietumeiropas drošību un labklājību, veidojot liberālās pasaules kārtību, ASV ekonomikas globālais īpatsvars turpināja sarukt, kamēr Rietumeiropas un Japānas turība pieauga. Vienlaikus ASV IKP un amerikāņu labklājība auga. Tādējādi ASV nacionālās intereses tika sekmīgi apmierinātas.

Savukārt starptautiskās drošības jautājumos ASV un Rietumeiropas uzvedība un domāšana ievērojami atšķīrās. Stratēģiskajos jautājumos "noteikumos balstītā starptautiskā kārtība" allaž ir bijusi pakļauta ASV interesēm. ASV ir bijušas gatavas un nav kavējušās lietot militāru spēku, gāzt komunistu režīmus, tieši un netieši atbalstīt apvērsumus, ietekmēt vēlēšanas daudzviet pasaulē. Arī stiprināt diktatūras, ja tas palīdzēja reģionālā līdzsvara atrašanai.

Šī pretruna ir pieņēmusies spēkā kopš Aukstā kara beigām. Eiropieši, piedzīvojuši divus pasaules karus, ieguva vajadzīgo atelpu, drošību un ASV aizbildniecību. Tomēr šis abpusēji izdevīgais modelis varēja uzplaukt un attīstīties vienīgi tāpēc, ka ASV un Rietumeiropa piederēja vienotai politiskajai sistēmai – liberālo demokrātiju kopienai.

Sabrūkot Padomju Savienībai, pieaugot ASV varenībai, amerikāņi pakāpeniski zaudēja motivāciju ieguldīt Eiropas drošībā. Šī gadsimta gaitā visu ASV prezidentu administrācijas arvien uzstājīgāk sāka pieprasīt, lai Eiropa izdara savus mājasdarbus un gādā par kontinenta aizsardzību. Kamēr ASV bija spiestas iesaistīties Eiropas konfliktos Rietumbalkānos, eiropieši bija pieradinājuši sevi pie domas, ka militāra spēka vietā strādā runas par pamattiesībām, starptautiskajām tiesībām, multilaterālismu.

Aukstā kara gados un arī pēc PSRS sabrukuma ASV un Rietumeiropa izkopa divas atšķirīgas stratēģiskās domāšanas tradīcijas. ASV attīstīja spējas un ieroču sistēmas, kas ļāva īstenot militāras darbības tālu prom no ASV robežām. Eiropa bija spiesta koncentrēties uz savas teritorijas aizsardzību; izveidojās ievērojamas atšķirības ASV un Eiropas spējās un apņēmībā lietot militāru spēku. Eiropas militārā doma būtībā izslēdza vajadzību gatavot uzbrukumu iespējamiem pretiniekiem, atstājot šo pienākumu ASV ziņā.

2005.gada sākumā, gatavodamies atgriezties Rīgā no darba Latvijas pārstāvniecībā ANO Ņujorkā, es Vašingtonā tikos ar savu nākamo kolēģi ASV Valsts departamenta Politikas plānošanas grupā. Runājām par atšķirībām Eiropas un ASV reakcijā un uzvedībā Irākas kara kontekstā. ASV diplomāts bija diezgan tiešs un ieteica iztēloties situāciju mežā, kur divi draugi satiekas ar lāci. Vienam ir bise, otram nav. Viņu reakcijas un uzvedība ir krasi atšķirīga. Te vietā būtu veca teiciena gudrība: ja tev ir āmurs, visas problēmas izskatās pēc naglām.

Šis mantojums būtiski izpaužas arī tagad, vērtējot Eiropas apņēmību aizsargāt sevi pret iespējamiem Krievijas militārajiem draudiem. Mēs dzirdam runas par to, ka Eiropa ir nobriedusi palielināt ieguldījumus aizsardzības budžetā un kāpināt militārās rūpniecības jaudas. Vienlaikus nav jūtama apņēmība sagādāt Krievijai katastrofālus zaudējumus pašas Krievijas teritorijā, ja notiktu Krievijas uzbrukums kādā no NATO Eiropas valstīm.

