Spriežot par nesen notikušo ASV un Krievijas diplomātu tikšanos Saūda Arābijā, kāds ļoti pieredzējis lielas valsts diplomāts man jautāja, vai es vēlētos, lai Ukrainas–Krievijas karš tiktu atrisināts, balstoties uz taisnīgumu vai praktiski. Sagaidot rūgto, trešo gadskārtu kopš Krievijas uzsāktā pilna mēroga kara pret Ukrainu, šis jautājums lika man vairāk aizdomāties par situāciju, kurā visi atrodamies, un par to, kā norisinās miera meklējumi.
Kopš tradicionālās Minhenes drošības konferences liela daļa Eiropas, vismaz visi līdzšinējie Ukrainas atbalstītāji, ASV draugi un sabiedrotie, ir šokā par Baltā nama saimnieka un viņa komandas spertajiem soļiem attiecībā uz Ukrainu, kura noasiņo zem Krievijas terora naža.
Vārdiem politikā ir liela nozīme, un šajās pāris nedēļās Vašingtona ir apsūdzējusi Ukrainu kara sākšanā, apgalvojusi, ka Ukrainai nav pa spēkam atgūt okupētās teritorijas un tai ar zaudējumu ir jāsamierinās, Ukrainai ir piedāvāts noslēgt ar ASV līgumu par retu un dārgu zemes iegulu nodošanu ASV biznesam pateicībā par līdzšinējo atbalstu cīņā pret okupantu, ir pieprasīts organizēt vēlēšanas, jo prezidents Zelenskis neesot vairs leģitīms, ir draudēts ar "Starlink" atslēgšanu, tiek ziņots par militārās palīdzības sūtījumu apturēšanu, ir paziņots, ka ASV neredz Ukrainu NATO.
Vienlaikus ir pastiepta roka veidot un uzlabot divpusējās attiecības ar Krieviju, organizējot augsta līmeņa divpusējās sarunas starp šīm divām valstīm bez Ukrainas līdzdalības par mieru lielākajā Eiropas kontinenta karā kopš Otrā pasaules kara. Sarunām beidzoties, karš pat netiek saukts par karu, bet tikai konfliktu. Tiek apgalvots, ka Putinam ir jāatgriežas G7 valstu lokā, tiek runāts par politisko un ekonomisko saišu stiprināšanu starp ASV un totalitāro Krieviju. Tas ir tas, par ko Putins ir sapņojis desmitiem gadu, – lemt citu tautu likteņus bez viņu klātbūtnes, bez starptautisko līgumu, normu un elementāra taisnīguma ievērošanas, jo tā nekad nav bijusi Krievijas tradīcija – sekot likumam vai ievērot līgumus.
Šķiet, brīvā pasaule īsā mirklī ir sagriezusies kājām gaisā un sākam dzīvot greizo spoguļu valstībā, nesaprotot, kas notiek ar mūsu līdzšinējo sabiedroto un draugu ASV. Vai tiešām tiek nodoti visi taisnīguma principi, uz kuriem ir bijusi būvēta Rietumu transatlantiskā alianse un pašas ASV? Vai tiešām šķietamais praktiskums ir nomainījis taisnīguma principu, kurš jau kopš sengrieķu laikiem ir bijis galvenais vadmotīvs jebkurā politikā, kura cer uz ilglaicību.
Šeit atmiņā nāk arī kāda no daudzām iespaidīgajām ASV prezidenta Ronalda Reigana runām, kurā viņš kritizē tos, kuri maldu vai personīgā labuma dēļ liek tautām aiz dzelzs priekškara atteikties no sava brīvības sapņa tikai tāpēc, ka paši ir gatavi slēgt vienošanos ar apspiedējiem. Reigana vārdi pirms vairākiem desmitiem gadu par to, ka "miers ir kapitulācija un atteikšanās no brīvības tirānijas priekšā", šodien ir aktuālāki nekā jebkad agrāk.
Politikā bieži realitāti veido tas, kā lietas izskatās, pat ja tā nav taisnība. Šajās dienās un nedēļās daudzi arī Latvijā un citur Eiropā jautā – vai būs karš? Šo jautājumu viņi uzdod, jo šķiet, ka mūsu sabiedroto aizsardzības alianse irst pa vīlēm un ASV mūs var nodot, tāpat kā plāno nodot Ukrainu.
NATO solidaritāte ir ievērojami un strauji devalvēta, savstarpējā uzticība ir degradēta, notiek Rietumu politiskā fragmentācija, kur ieguvēji ir skaidri redzami – Putina Krievija un Ķīna.
Eiropai ir dots signāls – jūs drošībā esat paši par sevi, nešķirojot Eiropas valstis, aizmirstot, ka Baltijas valstis un Polija aizsardzībā iegulda un ieguldīs 4–5% no IKP, ja vajadzīgs, pat vairāk, kamēr vecās Rietumeiropas valstis joprojām nevar saņemties.
Vienlaikus, ja Eiropā izcelsies karš tādēļ, ka Ukraina ir bijusi spiesta piekrist netaisnīgam mieram ar Krieviju, kuru tai nespēja uzspiest Krievija, bet gan sabiedrotie, cietējas būs tieši pierobežas valstis, kuras ir bijušas priekšzīmīgas ASV sabiedrotās.
Mēs dzīvojam Eiropas daļā, kuru vēsturnieks Timotijs Snaiders ir nosaucis par Asinszemēm (Bloodlands). Tās ir valstis un tautas, kuras ir izcietušas nepanesamas mokas Krievijas (PSRS) terora dēļ. Mūsu ģeogrāfijas dēļ mēs parasti esam tie, kas "maksā rēķinu" par citu pieļautajām kļūdām un "praktiskajiem līgumiem", kad taisnīguma princips starptautiskajās attiecībās starp draugiem un sabiedrotajiem tiek aizmirsts. Viens no šādiem līgumiem mūsu vēsturē ir bijis Molotova–Ribentropa pakts. Ne ukraiņi, ne arī pārējās tautas, kuras dzīvo šajā Eiropas daļā, nekad vairs labprātīgi nepiekritīs vēl vienam šādam "praktiskam biznesa līgumam". Mēs būsim ar Ukrainu, līdz tiks panākts taisnīgs kara noslēgums. Mēs ieguldīsim savā drošībā tik, cik varēsim, un nekad vairs neatteiksimies no savas brīvības, lai tiktu nomocīti Krievijas nāves nometnēs vai nošauti ceļmalā – kā mūsu senči.
Mēs nelūdzam, bet pieprasām mūsu sabiedrotajiem Rietumeiropā nekavējoties ieguldīt drošībā proporcionāli tikpat, cik mēs ieguldām. Eiropas drošībai jāsākas ar darbiem, nevis vārdiem, bet no ASV vadības mēs sagaidām taisnīgu risinājuma piedāvājumu Krievijas iebrukuma Ukrainā pārtraukšanai un darbus, kas apliecina, ka ASV dibinātāju vērtības un principi joprojām ir spēkā un tiek respektēti. Prezidenta Reigana reiz teiktais un darītais mūsu un jūsu brīvības dēļ ļāva mums sagraut "dzelzs priekškaru". Ir pienācis laiks šīs vērtības atkal apliecināt ar darbiem.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!