Turklāt Eiropas aizsardzības spējas ir stipri ievainojamas un tā daudzējādā ziņā ir stipri atkarīga no ASV atbalsta. Proti, militāro speciālistu aprindās valda vienprātība, ka Eiropai nav pienācīgu spēju kritiski svarīgās jomās – savietojama pretgaisa un pretraķešu aizsardzība, tālas darbības precīza artilērija un raķetes, satelīti, izlūkošana, gaisā uzpildāmas degvielas piegādes lidmašīnas. Tas viss un vēl citas lietas ir ASV rīcībā. Šo spēju attīstīšanai ir nepieciešami ne tikai ievērojami līdzekļi – tas prasītu arī ievērojamu laiku (5 līdz 10 gadus).

Demokrātija spēj pastāvēt apstākļos, kad cilvēki var paļauties uz savu nākotni, kad netiek apdraudēta viņu kultūra un dzīvesziņa. Eiropas liberālā demokrātija varēja uzplaukt, jo tai bija pasaulē varenākais aizbildnis – ASV. Demokrātiskajai Eiropai pēdējos 80 gados nav bijis pieredzes, kad tai pašai bez ASV tieša atbalsta būtu bijis jāgādā par saticīgu kopdzīvi. Ja ASV izlemtu novērsties no Eiropas, tas, protams, arī būtu signāls pārējai pasaulei, ka ASV netic liberālās demokrātijas projektam.

Gan Eiropā, gan ASV pēdējos 20 gados arvien stiprākas pozīcijas iegūst galēji radikālie noskaņojumi un konservatīvās idejas, kuru īstenotāji protestē pret globalizācijas sekām, pret imigrācijas draudiem. Islāma klātbūtne un ietekme tiek uztverta kā drauds kristīgajai pasaulei, tiek uzsvērta islāma neiederība un nesaderība ar demokrātiju.

ASV dibinātāji konstitūcijā ierakstīja liberālās demokrātijas pamatprincipus, tiem tika piedēvēta universāla daba. ASV 18. gs. beigās iedarbināja liberālās demokrātijas projektu, kas tobrīd pasaulē bija nepazīstams eksperiments. Tikai 20. gs. otrajā pusē tam radās iespējas uzplaukt ierobežotā transatlantiskajā telpā. Šobrīd viens no svarīgākajiem jautājumiem – vai liberālās demokrātijas projekts ir dzīvotspējīgs demokrātiskajā Eiropā, ja tas tiek metodiski iznīcināts pašā demokrātijas citadelē – ASV?

Mūsdienās arvien skaudrāk iezīmējas līdzīgi uzskati un noskaņojums Krievijā, Ķīnā un citās neliberālās iekārtās, kur liberālisma principi tiek uztverti kā apdraudējums šo sabiedrību pastāvēšanai. Arī ASV un vairākās demokrātiskās Eiropas valstīs arvien lielāks skaits cilvēku liberālās demokrātijas kārtību izjūt kā draudu.

Vairākus gadus pirms Donalda Trampa atgriešanās Baltajā namā intervijās medijiem un sarunās ar studentiem esmu uzsvēris, ka dzīvojam 1:7 pasaulē. Proti, tikai viens no astoņiem miljardiem cilvēku dzīvo valstīs, kurām ir kaut cik vienota izpratne par cilvēktiesībām un kas savās zemēs kopj tās, sargā un attīsta demokrātiskas institūcijas, gādā par demokrātijas principu un vērtību nepārtrauktību. Nu jau mēnesi varam vērot prezidenta Trampa un viņa komandas apņēmību mainīt un būtiski vājināt liberālās demokrātijas iekārtu ASV.

Tramps savas administrācijas pirmajās nedēļās ir izraisījis nepieredzētu jucekli pašu mājās un radījis lielu apjukumu ASV sabiedrotajos. Arī ASV tiešajiem pretiniekiem un pārējām valstīm ir, par ko aizdomāties.

Protams, Trampa raksturs un izpausmes ir kaut kas pasaules politikā sen vai vispār nepieredzēts. Tomēr viņš nav viens, ļoti daudzi cilvēki balsoja par viņa ievēlēšanu gan 2016., gan 2024. gadā. Pēc 2021. gada 6. janvāra valsts apvērsuma mēģinājuma mudināšanas Donalds Tramps pēdējos četros gados ir analizējis galvenos šķēršļus viņa iegribu īstenošanai. Tagad viņš ir atgriezies, lai nepieļautu pirmajā prezidēšanas laikā pielaistās kļūdas.

Lai gan ir pagājis tikai mēnesis, kopš Tramps ir atgriezies Baltajā namā, viņa rīcība, izteikumi un domāšana, kas bija diezgan skaidri nolasāma priekšvēlēšanu laikā, liek domāt, ka mums ir darīšana ar ļoti bīstamu pavērsienu ASV politikā. Izskatās, ka ASV prezidents un viņa izraudzītā paklausīgā komanda grib panākt ASV politiskā režīma maiņu, kas turpmākajos četros gados būtiski iedragās un postīs pašus pamatus, uz kuriem būvētas un attīstījušās ASV kopš 1776. gada.

Sagaidot ASV dibināšanas 250. gadadienu, jau nākamgad redzēsim, kā Trampa atgriešanās būs ietekmējusi pašus amerikāņus, viņu tuvākos kaimiņus, Eiropu un pasauli. Patlaban vairākas pazīmes liecina, ka ASV prezidents mēģina nodibināt sava veida Trampa diktatūru un likt pamatus neliberālās demokrātijas iekārtai.

Lielā steigā pieņemdams pretrunīgus un svarīgām valsts iestādēm bīstamus rīkojumus un lēmumus, nerēķinādamies ar un pārkāpdams ASV konstitūciju, likumus un lēmumu pieņemšanas demokrātisko praksi, Tramps ir licis skaidri manīt sava zelta laikmeta galveno principu – bezierunu pakļaušanās, citādi sekos vajāšanas, tiesu darbi un atlaišana. Atsevišķi tiesību eksperti ASV jau brīdina par konstitucionālo krīzi valstī.

Draudēdams izrēķināties ar drošības dienestos, tieslietu sistēmā strādājošajiem, kas ir iepriekš veikuši Trampa darbību izmeklēšanu, runājot par militāro izdevumu samazināšanu un gatavojoties "izpurināt" Aizsardzības departamentu, pieprasot Valsts departamenta reformēšanu, kā arī izsludinot rīkojumus, kas tiešā veidā iegrožo CIP, FIB un citu valsts pastāvēšanai svarīgu iestāžu darbību, Trampa komanda ir uzsākusi neredzēta mēroga tīrīšanas.

Priekšvēlēšanu laikā Tramps norobežojās no bēdīgi slavenā dokumenta "Project 2025", ko izstrādāja "The Heritage Foundation". Viens no šī projekta uzdevumiem bija sagatavot priekšlikumus par Trampam nepaklausīgu ierēdņu atlaišanu, viņu vietā ieliekot cilvēkus, kas neapšaubītu un paklausīgi īstenotu prezidenta rīkojumus un politiku. Runa ir par vairāku tūkstošu speciālistu atlaišanu. Trampa komanda ir apņēmīgi ķērusies pie šī projekta iedarbināšanas.

Atceroties boļševiku teroru pagājušā gadsimta 20. gados un PSRS okupācijas pirmajos gados pastrādātās šausmas, pārņem baisas priekšnojautas, ka Trampa vēršanās pret tā saukto dziļo valsti atstās ilgstoši nedziedējamu traumu un būtiski vājinās ASV valstsprasmi (statecraft). Parasti pietiek ar dažām represijām, lai pārējie ierautos sevī un mēģinātu izdzīvot.

Kurš vairs var paļauties uz ASV solījumiem? Kam vispār ticēt, vai pastāv kaut cik skaidri nolasāmi un paredzami noteikumi?

Šobrīd Trampa un viņa "valstsvienības" taktika ir gauži vienkārša. Draudēt gandrīz visiem, izņemot Krieviju, uzsākt plašu tarifu karu, pilnībā noniecināt starptautiskās tiesības un līgumus, runāt par Grenlandes, Panamas kanāla, Kanādas un Gazas piesavināšanos, likvidēt ASV organizācijas un sistēmu, kas gādājusi par ASV humāno palīdzību daudzviet pasaulē. Piemēram, USAID 2023. gada budžets pārsniedza 40 miljardus ASV dolāru. No tiem 16 tika Ukrainai (te netiek ieskaitīta ASV sniegtā militārā palīdzība).

Proti, Trampa komanda darbojas pēc principa – vispirms šauj, pēc tam mērķē! Līdz ar to var sagaidīt, un tas ir bijis pamanāms pirmajās četrās "Trampa zelta laikmeta" nedēļās, – jo ilgāk Tramps turpinās graut ASV uzticamību, jo lielāka vilšanās, iebildumi un augoša pretestība ASV rīcībai briedīs Eiropā, Tuvajos Austrumos un daudzviet pasaulē.

Pieredze un vēstures mācības Trampa gadījumā varbūt nav labas skolotājas, tomēr gribas ticēt, ka satiksmē un saziņā ar pasaules līderiem, valdību iestādēm un organizācijām Trampa komandai nāksies koriģēt savu taktiku un pielāgot politiku. Piemēram, pazīstot Krieviju un gadiem vērojot tās rīcību Ukrainā, var uzdrīkstēties pieļaut iespēju, ka ASV un Krievijas sarunās par pamieru Ukrainā Putina komanda un Krievijas rīcība kaujas laukā nokaitinās Trampu. Bet mēs nevaram puslīdz droši paredzēt, ko šāds pavērsiens nozīmēs praktiski.

Eiropas papildu grūtības rodas arī tirdzniecības un ekonomikas laukā. Te darbojas divi konfliktējoši dzirnakmeņi. No vienas puses, ASV saskata ES sev nevēlamu konkurentu. Turklāt ASV nav gribējušas attīstīt nozīmīgu rūpniecības preču eksportu, tāpēc ir gadiem veidojies tirdzniecības deficīts iepretim Eiropai. Vienīgais izņēmums ir pakalpojumu sektors, kurā ASV tehnoloģiju uzņēmumiem ir nesamērīgi liela ietekme Eiropā. Tramps vēlas tirdzniecības deficītu koriģēt, lietojot tarifu politiku. No otras puses, Eiropai ir izplūduši priekšstati par Ķīnas patiesajiem nolūkiem. Ķīna nav ieinteresēta importēt no Eiropas, taču tā ir gatava piedāvāt lielā daudzumā Eiropas attīstībai nepieciešamas lietas.

Nu jau otro gadu Eiropas politiķi, drošības dienesti un atsevišķu valstu aizsardzības spēku vadītāji atklāti brīdina par Krievijas draudiem Eiropas drošībai, ka Krievija trīs līdz piecu gadu laikā būs spējusi atjaunot un kāpināt kaujas spējas. Tomēr politiskā izteiksme līdz šim vairāk bijusi pievērsta Krievijas draudiem, nevis tam, ka Eiropa, apzinādamās šo draudu pastāvīgo dabu, būtu bijusi gatava paust nelokāmu apņēmību šos ieguldījumus turpmāk kāpināt, lai attīstītu Eiropas aizsardzībai nepieciešamās militārās jaudas, kaujas spējas. Sarunas par aizsardzības industrijas koordinētu attīstīšanu, par vajadzīgo ieroču sistēmu, bruņojuma un munīcijas ražošanu ir beidzot sākušās.

Tomēr ir sagaidāma grūta un ārkārtīgi nepatīkama saruna par to, ko katra no NATO Eiropas valstīm vēlas sasniegt un vai ir iespējama kaut cik vienota izpratne par to, kādā veidā sekmīgi aizstāvēt NATO ziemeļaustrumu un dienvidaustrumu flangu.

Latvijai labvēlīgā ziņa ir tā, ka Ziemeļvalstis un Baltijas valstis pēdējā laikā arvien biežāk runā un domā līdzīgās aizsardzības politikas kategorijās. Taču nacionālo draudu izjūta un militārās domāšanas tradīcijas Eiropas rietumos krietni atšķiras no tā, ko pazīstam Baltijas jūras apkaimē.

Sava loma būs nacionālajām interesēm, gādājot par bruņojuma un kara materiālu ražošanu. Katras valsts interesēs ir panākt sev labvēlīgāku izaugsmi. Un tā tam arī jābūt. Tāpēc ir sagaidāma sīva sacensība par esošās aizsardzības industrijas pozīciju noturēšanu un kāpināšanu. Šī problēma nav nepārvarama ilgākā laikā, taču šobrīd Eiropai nepieciešami drosmīgi lēmumi un strauja rīcība.

Diezgan ilgu laiku daudziem Eiropā vajadzēja, lai aptvertu, ka Krievija ir demokrātiskās Eiropas pastāvēšanas drauds. Domāju, joprojām visās Eiropas galvaspilsētās ievērojams daudzums politikas veidotāju uzskata, ka Krievijas drauds ir pārejošas grūtības, ka pēc kāda laika izdosies atjaunot dialogu un sadarbību.

Vēl grūtāk ir sekmējies Ķīnas virzienā. Ķīna pagaidām neapdraud Eiropu militāri, ja neskaita Ķīnas palīdzību un atbalstu Krievijai kara turpināšanai Ukrainā. Gadiem ir nācies dzirdēt pieredzējušu politikas vērtētāju un politiķu argumentus, ka Ķīnas komunisma ideoloģija ir fasāde, aiz kuras slēpjas pragmatiska kapitālistiska iekārta. Tikai pēdējos pāris gados slinki un negribīgi tiek uzdoti jautājumi par Eiropas atkarību un Ķīnas ekonomikas bīstamo ietekmi.

Nezinu, cik ilgs laiks būs nepieciešams, kādi pārsteigumi un pārbaudījumi būs jāpiedzīvo, lai aptveru jaunās situācijas – Trampa zelta laikmeta – īsto dabu. Nav paredzams, kādā iekšpolitiskā stāvoklī atradīsies ASV sabiedrība 2028. gada rudenī, kad tuvosies ASV prezidenta vēlēšanas. Cik daudz Tramps būs spējis izpostīt ASV demokrātisko kultūru un demokrātijas institūcijas?

Patlaban iezīmējas nebijusi dilemma demokrātiskajai Eiropai. Kā atrast kopīgu valodu ar Trampu un viņa komandu, kas izrāda atklātu nepatiku pret esošo pasaules kārtību, kas tiešā veidā jau ir likuši manīt, ka vēlas stiprināt sadarbību ar galēji labējiem spēkiem Eiropā un vājināt liberālās demokrātijas tradīcijās sakņotus politiskos spēkus? Mēs nevaram izslēgt iespēju, ka Tramps ik pa brīdim meklēs kopīgu valodu ar Krieviju un Ķīnu, kas arī vēlas vājināt un mainīt liberālās demokrātijas noteikumos balstīto pasaules kārtību.

Atjaunotās Latvijas zelta laikmets sākās pirms 32 gadiem, kad pie varas Baltajā namā nāca Bils Klintons. Donalds Tramps sola zelta laikmetu ASV. Ļoti iespējams, ka apsolītā nākotne, ko demokrātiskā Eiropa pieredzēja pēc Aukstā kara, ir lēnām izplēnējusi. Piedzīvojam jauna, trauksmaina laikmeta sākumu.

Atgriežoties pie Čērčilam piedēvētās atziņas, jādomā, ka amerikāņi turpmākajos četros gados izmēģinās daudzas iespējas, taču mēs nevaram zināt, vai tas beigu beigās novedīs pie demokrātiskajai pasaulei labvēlīga risinājuma. Tas pieprasa papildu pūles, lielu izveicību un politisku tālredzību, lai Eiropa spētu runāt ar ASV cieņpilni un atrastu veidu, kā turpināt militāro sadarbību.

Svarīgi ir apzināties, ar ko mums ir darīšana, nebūvēt gaisa pilis. Neviena politiskā un ekonomiskā kārtība nav bijusi mūžīga. Latvijas sabiedrībai un politikas veidotājiem ir jāmobilizējas tam, lai Eiropas demokrātiskās tradīcijas tiktu stiprinātas un pielāgotas jaunajam laikmetam. Cīņa nebūs viegla, bet būtu priekšlaicīgi zvanīt kapa zvanus. Man gribas ticēt, ka Eiropa spēj mobilizēties. Jāstrādā un jāsaglabā vēss prāts.

P.S. Pēdējos gados, iedziļinoties ASV vēsturē, politikā un domājot par Latvijas vietu pasaulē, esmu guvis vērtīgas atziņas Roberta Keigana (Kagan) grāmatās. Rakstot šo eseju, īpaši gribētu pieminēt divas: "The Jungle Grows Back: America and Our Imperiled World" (2018), "Rebellion: How Antiliberalism Is Tearing America Apart Again" (2024).